Priekšvārds - Mākslīgā Intelekta Laboratorija

Čūskas lielo nozīmi pasaules procesos raksturo tas, ka tā ir mūžīgās
nomiršanas un atdzimšanas simbols, jo čūska nošķir kosmosu no haosa un liek
pasaulei ritēt. Tā iemieso laika jēdzienu un mūžīgo atgriešanos, iekožoties savā
astē, viņa ir pasaules aizgādne un zina visu gan par tās fizisko, gan garīgo pusi.
Čūska tomēr nav visvarena, ar burvja palīdzību to ir iespējams iznīcināt,
taču tas maksā dzīvību. Vienīgais ierocis, lai valdītu pār čūsku, ir skaņa: kāda
īpaša, neparasta svilpošana, saukšana, kliegšana, pīkstēšana.
Valdis Rūsiņš (Latvijas Universitāte)
Jumja attīstība
viduslaiku zemnieku auglības rituālos Latvijā
Jumja problemātika ir salīdzinoši plaši pētīta zinātniskajā literatūrā. Tomēr
joprojām līdz galam neatbildēti ir jautājumi par Jumja ģenēzi un vietu latviešu
mītiskajos priekšstatos: kā un kad zemkopju tradīcijās ir attīstījies Jumja kults,
kāda ir Jumja saikne ar citiem mītiskajiem tēliem latviešu zemnieku priekšstatos.
Referātā ir mēģināts rast atbildi uz jautājumu par Jumja vēsturiskās attīstības
posmiem zemnieku ideoloģijā, balstoties uz auglības rituālu analīzi kopējā dabas
auglības cikla kontekstā.
Ar vidējo dzelzs laikmetu (5.–9. gs.) sāk iezīmēties būtiska tendence
latviešu ornamentikā, kas arī turpmāk saglabāsies baltu simbolikā un reliģisko
priekšstatu sistēmā, — ienāk pārinieku jeb dubultelementu motīvs. Domājams,
ka šajā brīdī zemkopju reliģiskajos priekšstatos ienāk Jumis gan kā ģeneratīvā
pāra, gan kā divkāršas auglības simbols. Tā pirmais gadu tūkstotis ievada
posmu, kas noslēdzas ar Jumja kulta izveidi.
10.–13. gs. Latvijas teritorijā noritošā virzība uz agro valstisko veidojumu
tapšanu, kā arī sabiedriskā un ekonomiskā attīstība varēja būt impulss, kas liek
straujāk attīstīties ideoloģijai un reliģiskajiem priekšstatiem.
Domājams, ka šajā brīdī un īpaši vēlāk, 13.–15. gs., laikposmā, kad
atdzimst pagāniskās tradīcijas, formējas priekšstati par mītisko Jumi, aizsākot
lēnu virzību uz dainās personificēto, antropomorfo druvu auglības dievību, kas tā
arī neguva pilnīgu risinājumu. To pārtrauca jau Reformācija, tāpēc Jumja
antropomorfais tēls nav skaidri izteikts un pabeigts.
Vispilnīgākās vēsturisko avotu liecības norāda, ka Jāņa vārds latviešu valodā
ir ieviesies tikai 16.–17. gs. Daļa lauku auglības rituālu, ko veic vasaras
saulgriežos, sākotnēji ir bijuši saistīti ar Jumja un Pērkona kultu, kurā Jānis kā
kristietības sinkrētisma izveidota būtne ir pārņēmusi senākās Pērkona un Jumja
auglības nodrošinātāju un veicinātāju funkcijas.
Asta Višinskaitė (Vytauto Didžiojo universitetas)
Valgymas žemiškojo ir anapusinio pasaulių sandūroje
Remiantis B. Kerbelytės išskirtais elementariųjų siužetų (ES) tipais
(„Lietuvių pasakojamosios tautosakos katalogas“), bus stengiamasi išskirti ES
kitų tautų analogiškuose naratyvuose (stebuklinėse pasakose, sakmėse, mituose)
apie valgymą/ nevalgymą svetimoje erdvėje bei bandoma sugrupuoti su
aptariama problema susijusius tikėjimus ir papročius. Siekiama išsiaiškinti, kas
veikė kitapusinių būtybių maisto, kaip pavojingo žmonėms, įvaizdį. Darbe
operuojama lietuvių, latvių ir kitų tautų medžiaga. Aptariami tokie aspektai:
12