Priekšvārds - Mākslīgā Intelekta Laboratorija

dievturi tiek reģistrēti kā īpaša draudze. Par dievturības dibinātāju tiek uzskatīts
Ernests Brastiņš.
Galvenā dievturu organizācija trimdā ir Latvju dievturu sadraudze (LDS), ko
bieži jauc ar Latvijas dievturu sadraudzi (LDS) Latvijā, tās savā starpā nav īpaši
draudzīgas organizācijas.
1978. g. Viskonsīnas štatā ASV dievturi ceļ savu saiešanas namu —
Dievsētu, kas mūsdienās ir vienīgais kopīgais dievturu īpašums trimdā. Tas kalpo
svinīgām sanākšanām, svētku svinēšanai un daudzinājumiem.
Dievsētā ir vairākas telpas, katra ar savu īpašu noformējumu un funkciju.
Dievsētas iekārtojums stāsta par dievturības vēsturi, paražām, un te redzamās
zīmes simbolizē viņu vienotību.
Lielākie svētki, ko svin ASV dievturi, ir Lieldienas, Jāņi un Ziemassvētki, kas
parasti tiek svinēti Dievsētā, piekopjot senču tradīcijas, tomēr ienākot arī
jauninājumiem. Ziemassvētku svinēšanā parādās dievturības un kristietības
sinkrētisms. Svētku un godu svinēšanā dievturi ievieš jaunas tradīcijas un
rituālus, jo mūsdienās svinēt svētkus pilnībā atbilstoši senču tradīcijām nav
iespējams. ASV dievturu vidū dalās domas, vai dievturība ir reliģija vai vairāk
dzīves filozofija, vai nacionālisma izpausme.
Iļja Magins (Sanktpēterburgas Valsts universitāte)
„Otrreizējās folklorizācijas”
sociāllingvistiskie aspekti
Ar „otrreizējo folklorizāciju” tiek saprasti plaši izplatītie tekstu aizguvumi.
Turklāt šie teksti (ieražas, dziesmas utt.) tiek aizgūti no „otrreizējiem” avotiem:
sākot no folkloras hrestomātijām līdz masu medijiem.
Jebkuras kultūras iekšienē šis process noris patstāvīgi, kaut arī gandrīz
nemanāmi. Citāda situācija ir tad, ja kādu kultūru ietekmē cita. Tālāk par
„otrreizējās folklorizācijas” piemēru tiek ņemta Ļeņingradas apg. vepsu kultūra.
Spriežot pēc lauku pierakstiem 19.–21. gs., vepsiem sastopami ne visi
„žanri”. Liecības par to, ka vepsi, sadzīvē nelietojot krievu valodu, dziesmas
tomēr dzied krieviski, jau kļuvušas par lokālu mītu.
Pirms 15 gadiem sākusies aktīva „atdzimšanas kustība” — valodas un
kultūras popularizēšana. Šī sabiedriskā kustība arī aizsāka „otrreizējo
folklorizāciju”.
Stereotipi, radušies 18. gadsimta beigās, no tautas daiļrades pieprasa
eposu; tāpat tie radījuši žanru hierarhiju, pirmajā vietā izvirzot eposu (dzeju,
prozu) un liriku. Sekojot šim modelim, ar atdzimšanas kustību ir noformēts
„sociālais pasūtījums”. Dziesmas vepsu valodā iedzīvotāji sāk fabricēt paši.
Rodas repertuārs: 3/ 4 no tā ir vietējo krievu dziesmu tulkojumi, pārējais —
komponēta vepsu dzejnieku daiļrade. Turklāt, dziedot krievu dziesmu vepsu
valodā, informanti norāda, kas to tulkojis.
Līdz 1989. g. vepsu valoda bija „maza” valoda bez rakstības. Sākot ar
1937. g., kad skolās tika aizliegts mācīt vepsu valodā, tā tika izspiesta no visām
sfērām, izņemot sadzīvi. Rakstība, izstrādāta 20. gs. 30. gados, pastāvēja tikai
dažus gadus, tādēļ vairākums pamatiedzīvotāju lasīt vepsiski neprot. Vepsu
valoda var tikt uzskatīta par izmirstošu. Tā tiek lietota sadzīvē, bet valodu
sadures rezultātā var pamanīt — jo vecāks cilvēks, jo labāk tas prot valodu,
jaunākā paaudze runā gandrīz tikai krieviski.
10