Priekšvārds - Mākslīgā Intelekta Laboratorija

Latvijas Universitātes 

Filoloģijas fakultātes 

Studentu zinātniskās 

konferences 

«Aktuāli baltistikas jautājumi» 

tēzes 

LU Filoloģijas fakultāte 

2002. gada 14.—15. novembris

UDK 8 (043.2) 

Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes studentu zinātniskās konferences 

«Aktuāli baltistikas jautājumi» tēzes / red. Everita Milčonoka, R.: LU, 2002. 

— 47 lpp. 

Recenzenti: 

Dr.philol. Māra Grudule, LU Filoloģijas fakultāte 

Mag.philol. Ilze Lokmane, LU Filoloģijas fakultāte 

Philol. Aldis Pūtelis, Latviešu folkloras krātuve 

Philol. Edmunds Trumpa, LU Filoloģijas fakultāte 

Māra Vīksna, Latviešu folkloras krātuve 

© LU Filoloģijas fakultāte, 2002 

ISBN 9984-725-42-1 

Reģ. apl. No 2-0266. 

Atbildīgā redaktore Everita Milčonoka. 

Datorsalicēja, maketētāja Sanita Bērziņa. 

Iespiests RTU tipogrāfijā Rīga, Kaļķu 1. 

Tēžu krājums izdots ar valsts bezpeļņas akciju 

sabiedrības «Kultūrkapitāla fonds» atbalstu.

3 

Saturs 

Priekšvārds ........................................................................................................ 5 

Folkloristika ................................................................................................................... 6 

Sanita Bērziņa (Rīga). Ādama Purmala 10 precības jeb par to, kā agrāk meitās gāja ...... 6 

Rita Glāzere (Rīga). Latviešu kristīgo leģendu specifika.................................................. 6 

Gunita Ģēģere (Rīga). Sinkrētisms Dieva atveidē E. Virzas poēmā „Straumēni”.............. 7 

Dita Gruze (Rīga). Eksorcismi — teorija un prakse.......................................................... 8 

Sandis Laime (Rīga). Latvijas klinšu rakstu piederības zīmju tips.................................... 9 

Santa Laiviņa (Rīga). Latviešu dievturība ASV .................................................................. 9 

Iļja Magins (Sanktpēterburga). „Otrreizējās folklorizācijas” sociāllingvistiskie 

aspekti .............................................................................................................. 10 

Annija Novikova (Rīga). Htoniskā čūska latviešu tautas teikās ....................................... 11 

Valdis Rūsiņš (Rīga). Jumja attīstība viduslaiku zemnieku auglības rituālos Latvijā...... 12 

Asta Višinskaitė (Kaunas). Valgymas žemiškojo ir anapusinio pasaulių sandūroje......... 12 

Literatūrzinātne........................................................................................................... 14 

Ilvija Bendzika (Rīga). Literārā jūgendstila elementi Andrieva Niedras romānā 

„Līduma dūmos” ............................................................................................... 14 

Kristīne Birzniece (Rīga). Žemaites stāsti feminisma skatījumā ..................................... 14 

Šarūnė Čepauskaitė (Kaunas). XIX a. pabaigos – XX a. pradžios moterų 

emancipacija ..................................................................................................... 15 

Paulina Ciucka (Varšuva). Chaoso filosofija lietuvių postmodernistų kūryboje .............. 16 

Eva Eglāja-Kristsone (Rīga). Maskulīnais intelekts I. Ziedoņa, K. Skujenieka un 

R. Mūka dzejā.................................................................................................... 17 

Regina Kasperovič (Vilnius). Adomas Mickevičius suomių literatūros kritikoje ............... 18 

Laura Laurušaitė (Vilnius). Baltų literatūros pervartų laikotarpiu: paralelės, 

kontaktai, vertimai............................................................................................ 18 

Anastasija Manastirnaja (Ventspils). „Roze” — tās semiotika, simbolisms un 

semantika ......................................................................................................... 19 

Geda Sabaitienė (Kaunas). Užmirštas ar neįvertintas?.. (Vytautas Janavičius. 

Novelių apysaka „Pakeliui į Atėnus”) ................................................................ 20 

Jurijs Sadlovskis (Rīga). Viena dzejoļa vēsture jeb Maiks Johansens un Latvija ............ 20 

Aušra Tamaliūnaitė (Kaunas). Ženklo estetika Nijolės Miliauskaitės poezijoje ............... 21 

Inese Vasiļjeva (Rīga). E. Caunes „Pasaka par Alisi un par to, kas notika īstenībā” 

arhetipu un psihoanalītiskās teorijas skatījumā ................................................ 22 

Valodniecība................................................................................................................. 24 

Veronika Ademonytė (Vilnius). Paveldėtoji lietuvių kalbos leksika ir jos atitikmenys 

baltų kalbose (laukinių gyvūnų pavadinimai).................................................... 24 

Rasa Andriušytė (Vilnius). Asmenis įvardijančių būdvardžių daryba ir semantika 

A. Pociaus knygoje „Trečios eilės pusbrolis“ ..................................................... 25 

Lina Bačiūnaitė (Vilnius). Čekiškės parapijos XVIII–XX amžiaus oikonimų analizė ........ 26 

Ingrida Balčiūnienė (Kaunas). Asmeninių įvardžių ir autoįvardijimų vartojimas 

ankstyvoje vaikystėje ....................................................................................... 27 

Pauls Balodis (Rīga). Cilmes paralēles latviešu un somugru uzvārdos........................... 27 

Agnė Bielinskienė (Kaunas). Dėmenų pozicija ir hierarchija sujungiamosiose 

nepredikatinėse daiktavardinėse konstrukcijose............................................... 28 

Lina Birenytė (Šiauliai). Dėl pagrindinės daiktavardžio šviesa reikšmės ........................ 29 

Bratans Bratanovs (Sanktpēterburga). Bulgāru un krievu īpašvārdu atveide latviešu 

valodā: sastatāmā analīze................................................................................. 30 

Anna Daugaviete (Sanktpēterburga). Zilbju intonāciju sistēmas latviešu izloksnēs: 

diahroniskā un sinhroniskā pieeja..................................................................... 31 

Anžalika Dubasava (Minska). Par debitīva konstrukciju izcelšanos un funkcionēšanu 

dažādās valodās................................................................................................ 32 

Anastasija Fiļipova, Nataļja Kuzņecova (Sanktpēterburga). Jautājums par valodu 

savienību Baltijas areālā ................................................................................... 32 

Ilze Ģērmane (Rīga). Lietuviskie uzvārdi Dobeles rajonā .............................................. 33 

Aiga Grauduma (Rīga). Patskaņu [u] un [ū] pārmaiņas līdzskaņu ietekmē ................... 34 

Vineta Kaģe (Rīga). Īss Arakstes izloksnes apraksts..................................................... 35 

Kristīne Levāne-Petrova (Rīga). Sinkrētisma pētīšana latviešu valodas korpusā............. 35 

