TAGAD

TAGAD
Veidot mūsdienīgu mācību vidi, kas motivētu
ikvienu mācīties un pilnveidoties visa mūža
garumā, ir liels izaicinājums visiem izglītības
procesā iesaistītajam. Turklāt – lai uzdevums
šķistu vēl sarežģītāks – īpaši svarīgi ir nodrošināt
mācīšanās iespēju jebkurā laikā un vietā.
Mūsdienīga mācību vide jau sen vairs nav tikai
fiziska telpa, bet gan pats mācību process, telpa,
kurā mācīšanās notiek, kā arī rīki, kurus mēs
izmantojam, lai efektīvāk mācītos. Manuprāt,
ļoti precīzi savā darbā “Modernā klase” (Modern
classroom) to ir aprakstījusi izglītības pētniece
un eksperte Džila Līhī (Gill Leahy), kas piedāvā
konceptu un modeli – svarīgās tēmas, kuras ir
jāņem vērā, plānojot mūsdienīgu mācību vidi.
Lai veidotu mūsdienīgu mācību vidi, būtiski ir
attīstīt trīs mācību vidi veidojošus pamatelementus:
1. Pedagoģija – ko mēs mācāmies?
Mācību saturs, formas un metodes, mācību
sasniegumu vērtēšanas kritēriji jeb tas, ko mēs
uzskatīsim par mācību sasniegumiem.
2. Telpa – kur mēs mācāmies?
Fiziskā un/vai virtuālā mācību telpa, tās izkārtojums,
piedāvātās iespējas, fleksibilitāte, kas dod iespēju
ātri pielāgoties izvirzītajiem mācību mērķiem.
3. Tehnoloģijas – kā mēs mācāmies?
Tehnoloģijas mūsdienīgā mācību vidē ir kā
paātrinātājs, kas dod iespēju efektivizēt un paplašināt
mācību procesu, piedāvājot gan interaktivitāti, gan
iespēju padziļināt mācību procesu.
Lai sasniegtu pēc iespējas lielāku efektivitāti,
plānojot mūsdienīgu mācību vidi, ir būtiski ņemt
vērā visus trīs pamatelementus – pedagoģiju,
telpu un tehnoloģijas, savstarpēji tos integrējot,
piemēram: veidojot virtuālo mācību vidi, nepalikt
tikai pie virtuālās telpas izskata uzlabošanas un
modernu tehnoloģiju integrēšanas, bet vienlaikus
ņemt vērā, kādas mācību metodes un mācību
formas labāk izmantot apzināti, kuras no tām
nodrošinās jēdzīgāku un lietotājam draudzīgāku
mācīšanos virtuālajā vidē.
Pētījumā Modern Classroom Džila Līhī ir identificējusi
četrus aspektus, kuri motivē skolēnus mācīties un
kuri ir būtiski, lai izveidotu mūsdienīgu mācību vidi:
1. Iesaistīšanās – cik lielā mērā skolotāji un skolēni
ir aktīvi iesaistīti mācīšanās procesā, cik daudz
skolotājs stāsta un cik daudz skolēni paši darbojas
un pilnveido savas zināšanas.
2. Personalizācija – cik lielā mērā mācību process
piemērojas katra skolēna mācīšanās īpatnībām,
interesēm un jau esošajām skolēna zināšanām,
nodrošinot katram individuālus mērķus mācību
procesā.
3. Sadarbība – vai skolēniem tiek dota iespēja
sadarboties ar skolotāju, savā starpā, ar
vecākiem vai ar sabiedrību un kāda ir šīs
sadarbības kvalitāte – vai sadarbība paredz
savstarpēju atkarību, vai pastāv dalīta atbildība
lēmumu pieņemšanā, lai nodrošinātu labāku un
sekmīgāku rezultātu.
4. Atgriezeniskā saite – cik mācību procesā ir
būtiska atgriezeniskā saite, kas kalpo par pamatu
ikviena mācību procesā iesaistītā attīstībai, vai
atgriezeniskā saite tiek izmantota, lai parādītu
pašreizējā snieguma atšķirību no ideālā, vai
skolēniem ir rīki un prasmes sniegt un saņemt
atgriezenisko saiti gan par savu, gan cita darbu.
Ar efektīvu jautājumu un uzdevumu palīdzību,
veicinot dialogu klasē, plānojot mācīšanās
nākamos soļus, atgriezeniskajai saitei ir jābūt
vienmēr un nepārtraukti.
Veidojot mūsdienīgu mācību vidi, ir jāņem vērā
trīs tās pamatelementi – pedagoģija, telpa un
tehnoloģijas, ko iespējams padziļināt, attīstot
četrus aspektus, kas veicina skolēnu motivāciju:
iesaistīšanos, personalizāciju, sadarbību un
atgriezenisko saiti.
Latviešu valodas aģentūrai (LVA) kā organizācijai,
111