Priekšvārds - Mākslīgā Intelekta Laboratorija

nurodyti, reikšti, tai poezijoje toks ženklas neįmanomas be estetinio poveikio,
kuris keičia jei ne pačią reikšmę, tai bent jos konotacinį atspalvį, pasitelkdamas
adresato psichologijos subtilybes, teikdamas galimybę žiūrėti subjektyviai.
Ženklo estetika, nulemta jo „išorinio vaizdo“, yra svarbus kalbos poetizavimo
elementas.
N. Miliauskaitės poezijoje svariausias ženklas yra vaizdas. Žodis atlieka
daugiau priemonės funkciją, poetė linkusi žvelgti iš karto už jo. Estetika šiuo
atveju tarnauja nukeliant adresatą į poetinę tikrovę ir tuo pačiu priartinant tai,
kas slypi už strofoje ar eilėraštyje sukurto vaizdo — atskleidžiant ženklo reikšmę.
Taigi poezijoje ženklu perteikiama informacija nėra tokia svarbi kaip
kasdieninėje kalboje. Reikšmingesnis estetinis poveikis, tiesiogiai susijęs ir su
tuo, ką ženklas koduoja. N. Miliauskaitės tekstuose ryškiai atsiskleidžia toji
ženklo estetika, nes poetei būdingas vaizdinis kalbėjimas.
Inese Vasiļjeva (Latvijas Universitāte)
E. Caunes „Pasaka par Alisi un par to,
kas notika īstenībā”
arhetipu un psihoanalītiskās teorijas skatījumā
Jau nosaukumā autore mūs brīdina par saikni ar mitoloģisko pasauli —
„Pasaka par Alisi un par to, kas notika īstenībā” (izcēlums mans — I. V.).
E. Caunes Alise darbojas vidē, kur reālā pasaule saplūst ar pasaku un mītu
realitāti, līdzās darbojas reāli tēli un mitoloģiski personāži. Stāsts sākas ar
vārdiem: „Alise pamodās Brīnumzemē”. To varam interpretēt kā intertekstualitāti
(saistība ar Kerola Alisi?) vai arī kā norādi uz brīnumu.
Alise ir atradusi bērnu. B ē rns simbolizē nesamākslotību, tas ir iespēju un
pārpilnības simbols. K. G. Junga arhetipu teorijā bērns rāda jaunas dzīves vai
atjaunotnes sākšanos, nākamās iekšējās attīstības iespējas. Bērns var parādīties
kā dievišķs bērns vai varoņbērns, kuru raksturo īpaši dzimšanas apstākļi (par
īpašiem varam uzskatīt arī šajā stāstā minētos dzimšanas apstākļus). Alises
bērns ir būtības, patības atklāsme, kas iezīmē individualizāciju. Parādās arī
T ē v a a r h e t i p s (konkursa kandidāti [prinči] + tas viens), kas ir ambivalents
— tas var būt destruktīvs, attīstību kavējošs, vai arī pozitīvs, pašattīstību
stimulējošs. Šajā gadījumā Alise neļauj tēva arhetipam sevi destrukturizēt.
Konkursā uzvarētāju nav. Alise, protams, vēlas demonstrēt sabiedrībai
(raudzības) savu atradumu, taču, ejot no rokas rokā, atklāsmes, mūsu būtība
apbružājas, zaudē savu sākotnējo jēgu, nozīmi, mēs pakāpeniski pazaudējam
sevi. Katram ir iespēja neļaut ar sevi tā izrīkoties, un Alise to dara, viņa mūk.
Apziņas relatīvisma pasaulē viss ir iespējams, ceļojumi laikā un telpā ir
neierobežoti. Alise ielec baltā taksometrā (to varam uzlūkot kā uzlekšanu b a l t ā
zirgā ), kas ir brīvības un glābēja simbols, tas ir saules un debesu dzīvnieks,
prāta savaldīto spēku, arī prieka un uzvaras simbols. Taču zirgs ir arī jaunības,
spēka, dzimumdziņas un vīrietības simbols. Tālāk mēs uzzinām, ka ir sācies
Alises i d e n t i f i k ā cijas ceļš. Identifikācija ir nepieciešams posms ikviena
cilvēka paštapšanas ceļā, tā var būt vērsta gan progresīvi, gan regresīvi,
piemēram, pilnīga identifikācija ar Ēnu u. tml. Tātad — Alise ir sastapusies ar
savu Ē nu — viņa kļūst kā dzīvnieks. Sastapšanās ar Ēnu ir pirmais solis ceļā uz
paštapšanu. Tālāk Alise iziet vēl daudzas identifikācijas: puķu pārdevēja,
bufetniece, klaidone, mīļākā utt. Tā viņa iet un iet (i n d i v i d u a l i z ā cija), līdz
22