Audra Margevičiūtė (Kaunas). Garliavos moksleivių žargono kilmė ................................ 36

Eglė Navickaitė (Šiauliai). Baltiškoji koinė Vlado Braziūno poezijoje.............................. 37 

Gunta Nešpore (Rīga). Verbu ar semantisko elementu ‘sist’ paradigmātiskās 

attieksmes ........................................................................................................ 38 

Zane Priedīte (Rīga). Pamudinājuma izteikšanas iespējas latviešu valodā .................... 39 

Agnieszka Rembiałkowska (Varšuva). Erdvinė veiksmažodžių priešdėlių reikšmė 

Kristijono Donelaičio „Žiemos rūpesčiuose“ ...................................................... 40 

Nadežda Rikonen (Sankt Peterburgas). Akademikas V. I. Lamanskis ir baltistikos 

biblioteka Sankt Peterburgo universitete .......................................................... 41 

Erika Rimkutė (Kaunas). Morfologinis daugiareikšmiškumas lietuvių kalbos 

tekstyne ............................................................................................................ 42 

Kristijana Sadauskaitė (Kaunas). Zapyškio apylinkės vietovardžiai................................. 43 

Loreta Stonkutė (Klaipėda). Kuršininkų tarmės lituanizmai ........................................... 43 

Irena Vilkaitė (Šiauliai). Istorizmai „Lietuvių-latvių kalbų žodyne“................................ 44 

Asta Volfaitė (Šiauliai). Šnekamosios kalbos žodžiai lietuvių ir latvių kalbų 

žodynuose......................................................................................................... 45 

Rozita Znamenskaitė (Vilnius). Įvykis, kaip teksto kategorija, ir kalbinė jo raiška ......... 46 

4

5 

Priekšvārds 

2001. gada Adventes laikā LU Filoloģijas fakultātes telpās pulcējās 

40 konferences „Aktuāli baltistikas jautājumi” dalībnieku gan no sešu valstu 

astoņām augstskolām, gan pašmāju LU studenti un pasniedzēji. Šī atsaucība 

rāda studentu vēlmi tikties zinātniskās konferencēs Rīgā, nostiprinot Filoloģijas 

fakultātē uz laiku pārtrūkušo studentu konferenču tradīciju. 2002. gada novembrī 

notiekošā II Studentu zinātniskā konference ir teorētisko zināšanu nostiprināšana 

praksē, vienlaikus notiek iepazīšanās un sadarbības veidošana ar tuvākiem un 

tālākiem kaimiņiem, kā arī tiek apgūta uzstāšanās un diskusiju kultūru. 

2002. gadā konferences dalībnieku skaits ir pieaudzis, šogad valodniecības, 

literatūrzinātnes un folkloristikas sekcijā tiks nolasīti 52 referāti. No piecu valstu 

vienpadsmit augstskolām ir ieradušies 53 dalībnieki. Šogad referenti braukuši no 

Baltkrievijas Valsts universitātes, Klaipēdas universitātes, Sanktpēterburgas 

Svešvalodu institūta, Sanktpēterburgas Valsts universitātes, Šauļu universitātes, 

Varšavas universitātes, Ventspils Augstskolas, Viļņas Pedagoģiskās universitātes, 

Viļņas universitātes un Vītauta Dižā universitātes Kauņā. Salīdzinot ar iepriekšējo 

gadu, ir pieaudzis dalībnieku skaits no LU, un tas arī ir viens no galvenajiem 

konferences ilgtermiņa mērķiem — atdzīvināt fakultātes studentu zinātnisko 

aktivitāti. 

Arī šogad studentiem ir iespēja publicēt tēzes konferences tēžu krājumā. 

Liels paldies jāsaka recenzentiem: Mārai Grudulei, Ilzei Lokmanei, Aldim Pūtelim, 

Edmundam Trumpam un Mārai Vīksnai. Cerams, viņu ieteikumi un norādījumi 

noderēs arī referentu turpmākajā darbā. Ne reizi vien konferenču tēzes iezīmē 

pētījumu novitātes un ir plašāku rakstu un pētījumi aizsākumi. Novēlam, lai arī 

kāds no šajās tēzēs iztirzātajiem tematiem iegūtu noslēgta pētījuma statusu 

tuvākā nākotnē. Lai tas top par bakalaura, maģistra darba vai topošās 

disertācijas nodaļu! Konferences organizatoru vārdā vēlos pateikties arī referentu 

zinātniskajiem vadītājiem. Konferences materiāli ir izvietoti mājas lapā: 

www.ailab.lv/baltistika.htm. 

Sirsnīgs paldies LU Filoloģijas fakultātes studentēm Sanitai Bērziņai, 

Kristīnei Birzniecei, Kristīnei Levānei–Petrovai un Guntai Nešporei par ieguldīto 

laiku, dzīvesprieku un enerģiju konferences organizēšanā. 

II Studentu zinātnisko konferenci atbalsta LU Filoloģijas fakultāte, LU 

Matemātikas un informātikas institūta Mākslīgā intelekta laboratorija (vadītājs 

dr. Andrejs Spektors) un Kultūrkapitāla fonds. Liels paldies Latvijas 

Ģenerālkonsulātam Sanktpēterburgā par studentiem piešķirtajām bezmaksas 

vīzām. 

Lai gaišas domas un auglīgas diskusijas, tiekoties konferencē! 

Konferences darba grupas vārdā 

Everita Milčonoka

Folkloristika 

Sanita Bērziņa (Latvijas Universitāte) 

Ādama Purmala 10 precības 

jeb par to, kā agrāk meitās gāja 

Referāts balstīts uz Ādama Purmala (1846–1917) dienasgrāmatu, kuras 

sarakstīšanas laiks datējams ar 20. gadsimta pašu sākumu. 

Latviešu literatūras vēsturē par fenomenālu tiek uzskatīta 18./ 19. gs. 

reliģisko brāļu draudžu hernhūtiešu rokrakstu literatūra, tai skaitā 

dienasgrāmatas, kurās dominēja draudzes brāļa/ māsas reliģiskā atklāsme. Kaut 

arī hernhūtisms bija izplatīts tieši Vidzemē, no kurienes nāk arī Ā. Purmals 

(konkrētāk, no Igaunijas pierobežas — Mazsalacas un Rūjienas apvidus), viņa 

dienasgrāmata izceļas ar sabiedrības iekārtas, attiecību, saimnieciskās dzīves un 

etnogrāfisku faktu bagātību. Reliģiskā tēma jaušama lielākoties no svētdienas 

baznīcā iešanas un dievvārdu lasīšanas pieminējuma. Dieva vārds visai bieži 

minēts arī noteiktos izteicienos, piem., saulīte no Dieva izredzēta, atstāt ar Dievu 

u. tml. 

