Priekšvārds - Mākslīgā Intelekta Laboratorija

Folkloristika
Sanita Bērziņa (Latvijas Universitāte)
Ādama Purmala 10 precības
jeb par to, kā agrāk meitās gāja
Referāts balstīts uz Ādama Purmala (1846–1917) dienasgrāmatu, kuras
sarakstīšanas laiks datējams ar 20. gadsimta pašu sākumu.
Latviešu literatūras vēsturē par fenomenālu tiek uzskatīta 18./ 19. gs.
reliģisko brāļu draudžu hernhūtiešu rokrakstu literatūra, tai skaitā
dienasgrāmatas, kurās dominēja draudzes brāļa/ māsas reliģiskā atklāsme. Kaut
arī hernhūtisms bija izplatīts tieši Vidzemē, no kurienes nāk arī Ā. Purmals
(konkrētāk, no Igaunijas pierobežas — Mazsalacas un Rūjienas apvidus), viņa
dienasgrāmata izceļas ar sabiedrības iekārtas, attiecību, saimnieciskās dzīves un
etnogrāfisku faktu bagātību. Reliģiskā tēma jaušama lielākoties no svētdienas
baznīcā iešanas un dievvārdu lasīšanas pieminējuma. Dieva vārds visai bieži
minēts arī noteiktos izteicienos, piem., saulīte no Dieva izredzēta, atstāt ar Dievu
u. tml.
Dienasgrāmatas sākumā autora dzīves notikumi attēloti secīgi: dzimšana,
bērna slimības, skolā iešana, izvairīšanās no armijas utt. Ar 1869. gadu secīgais
stāstījums pārtrūkst un seko vērienīgs 11 nodaļu apraksts par autora
precēšanās, resp., meitās iešanas, personīgo pieredzi, kas no dienasgrāmatas
400 lappusēm aizņem no 86. lpp. līdz 256. lpp., t. i., vairāk par trešo daļu no
visa teksta, kāzām veltot tikai pēdējās trīs lappuses.
Katrs precēšanās mēģinājums iedalīts atsevišķā nodaļā, virsrakstā minot
attiecīgās meitas tēva nodarbošanos vai sociālo stāvokli, piem., „Pee
peedzihwotaja meitas”, „Pee kahrpu taisitaja meitas”, „Pee wehwera meitas”
u. tml. Meitās iešana aprakstīta ļoti sīki, sākot ar pirmā nodoma rašanos un
beidzot ar konkrētu meitas vai vecāku atteikumu/ „jā” vārdu.
Ā. Purmala dienasgrāmata pilnībā maina folkloras un pagātnes estetizētāju
postulētos uzskatus par latviešu jauniešu tiklo dabu un saviesīgo dzīvi, atainojot
meitās iešanu neizskaistināti, reāli, dažkārt pat naturāli, pirmo nodaļu beigās
uzskaitot arī materiālos zaudējumus, piem., „(..) ne ehdis, savas astoņas reizes
izstaigajies un savus apawas noplehsis, wai, naw, pohsts, un pohsts; pie
pirtneeka meitas eet”.
Neskatoties uz dienasgrāmatas kā rakstīta avota specifiku, kura galvenā
iezīme ir subjektīvisms, 19. gadsimta beigu rakstības stilu, autora izglītību un
citiem vairāk vai mazāk nozīmīgiem faktoriem, Ā. Purmals atstājis
nenovērtējamu etnogrāfisku avotu par Mazsalacas apvidus 19. gadsimta cilvēka
dzīves nozīmīgākajiem notikumiem, īpaši jauniešu attiecībām precību gadu laikā.
Rita Glāzere (Latvijas Universitāte)
Latviešu kristīgo leģendu specifika
Vārds „leģenda” latviešu valodā tiek lietots vairākās nozīmēs, bet
folkloristikā ar to saprot atsevišķu vēstītājas folkloras žanru, fantastiska satura
sacerējumu ar reliģiski biblisku tematiku. Latviešu leģendas ir maz vāktas un
publicētas un nav pētītas. Pēc satura Latvijas Zinātņu akadēmijas Latviešu
6