Priekšvārds - Mākslīgā Intelekta Laboratorija

tikslesnę laiko reikšmę — „rytas“, „diena“ ar „vakaras“ (pvz., Š v i e s a vakarinė
LKŽ XV 527; Dienos šviesa LKŽ XV 527).
Neretai žodis šviesa yra predikatinio junginio narys. Čia šviesa yra veiksmo
atlikėja ir eina su veiksmažodžiais ateiti, juoktis, nugalėti, prasidėti, siautėti ar
tiesiog būti.
Šviesa suteikia galimybę matyti, vadinasi, galima išskirti „matomumo“,
„šviesumo“ semas. Aktualizuojama ir „laiko“ („ryto“, „dienos“, „vakaro“) sema —
šviesa yra paros dalis, kada matoma aplinka.
LKŽ autoriai, aprašydami pirmąją daiktavardžio šviesa reikšmę, pateikia jos
perkeltinio vartojimo tendenciją — reikšmę „viešuma, aikštė“. Čia aktualizuojama
ir sema „atvirumas, neslaptumas“. Ji itin ryški tuose junginiuose, kuriuose žodis
šviesa įeina į prielinksninę konstrukciją su judėjimo semantinės grupės
veiksmažodžiais. Tai kryptingą veiksmą žymintys žodžiai išeiti, išplaukti, tempti,
traukti (pvz., Į šviesą traukti LKŽ XV 527; Tempkit drąsiai į šviesą ! LKŽ XV
527). Perkeltinį vartojimą motyvuoja sema „matomumas“. Tačiau tiesioginė
reikšmė ir perkeltinis jos vartojimas yra pakankamai skirtingi, savita distribucija
leidžia manyti, kad būtų galima skirti ir savarankišką perkeltinę reikšmę.
Taigi iš daiktavardžio šviesa iliustracijų matyti, kad distribucija nėra įvairi.
Daiktavardis siejamas tik su apibrėžtos reikšmės žodžiais. Visai kitoks
(įvairesnis) antrosios LKŽ reikšmės („Kokio nors šviesulio skleidžiami spinduliai,
veikiantys akis ir darantys pasaulį matomą“ LKŽ XV 528) junglumas. Galima
teigti, kad aptariamos reikšmės nereikėtų laikyti pagrindine reikšme.
Bratans Bratanovs (Sanktpēterburgas Valsts universitāte)
Bulgāru un krievu īpašvārdu atveide latviešu valodā:
sastatāmā analīze
Pēdējos gados vērojama tendence saglabāt tekstos svešvalodu īpašvārdu
oriģinālo rakstību. Lietuvā tas nesen tika atzīts par normu, bet Latvijā joprojām
turas pie praktiskās transkripcijas tradīcijas. Lai cik sarežģīts būtu šis jautājums,
attiecībā uz valodām, kas izmanto citu (ne latīņu) alfabētu, praktiskā transkripcija
paliek vienīgais veids, kā pasniegt vārdu latviešu tekstā. Tāda ir bulgāru un
krievu valoda, kuru grafētika balstās uz kiriliskā alfabēta. Bez daudzām līdzībām
fonētiskajā un gramatiskajā sistēmā, kas skaidrojamas ar šo valodu tuvu radniecību,
tām ir arī svarīgas atšķirības, kas sniedz interesantu materiālu šo valodu
vārdu atveides principu salīdzināšanai. Protams, atveidojot svešus īpašvārdus
latviski, kāda informācijas daļa pazūd (bulgāru reducēta skaņa ъ sakrīt ar а,
krievu mīkstinātās skaņas bieži neatšķiras no skaņu savienojuma ar j).
Tēzēs minēsim tikai pāris raksturīgāko piemēru.
Fonētiskais aspekts. Bulgāru valodā nejotēts patskanis e ir iespējams gan
vārda sākumā, gan pēc patskaņa (Езерово [e-], Абаджиев [-ie-]), bet krievu
valodā šādā pozīcijā patskaņa e priekšā parasti runājams j (Енисей [je-],
Андреев [-eje-]). Tomēr atveidot latviski bulgāru un krievu е vārda vidū
rekomendē vienādi — ar j, kas nonāk pretrunā ar īsto izrunu bulgāru valodā:
Abadžijevs (precīzāk būtu: Abadžievs), Andrejevs (precīzāk būtu: Andreevs).
Pareizi tiek atveidota atšķirība vārda sākumā: Ezerova, bet Jeņiseja. Interesanti,
ka, atveidojot krieviski latviešu valodas īpašvārdus, vārda sākumā vai vidū pēc a
tiek rakstīts э (Ērgļi — Эргли, Paežas — Паэжас), bet, atveidojot bulgāru valodas
īpašvārdus, līdzīgā pozīcijā tiek rakstīts е.
30