Dienasgrāmatas sākumā autora dzīves notikumi attēloti secīgi: dzimšana, 

bērna slimības, skolā iešana, izvairīšanās no armijas utt. Ar 1869. gadu secīgais 

stāstījums pārtrūkst un seko vērienīgs 11 nodaļu apraksts par autora 

precēšanās, resp., meitās iešanas, personīgo pieredzi, kas no dienasgrāmatas 

400 lappusēm aizņem no 86. lpp. līdz 256. lpp., t. i., vairāk par trešo daļu no 

visa teksta, kāzām veltot tikai pēdējās trīs lappuses. 

Katrs precēšanās mēģinājums iedalīts atsevišķā nodaļā, virsrakstā minot 

attiecīgās meitas tēva nodarbošanos vai sociālo stāvokli, piem., „Pee 

peedzihwotaja meitas”, „Pee kahrpu taisitaja meitas”, „Pee wehwera meitas” 

u. tml. Meitās iešana aprakstīta ļoti sīki, sākot ar pirmā nodoma rašanos un 

beidzot ar konkrētu meitas vai vecāku atteikumu/ „jā” vārdu. 

Ā. Purmala dienasgrāmata pilnībā maina folkloras un pagātnes estetizētāju 

postulētos uzskatus par latviešu jauniešu tiklo dabu un saviesīgo dzīvi, atainojot 

meitās iešanu neizskaistināti, reāli, dažkārt pat naturāli, pirmo nodaļu beigās 

uzskaitot arī materiālos zaudējumus, piem., „(..) ne ehdis, savas astoņas reizes 

izstaigajies un savus apawas noplehsis, wai, naw, pohsts, un pohsts; pie 

pirtneeka meitas eet”. 

Neskatoties uz dienasgrāmatas kā rakstīta avota specifiku, kura galvenā 

iezīme ir subjektīvisms, 19. gadsimta beigu rakstības stilu, autora izglītību un 

citiem vairāk vai mazāk nozīmīgiem faktoriem, Ā. Purmals atstājis 

nenovērtējamu etnogrāfisku avotu par Mazsalacas apvidus 19. gadsimta cilvēka 

dzīves nozīmīgākajiem notikumiem, īpaši jauniešu attiecībām precību gadu laikā. 

Rita Glāzere (Latvijas Universitāte) 

Latviešu kristīgo leģendu specifika 

Vārds „leģenda” latviešu valodā tiek lietots vairākās nozīmēs, bet 

folkloristikā ar to saprot atsevišķu vēstītājas folkloras žanru, fantastiska satura 

sacerējumu ar reliģiski biblisku tematiku. Latviešu leģendas ir maz vāktas un 

publicētas un nav pētītas. Pēc satura Latvijas Zinātņu akadēmijas Latviešu 

6

folkloras krātuves fondu materiālos atrodamās ~350 leģendas iedalāmas četrās 

apjomā nevienmērīgās grupās: 

• tuvs Bībeles teksta pārstāsts; 

• parādīšanās leģendas; 

• etioloģiskās leģendas (lielākā grupa — 205 leģendas); 

• dažādas leģendas (t. sk. 3 hagiogrāfiskās leģendas). 

Nelielais Latviešu folkloras krātuvē savākto leģendu pierakstu skaits 

apgrūtina šī žanra sīkāku klasifikāciju. 

Kristīgās leģendas ir sastopamas visu kristianizēto tautu folklorā no 

viduslaikiem līdz pat mūsdienām. Leģendu sižeti ir līdzīgi dažādām tautām, bet 

lokālas iezīmes piešķir žanram vides savdabību. Aplūkojot tos leģendu tekstu 

elementus, kas tām piešķir specifiski latvisku raksturu, v ē stī jums latviešu 

valodā uzskatīts par pašsaprotamu pazīmi un nav iztirzāts. 

Galvenais kristīgo leģendu specifiski latviskā rakstura rādītājs ir tautas 

reliģ iozitā tes dažādās izpausmes. Adaptējot kristietības un Bībeles tēlus 

latviešu vidē, tautas reliģiozitāte tos transformē, paužot labvēlīgu vai noraidošu 

attieksmi. 

Kristietības elementi vai pat Bībeles vide leģendās tiek adaptēta galvenokārt 

ar l o k ā lu tē lu palīdzību. Internacionālos leģendu sižetus papildina latvieša 

videi specifiski tēli — augi, putni un dzīvnieki, sadzīves priekšmeti, sētas ēkas 

u. c. 

Īpašā veidā Bībeles vide tiek tuvināta s i n k r ē tiskā s „ģ eogrā fijas” 

piemēros. Velns Pestītāju gar Cimzes muižu aiz kājām uz jūrmalu esot aizvilcis 

(LFK 23, 5392). Kalna Mauragu mājas priekšā esot akmens, ko tur nolicis pats 

Mozus (LFK 67, 3864). 

Arī desakralizā cija ir tautas reliģiozitātes forma, kas izpaužas pietātes 

zudumā pret svēto. Desakralizācijas iezīmju latviešu leģendās nav daudz, tomēr 

dažkārt tās parādās svēto kariķēšanā, nevērībā, ironijā. Piemēram, leģendā 

teikts, ka sievietēm menstruācijas ir tāpēc, ka Marija reiz sagrēkojusi un Dievs 

nolicis visām sievietēm sodu katru mēnesi (LFK 69, 1351). Leģendā paustā 

Marijas degradācija ir fundamentāli atšķirīga no Baznīcas mācības par Marijas 

bezgrēcīgumu. 

Kopumā latviešu attieksme pret kristīgo mācību leģendu kontekstā ir 

neviendabīga. Dievbijība pastāv līdzās pietātes zudumam, turklāt nav stingri 

nodalītas robežas starp dažādajām attieksmēm. Latviešu pretrunīgā reliģiozitāte 

piešķir leģendām īpatni latvisku raksturu. 

Gunita Ģēģere (Latvijas Universitāte) 

Sinkrētisms Dieva atveidē 

E. Virzas poēmā „Straumēni” 

1. Dieva tēls „Straumēnos” atbilst latviešu folkloras Dievam, un tajā 

vērojamas arī kristietības Dieva iezīmes. 

2. Grūti nosakāma robeža starp pagānisko un kristīgo Dievu. 

3. Dievs „Straumēnos” ir blakus cilvēkam jebkurā dzīves brīdī, tādēļ tā 

dažādie veidoli saskatāmi visas poēmas garumā. 

4. Dieva tuvums zemnieka sētai norāda, ka šajā tēlā dominē pagāniski 

priekšstati. 

7

5. Līdzīgi kā latviešu folklorā Dievam ir tiešs sakars ar zemnieka veiktajiem 

darbiem. 

6. Dievs ir līdzās cilvēkam ikdienas gaitās, un tā tuvums nojaušams arī 

zemnieka svētkos. 

7. Harmonija, kas valda „Straumēnos”, ir Dieva un cilvēku savstarpējo 

attieksmju rezultāts. 

8. Cilvēks izpilda un ievēro Radītāja nolikto kārtību, visu veic tā, kā to 

mītiskajā laikā veicis Dievs. 

