TAGAD

TAGAD
Bērnības pētījumu kā starpdisciplināras jomas
mērķis ir sekmēt bērnu un pusaudžu izpēti dažādu
zinātņu ietvaros. To aizsākumi meklējami 20. gs.
sākumā, kad rodas tā saucamā „bērna izpētes
kustība”, kas iniciēja nozīmīgus pētījumus bērna
psiholoģijā un fizioloģijā (Hall, 1904). Bērnības
pētījumos, kas attīstījās 20. gs. vidū, arvien vairāk
tika akcentēta sociālā, nevis attīstības perspektīva.
Īpaša uzmanība bērnības pētījumiem tiek
pievērsta 20./21. gs. mijā, kad arvien pamanāmākas
kļuva mediju inspirētās atšķirības starp vienā
sabiedrībā dzīvojošu dažādu paaudžu cilvēku
sociālajiem paradumiem (Rubene, Dinka, 2016).
Tādējādi bērnības pētniecība mūsdienās ir
kļuvusi par aktuālu izpētes priekšmetu dažādās
sociālajās zinātnēs, piemēram, socioloģijā, sociālajā
antropoloģijā, pedagoģijā, psiholoģijā utt.
Bērnības izpētē mūsdienās nozīmīga ir tieši
sociālzinātniskā perspektīva, kuras ietvaros bērns
tiek analizēts nevis kā bioloģiska, bet kā sociāla
būtne. Pētījumu pamatuzdevums ir izskaidrot
bērnību kā sociālu konstrukciju, kuras ietvaros
izpēte notiek sociālajā, ekonomiskajā, kultūras un
politikas dimensijā. Šīs pieejas aktualitāti nosaka
mūsdienu sabiedrībai raksturīgās transformācijas
pieaugušo un bērnu attiecībās, kas ietekmē gan
audzināšanu ģimenē, gan bērna vietu sociālajā
hierarhijā mūsdienu sabiedrībā kopumā (Jansone-
Ratinika, 2013; Dinka, 2014). Sabiedrības priekšstati
par bērnu un tā audzināšanu ir cieši saistīti ar
jēdziena „bērnība” izpratni.
Bērnība sociālo zinātņu diskursā tiek skaidrota kā
sociāli noteikts periods cilvēka dzīvē līdz brieduma
(jeb pieaugušā sociālā statusa) sasniegšanai. No
pedagoģijas zinātnes perspektīvas raugoties,
bērnības definīcija tiek papildināta ar pedagoģiskās
darbības komponenti – sabiedrībā tiek mērķtiecīgi
izvēlēti un konstruēti pedagoģiski paņēmieni,
kas palīdz cilvēkam briedumu sasniegt, t.i., kļūt
pieaugušam (Dinka, 2014). Dažādās sabiedrībās ir
vērojama atšķirīga izpratne par to, ko nozīmē “būt
bērnam” un ko nozīmē “būt pieaugušajam”, tāpat
atšķiras arī minētie pedagoģiskie paņēmieni. Jāatzīst,
ka digitālās kultūras kontekstā bērnības fenomena
interpretācijas kļūst arvien daudzveidīgākas un
neskaidrākas.
Analizējot bērnības jēdzienu vēsturiski, pētnieki
atzīst, ka tikai 15. gs. Rietumu kultūrā sāk veidoties
izpratne par bērnību kā īpašu posmu cilvēka dzīvē,
kas pamatojas bērna nevainīguma un pieaugušo
rūpju konceptos (Aries, 1962). Bērnības vēsturi mēdz
dēvēt arī par rūpju vēsturi (Baader, Esser, Schröer,
2014). Bērnu – atbilstīgi šai bērnības izpratnei –
raksturo tādas pazīmes kā naivums, ievainojamība
un iracionalitāte. Šī bērnības koncepta ietvaros
bērns tiek uztverts kā neaizsargāta, aprūpējama,
bet nesaprātīga būtne, tādējādi nosakot principiālās
atšķirības starp bērnu un pieaugušo (Dinka, 2014).
Pieaugušo uzdevums šajā audzināšanas tradīcijā ir
pēc iespējas ilgāk pasargāt bērnu no priekšstatiem
par parādībām, kas „laimīgajā bērnībā” neiederas,
piemēram: nāve, slimības, seksualitāte u.c. (Parsons,
1951). Ar to tiek pamatota arī bērna pasargāšana
no zināšanām un sociālās darbības jomām, kas uz
bērnu „neattiecas”, jo bērns vienkārši „tam visam ir
par jaunu”.
Lai to panāktu, tika radītas sociālās struktūras
bērnības ideāla stiprināšanai un uzturēšanai.
Piemēram, vecuma hierarhijas noteikšana, kas palīdz
nošķirt bērniem un pieaugušajiem atbilstīgus
uzvedības un sociālo paradumu modeļus, kā arī
pamato bērna atkarīgo sociālo pozīciju attiecībā
pret pieaugušo.
Bērnības posmam Rietumu kultūrā laika gaitā ir
raksturīga tendence kļūt ilgākam (Kehily, 2013). Ja
sākotnēji bērnība ilga apmēram pirmos septiņus
cilvēka mūža gadus, tad laika gaitā paralēli
jēdzienam “bērns” tika radītas sociālās kategorijas
„pusaudzis” un „jaunietis”, kas simboliski attālina
robežu, kad cilvēks kļūst pieaudzis un spējīgs par
savu rīcību atbildēt.
Un, lai gan bioloģiski bērns ir cilvēks no dzimšanas
līdz pubertātes sākumam, tomēr likumdošanas
ietvaros bērnība ilgst līdz pilngadībai jeb vecumam,
kad cilvēks sasniedz legālu pieaugušā statusu.
Tādējādi bērnības pētījumos vecuma kategorijai
11