9. Kristietības iezīmes Dieva tēlā jaušamas tad, ja tas tēlots kā visu varens 

kungs un zemnieks to pielūdz baznīcā. 

10. Poēmā Dievs nav idents ar garu. 

11. Gars ir tikai viena Dieva būtības daļa. 

12. Ja Dievs tiek tēlots kā gars un tā atrašanās vieta ir debesīs, tad 

saskatāmas kristietības iezīmes. 

13. Pagāniskās un kristīgās Dieva iezīmes „Straumēnos” ir saplūdušas, taču 

autors arī norāda baznīcas visu varenā un zemnieku sētas Dieva atšķirību. 

14. Pārsvarā Dieva tēls sevī ietver pagāniskus priekšstatus. 

15. Pagāniskā Dieva uztvere saplūst ar kristīgo līdzīgi kā latviešu folklorā. 

Dita Gruze (Latvijas Universitāte) 

Eksorcismi — teorija un prakse 

Eksorcisms ir īpaša cīņa ar Dieva dotiem līdzekļiem pret ļauno garu un 

velnu. 

Ļaunais gars cilvēkā var iemiesoties viņa neticības, nešķīstības, nespējas 

turēties pretī kārdinājumiem dēļ. Tāpat apsēstais var būt nolādēts vai noburts. 

Eksorcisma pirmsākumi meklējami Jēzus Kristus laikmetā. Jēzus Kristus 

bijis un joprojām ir diženākais pasaules eksorcists. 

Par eksorcistu ar bīskapa atļauju var kļūt jebkurš garīdznieks vai laicīgais 

kristietis, kurš patiesi tic Dievam, dzīvo šķīstu dzīvi, lūdzas un nožēlo grēkus. 

Eksorcistam jābūt pazemīgam, jāapzinās sava niecība Dieva priekšā gan 

eksorcisma laikā, gan ikdienas dzīvē. 

Ir vairāki eksorcismu veidi — apsēstā eksorcisms, kristāmā eksorcisms un 

lūgšanas par dzīvi bez ļauniem nodomiem, darbiem un kārdinājumiem. 

Ļaunais gars mūk no Svētajiem Rakstiem, Dieva vārda piesaukšanas, svētā 

ūdens, sāls un eļļas, svēto ikonām, krusta un krusta zīmes, kā arī Vissvētākā 

Sakramenta jeb Euharistijas. 

Ļaunā gara izdzīšanas rituāls jeb eksorcisms ir sarežģīts akts, kurš ilgst 

vismaz astoņas stundas un kura laikā eksorcists nedrīkst zaudēt modrību un 

ticību Dievam. 

Katoļu baznīcas eksorcisma rituālā eksorcists it kā stājas Jēzus Kristus — 

vislielākā eksorcista — vietā, bet pārējo kristīgo konfesiju eksorcisti ir tikai 

starpnieki starp ļauno garu un Jēzu Kristu. 

Eksorcisma laikā eksorcistam ieteicams izmantot Svēto Rakstu vārdus, 

nevis paša vai kāda cita sarakstītus. 

Ļaunā gara izdzīšana raksturīga ne tikai kristietībā, bet arī tautas folklorā. 

8

Sandis Laime (Latvijas Universitāte) 

Latvijas klinšu rakstu piederības zīmju tips 

Klinšu raksti Latvijas teritorijā pirmo reizi atrasti 1972. gadā Lībiešu 

Upuralās, vēlākos gados objektu skaits pieaudzis līdz vairāk nekā 40 klinšu 

rakstu vietām. 2001. gadā ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu uzsākts projekts 

„Latvijas klinšu rakstu dokumentācija”, lai aktivizētu šī kultūrvēstures 

jautājuma izpēti. 

Līdzšinējo pētījumu rezultāti ļauj datēt Latvijas klinšu rakstus ar 

viduslaikiem un pēc formālām pazīmēm nodalīt vairākus objektu tipus. Līdz šim 

plašākais materiāls apkopots par piederības zīmju tipu, jo ir veikta 

dokumentācija divos no trim spilgtākajiem šī tipa objektiem — Danku klintī un 

Virtakas iezī, kā arī veikts pētījums „Senās dzimtu piederības zīmes jāsalasa” 

(darba grupā G. Eniņš, S. Laime, S. Ansberga). 

Piederības zīmju tipa objekti ir ģenētiski tuvi krustu tipa objektiem, 

turpmāko pētījumu mērķis ir noskaidrot, vai tie pastāvējuši paralēli, vai viens 

izriet no otra. Līdzšinējie pētījumi rāda, ka senāks varētu būt piederības zīmju 

tips. Abi tipi saistīti ar bēru rituāliem. Piederības zīmju tipa objekti sniedz 

informāciju par: 

• bēru rituāliem; 

• piederības zīmju formām un attīstību; 

• zīmju iegrebēju mītiskajiem priekšstatiem. 

Salīdzinot krustu un piederības zīmju tipus, krustu tipam skaidrāka ir zīmju 

iegrebšanas rituālā nozīme. Piederības zīmēm, šķiet, nav piedēvēta 

aizsardzības funkcija, kā tas, domājams, bijis krustu tipa objektos. Līdz mūsu 

dienām ap Gulbeni saglabājusies tradīcija, vedot uz kapiem mirušu cilvēku, 

iegriezt noteiktā ceļmalas kokā krustu, lai aizgājēja dvēsele netraucētu 

palicējiem. Šajā tradīcijā nav saglabājušās ziņas par piederības zīmju 

griešanu kokos, jo minētajā apgabalā piederības zīmes izzudušas jau 

salīdzinoši sen. Tomēr Mazirbes kapsētā vēl 20. gs. sākumā bija saglabājušies 

kapu krusti ar piederības zīmēm. Vai piederības zīmju iegrebšanai bija arī 

maģiska nozīme, ir turpmāko pētījumu aplūkojams jautājums. Līdz šim veiktā 

zīmju analīze rāda, ka piederības zīmju objektos bez piederības zīmēm iegrebtas 

arī zīmes ar maģisku funkciju (krusti, bedrītes, svastikas), kas varētu norādīt 

uz piederības zīmes iegriešanu kā maģiska rituāla daļu. 

Ja klintīs iegrebts lielāks piederības zīmju skaits, iespējams saskatīt 

radniecīgas saites starp zīmēm — kā zināms, piederības zīmes, pārejot no 

paaudzes paaudzē, ir attīstījušās. Ir iespējams noteikt arī zīmes sākotnējo 

variantu, bieži izmantots Jumis, slīpais krusts, saulīte, divas svītriņas, 

tādējādi mājas zīmē iekodējot veiksmes, auglības, aizsardzības funkcijas. 

Santa Laiviņa (Latvijas Universitāte) 

Latviešu dievturība ASV 

Dievturība ir inteliģences kustība ar nolūku atjaunot latvisku dzīves ziņu, 

balstoties uz tā saucamajām Dieva dziesmām. Tā bija aktuāla 1920.–30. gados, 

kad latviešiem bija svarīgi sevi apzināties kā brīvu tautu ar savu kultūru un 

reliģiju. Dievturība ir latviska dievestība, reliģija — latvisks dzīves un pasaules 

paudums. Latvijas Republikas laikā dievturība iegūst savu nosaukumu. 1926. g. 

9

dievturi tiek reģistrēti kā īpaša draudze. Par dievturības dibinātāju tiek uzskatīts 

Ernests Brastiņš. 

Galvenā dievturu organizācija trimdā ir Latvju dievturu sadraudze (LDS), ko 

bieži jauc ar Latvijas dievturu sadraudzi (LDS) Latvijā, tās savā starpā nav īpaši 

draudzīgas organizācijas. 

1978. g. Viskonsīnas štatā ASV dievturi ceļ savu saiešanas namu — 

Dievsētu, kas mūsdienās ir vienīgais kopīgais dievturu īpašums trimdā. Tas kalpo 

svinīgām sanākšanām, svētku svinēšanai un daudzinājumiem. 

Dievsētā ir vairākas telpas, katra ar savu īpašu noformējumu un funkciju. 

Dievsētas iekārtojums stāsta par dievturības vēsturi, paražām, un te redzamās 

zīmes simbolizē viņu vienotību. 

Lielākie svētki, ko svin ASV dievturi, ir Lieldienas, Jāņi un Ziemassvētki, kas 

parasti tiek svinēti Dievsētā, piekopjot senču tradīcijas, tomēr ienākot arī 

jauninājumiem. Ziemassvētku svinēšanā parādās dievturības un kristietības 

sinkrētisms. Svētku un godu svinēšanā dievturi ievieš jaunas tradīcijas un 

rituālus, jo mūsdienās svinēt svētkus pilnībā atbilstoši senču tradīcijām nav 

iespējams. ASV dievturu vidū dalās domas, vai dievturība ir reliģija vai vairāk 

dzīves filozofija, vai nacionālisma izpausme. 

Iļja Magins (Sanktpēterburgas Valsts universitāte) 

„Otrreizējās folklorizācijas” 

sociāllingvistiskie aspekti 

Ar „otrreizējo folklorizāciju” tiek saprasti plaši izplatītie tekstu aizguvumi. 

Turklāt šie teksti (ieražas, dziesmas utt.) tiek aizgūti no „otrreizējiem” avotiem: 

sākot no folkloras hrestomātijām līdz masu medijiem. 

Jebkuras kultūras iekšienē šis process noris patstāvīgi, kaut arī gandrīz 

nemanāmi. Citāda situācija ir tad, ja kādu kultūru ietekmē cita. Tālāk par 

„otrreizējās folklorizācijas” piemēru tiek ņemta Ļeņingradas apg. vepsu kultūra. 

Spriežot pēc lauku pierakstiem 19.–21. gs., vepsiem sastopami ne visi 

„žanri”. Liecības par to, ka vepsi, sadzīvē nelietojot krievu valodu, dziesmas 

tomēr dzied krieviski, jau kļuvušas par lokālu mītu. 

Pirms 15 gadiem sākusies aktīva „atdzimšanas kustība” — valodas un 

kultūras popularizēšana. Šī sabiedriskā kustība arī aizsāka „otrreizējo 

folklorizāciju”. 

Stereotipi, radušies 18. gadsimta beigās, no tautas daiļrades pieprasa 

eposu; tāpat tie radījuši žanru hierarhiju, pirmajā vietā izvirzot eposu (dzeju, 

prozu) un liriku. Sekojot šim modelim, ar atdzimšanas kustību ir noformēts 

„sociālais pasūtījums”. Dziesmas vepsu valodā iedzīvotāji sāk fabricēt paši. 

Rodas repertuārs: 3/ 4 no tā ir vietējo krievu dziesmu tulkojumi, pārējais — 

komponēta vepsu dzejnieku daiļrade. Turklāt, dziedot krievu dziesmu vepsu 

valodā, informanti norāda, kas to tulkojis. 

Līdz 1989. g. vepsu valoda bija „maza” valoda bez rakstības. Sākot ar 

1937. g., kad skolās tika aizliegts mācīt vepsu valodā, tā tika izspiesta no visām 

sfērām, izņemot sadzīvi. Rakstība, izstrādāta 20. gs. 30. gados, pastāvēja tikai 

dažus gadus, tādēļ vairākums pamatiedzīvotāju lasīt vepsiski neprot. Vepsu 

valoda var tikt uzskatīta par izmirstošu. Tā tiek lietota sadzīvē, bet valodu 

sadures rezultātā var pamanīt — jo vecāks cilvēks, jo labāk tas prot valodu, 

jaunākā paaudze runā gandrīz tikai krieviski. 

10

Valodas atdzimšanas process sākās ar avīžu un mācību grāmatu izdošanu. 

Tika izstrādāta jauna grafētiskā sistēma pēc somu valodas parauga. Tika izdota 

jauna vepsu-krievu vārdnīca, orientēta uz leksiku, kas kopēja visiem dialektiem. 

Vienlaikus parādījusies arī dzeja un proza vepsu valodā. Tā kā literārās valodas 

nav, autori ir spiesti to radīt. Par to, ka viss attīstās pēc stereotipiska modeļa, 

liecina gan makroelementi (avīze, mācību grāmatas, dzeja), gan mikroelementi, 

piem., vepsu dzejnieki, kas sākuši rakstīt krievu valodā, pārejot uz vepsu valodu, 

atstājuši arī krievu versifikācijas likumus. 

Orientējoties uz „pilnvērtīgas” kultūras modeli, atdzimšanas iniciatori 

izstrādā visus tā atribūtus: literatūru, masu medijus, folkloru. Bet tajā pašā laikā 

pastāv arī tradicionālā kultūra, resp., jaunais modelis uzslāņojas vecajam, kas 

vēl joprojām darbojas. 

Sociāllingvistiskie aspekti parāda to pašu: tie, kas prot valodu, ir neizglītoti. 

Viņi neprot rakstīt un lasīt, turklāt lielākā daļa tekstu nav saprotama neoloģismu 

un citu dialektu leksikas dēļ. Skolēni, kas mācās valodu (pasīvi to jau protot), 

sadzīvē lieto krievu valodu. 

Var apgalvot, ka mūsu priekšā ir cīņa ar vairākiem stereotipiem 

(tradicionālā kultūra, pašinterpretācija, „atjaunojamā” kultūra). Paradoksāli, bet 

„normatīvās kultūras” vispārinātais modelis izvēršas par apslēptu rusifikāciju. 

Annija Novikova (Latvijas Universitāte) 

Htoniskā čūska latviešu tautas teikās 

Čūska ir htoniska, ambivalenta būtne, kuras kā mājas dieviņa, senču gara 

iemiesojuma un piena nesējas kultu apraksta teikas un dažādi vēstures avoti. 

Čūskas kults nozīmē to barošanu un godāšanu, par ko cilvēki saņem pienu 

un labklājību. Ļoti svarīgi ir neapvainot čūsku, bet nereti rituālo saikni izjauc kāds 

no malas, tādējādi atņemot dzīvību kulta kopējam. 

Daudz teiku runā par čūsku ķēniņu, kura spēks koncentrējies kronī. To 

ieguvis, cilvēks spēj paredzēt nākotni, zina citu domas, prot visas valodas, 

dzīvnieku un putnu valodas ieskaitot, spēj lietu un vētras atvairīt, nokautus 

dzīvniekus atdzīvināt un likt pūķiem sev kalpot. 

Dažkārt cilvēkam izdodas iegūt čūsku ķēniņa spējas, bet bieži čūskas zagli 

vajā, saritinājušās kā ripas, kā ugunīgi valgu gabali vai pat pa gaisu skrienot. Ja 

čūskas nepanāk tūlīt, cilvēks saņem atmaksu vēlāk, un tā vienmēr ir nāve. 

Ievērības cienīgs ir čūsku ķēniņa izskats: dažādos avotos tam ir zeltā un 

dimantā mirdzošs vainags, pats ķēniņš ir vecs, sūnām un zāli apaudzis, melns kā 

nakts, ar deviņām ugunīgām strīpām pār muguru. 

Izplatīts ir motīvs par baltās čūskas kā apslēptās naudas zinātājas un 

pareģes spējām. Šīs īpašības var iegūt, apēdot gabaliņu vārītas čūskas gaļas vai 

tikai ieelpojot tās viruma garaiņus. 

Teikās sastopams arī labības un naudas pūķis čūskas veidolā. Šis pūķis spēj 

pacelties spārnos. 

Čūska var ielīst cilvēka ķermenī pa muti, izraisot smagu slimību vai nāvi. 

Laukā to ir iespējams izdabūt, iedzerot zirga sviedrus vai ēdot saldu pienu un 

avenes. 

Teikas stāsta par milzu čūskām, resnām kā baļķiem, kurām pieder sava 

valstība mežā, purvā, pāri jūrai ar apslēptām bagātībām. 

11

Čūskas lielo nozīmi pasaules procesos raksturo tas, ka tā ir mūžīgās 

nomiršanas un atdzimšanas simbols, jo čūska nošķir kosmosu no haosa un liek 

pasaulei ritēt. Tā iemieso laika jēdzienu un mūžīgo atgriešanos, iekožoties savā 

astē, viņa ir pasaules aizgādne un zina visu gan par tās fizisko, gan garīgo pusi. 

Čūska tomēr nav visvarena, ar burvja palīdzību to ir iespējams iznīcināt, 

taču tas maksā dzīvību. Vienīgais ierocis, lai valdītu pār čūsku, ir skaņa: kāda 

īpaša, neparasta svilpošana, saukšana, kliegšana, pīkstēšana. 

Valdis Rūsiņš (Latvijas Universitāte) 

Jumja attīstība 

viduslaiku zemnieku auglības rituālos Latvijā 

Jumja problemātika ir salīdzinoši plaši pētīta zinātniskajā literatūrā. Tomēr 

joprojām līdz galam neatbildēti ir jautājumi par Jumja ģenēzi un vietu latviešu 

mītiskajos priekšstatos: kā un kad zemkopju tradīcijās ir attīstījies Jumja kults, 

kāda ir Jumja saikne ar citiem mītiskajiem tēliem latviešu zemnieku priekšstatos. 

Referātā ir mēģināts rast atbildi uz jautājumu par Jumja vēsturiskās attīstības 

posmiem zemnieku ideoloģijā, balstoties uz auglības rituālu analīzi kopējā dabas 

auglības cikla kontekstā. 

Ar vidējo dzelzs laikmetu (5.–9. gs.) sāk iezīmēties būtiska tendence 

latviešu ornamentikā, kas arī turpmāk saglabāsies baltu simbolikā un reliģisko 

priekšstatu sistēmā, — ienāk pārinieku jeb dubultelementu motīvs. Domājams, 

ka šajā brīdī zemkopju reliģiskajos priekšstatos ienāk Jumis gan kā ģeneratīvā 

pāra, gan kā divkāršas auglības simbols. Tā pirmais gadu tūkstotis ievada 

posmu, kas noslēdzas ar Jumja kulta izveidi. 

10.–13. gs. Latvijas teritorijā noritošā virzība uz agro valstisko veidojumu 

tapšanu, kā arī sabiedriskā un ekonomiskā attīstība varēja būt impulss, kas liek 

straujāk attīstīties ideoloģijai un reliģiskajiem priekšstatiem. 

Domājams, ka šajā brīdī un īpaši vēlāk, 13.–15. gs., laikposmā, kad 

atdzimst pagāniskās tradīcijas, formējas priekšstati par mītisko Jumi, aizsākot 

lēnu virzību uz dainās personificēto, antropomorfo druvu auglības dievību, kas tā 

arī neguva pilnīgu risinājumu. To pārtrauca jau Reformācija, tāpēc Jumja 

antropomorfais tēls nav skaidri izteikts un pabeigts. 

Vispilnīgākās vēsturisko avotu liecības norāda, ka Jāņa vārds latviešu valodā 

ir ieviesies tikai 16.–17. gs. Daļa lauku auglības rituālu, ko veic vasaras 

saulgriežos, sākotnēji ir bijuši saistīti ar Jumja un Pērkona kultu, kurā Jānis kā 

kristietības sinkrētisma izveidota būtne ir pārņēmusi senākās Pērkona un Jumja 

auglības nodrošinātāju un veicinātāju funkcijas. 

Asta Višinskaitė (Vytauto Didžiojo universitetas) 

Valgymas žemiškojo ir anapusinio pasaulių sandūroje 

Remiantis B. Kerbelytės išskirtais elementariųjų siužetų (ES) tipais 

(„Lietuvių pasakojamosios tautosakos katalogas“), bus stengiamasi išskirti ES 

kitų tautų analogiškuose naratyvuose (stebuklinėse pasakose, sakmėse, mituose) 

apie valgymą/ nevalgymą svetimoje erdvėje bei bandoma sugrupuoti su 

aptariama problema susijusius tikėjimus ir papročius. Siekiama išsiaiškinti, kas 

veikė kitapusinių būtybių maisto, kaip pavojingo žmonėms, įvaizdį. Darbe 

operuojama lietuvių, latvių ir kitų tautų medžiaga. Aptariami tokie aspektai: 

12

• Herojus (H) valgo kitame pasaulyje — H nukenčia/ nenukenčia. 

• H nevalgo/ nevalgo įspėtas kitame pasaulyje. 

Aptariamas ir kitas aspektas: 

• H valgo savo aplinkoje žemišką maistą, turėjusį kontaktą su anapusine 

būtybe — H nukenčia. 

Naudojantis B. Kerbelytės išskirtais ES tipais, bandoma sugrupuoti ir su 

aptariama problema susijusius tikėjimus bei papročius. 

Žmogus savo aplinkoje siekia apsaugoti maistą nuo kontakto su anapusine 

būtybe. 

Aptarta medžiaga liudija, jog žmogus turi stengtis nekontaktuoti su kito 

pasaulio būtybėmis, o jei susidūrimas jau įvyko — elgtis teisingai. 

Iškeliama mintis, jog mitinių būtybių demoniška — destruktyvi prigimtis bei 

mirusiųjų „nešvarumas“, pavojingumas ir įtakojo šių esybių, kaip galinčių 

pakenkti gyvųjų maistui, o per tai ir patiems žmonėms, vaizdinį. Tačiau ne 

kiekvienu atveju kitapusinis maistas pakenkia žmogui. Labai svarbi sąlyga — H 

tikslas ir elgesys, kuris nulemia teigiamą arba neigiamą poelgio rezultatą. Jeigu H 

tikslas yra išsaugoti galimybes/ pavidalą/ gyvybę, nepriimant į vidų pavojingo 

objekto, jis elgiasi teisingai. Norint patekti į kitą pasaulį ir gauti žinių, bendras 

valgymas — taip pat teisingas elgesys. Tačiau, jeigu siekdamas išsaugoti savo 

galimybes/ gyvybę, H priima į vidų objektą, jis elgiasi neteisingai. Todėl H 

nukenčia ir tam neturi įtakos mitinės anapusinio maisto savybės. 

13

Literatūrzinātne 

Ilvija Bendzika (Latvijas Universitāte) 

Literārā jūgendstila elementi 

Andrieva Niedras romānā „Līduma dūmos” 

Romāns „Līduma dūmos” ir viens no nozīmīgākajiem A. Niedras darbiem, 

kas tapis 19. gs. beigās, pirmo reizi publicēts 1899. gadā. Tas ir reālistiski 

psiholoģisks romāns ar simbolisma, romantisma iezīmēm un sentimentālismam 

raksturīgo jūsmu patētiku. 

Jūgendstila aizsākumi meklējami 19. gs. beigās Eiropas un eiropeiskās 

kultūras reģionos. Jūgendstils tiecas estetizēt pirmatnējās dabas spēku, šī 

virziena ietvaros bagātīgi tiek izmantoti daudzveidīgi floras un faunas motīvi, 

neparasti mitoloģiski vai reliģiski tēli, kā arī to sintēze, tā paužot vēlmi estetizēt 

cilvēku apdzīvoto vidi. 

Jūgendstilam raksturīgo elementu lietojums atklājas A. Niedras romāna 

„Līduma dūmos” mākslinieciskās telpas izveidē. Telpas dekorējumā bieži tiek 

lietoti literārajam jūgendstilam raksturīgie elementi: daudzveidīga flora, ūdens 

elementi u. c., kuru centrālais uzdevums ir veidot lauku un urbānās vides 

opozīciju, kur lauku vide un to reprezentējoši floras elementi ir indivīda iekšējās 

harmonijas un spēka devēji. 

Ūdens elementi un augi, kas raksturīgi jūgendstilam, ar tiem piemītošo 

vijīgumu un plūdumu tiek izmantoti kā 19. gs. Latvijas kultūrvidei raksturīgo 

sociālekonomisko un sabiedrisko pārmaiņu un arīdzan A. Niedras romānā 

„Līduma dūmos” aktualizētās nemitīgās dzīves pārveides simbols. 

Kristīne Birzniece (Latvijas Universitāte) 

Žemaites stāsti feminisma skatījumā 

1. No feministiskā kriticisma viedokļa Žemaites stāstos var izšķirt 3 varas 

hierarhijas modeļus: 

a) VĪRIETIS 

↓ 

SIEVIETE 

b) VĪRIETIS ↔ SIEVIETE 

c) SIEVIETE 

↓ 

VĪRIETIS 

2. Žemaites stāstos var izšķirt 2 sieviešu tēlu grupas: 

a) tēli, kas no feministiskā kriticisma viedokļa nemēģina „iztraucēt 

patriarhālās kultūras pašapmierinātību un vīrieša skatījuma dominanti”, resp., 

tēli, kuri pieņem pastāvošo kārtību kā vienīgo pareizo un iespējamo (piemēram, 

Zosja stāstā „Topīlis”, Mare stāstā „Muklājs” u. c.); 

b) tēli, kuru rīcībā iespējams vērot mēģinājumus sacelties pret iedibināto 

kārtību, nevēlēšanos ar to samierināties (piemēram, Mīļute stāstā „Zigmanta 

kungs”, Verone stāstā „Velns laulājis, velns aprok”). 

14

3. Pati sieviete ir orientēta saglabāt nemainīgu varas hierarhijas modeli, 

t. i., 

VĪRIETIS 

↓ 

SIEVIETE 

4. Žemaites stāstos bioloģiskais ir primārais, t. i., vīrieša fiziskais pārākums 

nosaka viņa varu. 

5. Autore mēģina „iztraucēt” vīrieša pašapmierinātību ar sevi, viņa varas 

apziņu, kas balstās uz vīrieša fizisko pārākumu. Līdz ar to notiek skatu punkta 

pārbīde no vīrieša skatījuma dominantes uz sievietes skatījumu. 

6. Autore bieži ar naturālisma elementiem atklāj sociālās realitātes 

nežēlīgumu un nesaudzīgu attieksmi pret sievieti. 

Šarūnė Čepauskaitė (Vytauto Didžiojo universitetas) 

XIX a. pabaigos – XX a. pradžios 

moterų emancipacija 

XIX a. pabaiga Lietuvoje — tai metas, kai lietuvė moteris pradeda save 

suvokti ne tik kaip žmonos ir motinos pareigas atliekantį asmenį, bet ir kaip 

žmogų, galintį pasitarnauti visuomenės bei tėvynės labui. 

Šiam reiškiniui atsirasti padėjo tuo metu susidariusios istorinės aplinkybės. 

Keturi pagrindiniai veiksniai, padėję rastis moterų emancipacijos procesui: 

tautinės dvasios pakilimas, moterų išsilavinimo poreikis, paspartėję 

visuomeninės veiklos bei kūrybos procesai. 

Nors išsilavinusi XIX a. pabaigos – XX a. pradžios moteris siekė to paties 

bendro tikslo, visgi kiekvienos jų būta individualios asmenybės. 

Didžiosios XIX a. pabaigos – XX a. pradžios lietuvių moterys asmenybės: 

Liudvika Didžiulienė-Žmona, Žemaitė (Julija Žymantienė), Gabrielė Petkevičaitė- 

Bitė, Sofija Kymantaitė-Čiurlionienė. 

To meto moteris, jau pradėjusi save suvokti kaip modernią, prioritetą teikė 

tautiškumui, ir tik po to — moteriškumui. 

Tautinei moterų emancipacijai pasireikšti padėjo kuriami šeimos projektai. 

Moteris turėjo atitikti tam tikrus standartus. Ji tampa svarbia tautinės dvasios 

ugdytoja. 

Viena iš naujesnių to meto sąvokų — išsilavinusios žmonos sąvoka. 

Tai, kad XIX a. atsirado mergaičių švietimas, toleruojamas ir netgi 

skatinamas visuomenės, liudijo apie nemažus moterų laimėjimus. 

Išsilavinusi, jaučianti tautos dvasią bei savo galimybes moteris trokšta 

dalyvauti visuomeniniame gyvenime ir kuo daugiau nuveikti tautos labui. 

XIX a. pabaigos – XX a. pradžios moteris siekia sulyginti savo teises su vyrų 

teisėmis, organizuojami įvairūs moterų judėjimai, surengtas I moterų 

suvažiavimas. 

XIX a. pabaigos – XX a. pradžios moterų kūrybos būta įvairiapusės ir 

daugialypės. 

15

Paulina Ciucka (Varšuvos universitetas) 

Chaoso filosofija lietuvių postmodernistų kūryboje 

Istoriniai ir politiniai pokomunistinės Lietuvos įvykiai bei permainos, nauja 

visuomeninė patirtis tapo naujos sąmonės formavimosi pagrindu. Iš tikrųjų 

procesas dar nesibaigęs, ir būtent šis tolydus naujosios sąmonės tapsmas įtakoja 

žmogaus vaizdavimą lietuvių literatūroje. Šiuolaikinio žmogaus pasaulėžiūra jau 

nebėra skaidri požiūrių ir įsitikinimų sistema. Ją pakeičia reliatyvus pasaulio 

regėjimas. Šiame pasaulyje santykiai tarp vertybių yra jau nebe antagonistiniai, 

bet horizontalūs. Blogis ir gėris, grožis ir bjaurastis tampa lygiai svarbūs, 

netenka hierarchinių ryšių. Tokios permainos sukelia visur įsivyraujantį chaosą, 

kurį aprašo — būtent aprašo, ir kuriame nebeieško vienintelės prasmės — 

postmodernizmo teoretikai ir kūrėjai. 

Lietuviškasis postmodernizmas, viena vertus, patirties semiasi iš Europos 

postmodernizmo, antra vertus, skiriasi nuo jo tiktai postsocialistiniams kraštams 

būdingomis mąstymo ir kasdienio gyvenimo realijomis. Griūvančios ideologijos 

sąlygoja autoritetų nuopuolį. Postmodernizmo kūriniai būna apibrėžiami kaip 

destruktyvūs. Vis dėlto tokie kūrėjai, kaip Herkus Kunčius, Sigitas Parulskis, 

Jurga Ivanauskaitė, Ričardas Gavelis, yra populiarūs Lietuvoje. Iš dalies jų 

populiarumą lemia tvarkos ardytojo etiketė, kuri tikrai daro reklamos šiems 

autoriams. 

Kokia yra chaoso logika? Gal jos nėra? Pasirodo, kad pagrindinis elementas, 

organizuojantis chaoso struktūrą yra... stoka: nėra skaidrios, trijų matavimų 

erdvės, nėra chronologinių ryšių tarp įvykių. O jeigu prapuola erdvė ir laikas, tai 

nėra atramos taško, nėra hierarchijos, kopėčių, iš kurių matytųsi, kas yra 

aukščiausioje, o kas žemiausioje pakopoje. Nebėra pagrindo tam, kad autorius 

atrastų realybės prasmę. Dėl to naujų galimybių atsiranda skaitytojui. 

Interpretacijos ribų iš esmės nėra. Kiekvienas yra interpretatorius, galima net 

sakyti, kad kiekvienas yra autorius. 

Tokią reliaciją tarp kūrėjo ir adresato išpopuliarino XX amžiaus šeštojo 

dešimtmečio teatras, o ypač hepeningo reiškinys. Maždaug tuo metu tapo 

populiarūs Michailo Bachtino darbai. Bachtinas — literatūros teoretikas — sukūrė 

karnavalo sąvoką. Anot Bachtino, karnavalas — tai reiškinys, galiojantis 

kultūroje. Hepeningo ir karnavalo samprata išsitenka tame pačiame 

semantiniame lauke — reiškia reginį bei šventę. Šventė — tai kasdienybės 

priešingybė. Jeigu šventė vyksta nuolat ir visur, tai galima apibrėžti tik vienu 

žodžiu — chaosas. 

Kai kurie tyrinėtojai karnavalą sieja su Dionizo garbinimo apeigomis. Būtent 

Dionizo vertybės viešpatauja Chaoso karalystėje. Joje yra ir erotikos, ir mirties, ir 

kūniškojo bjaurumo, ir vulgarumo. Dionizo estetika šokiruoja: nėra uždraustų 

sferų. Todėl netrūksta ir tokių temų, scenų, metaforų, tokios žodžių ir 

apibūdinimų kompozicijos, kurių niekur literatūroje sutikti negalima. Beveik 

niekur, mat daugelis literatūros istorikų postmodernistinio chaoso užuomazgą 

įžvelgia XX amžiaus pradžios avangardizme. Galima būtų įrodinėti, kad 

avangardizmo ir postavangardizmo literatūra vystėsi panašiomis sąlygomis. 

Tačiau sunku galutiniai nustatyti, kiek chaoso pasaulio filosofija priklauso nuo 

istorinio, visuotinio ar kultūrinio konteksto, o kiek paklūsta savoms taisyklėms. 

16

Eva Eglāja-Kristsone (Latvijas Universitāte) 

Maskulīnais intelekts 

I. Ziedoņa, K. Skujenieka un R. Mūka dzejā 

1. Latviešu literatūrā intelekts kā dzejas darba motīvs vai žanra apzīmējums 

ir maz analizēts, bet atsevišķos pētījumos, kritikās un apcerēs šī tēma tiek skarta, 

izsakot mājienus vai konstatējumu (V. Valeinis, K. Dziļleja u. c.). Dzeja jāskata 

saistībā ar šī jēdziena izgaismojumu un iederību estētika, ētikā, filozofijā, 

socioloģijā, reliģijā un mūsdienu kultūrfilozofiskajām nostādnēm (R. Mūks, 

E. Buceniece, I. Šuvajevs u. c.). 

2. Lai arī 60.–80. gados Roberts Mūks ir brīvās Rietumu pasaules brīvs 

filozofs, Imants Ziedonis — priviliģēts, padomju režīma atzīts dzejnieks, 

intelektuālis un sabiedriskais darbinieks, bet Knuts Skujenieks — padomju režīma 

vajāts un represēts dzejnieks un intelektuālis, viņu dzeja ir apbrīnojami radniecīga, 

piederīga kopējai moderni latviskai, politiskām pretrunām pāri stāvošai maskulīnai 

stihijai, kuru raksturo laiku, telpu un dvēseli apcerošs intelektuālisms un arhetipu 

klātbūtne dzejā. 

3. I. Ziedoņa, K. Skujenieka un R. Mūka dzejā aktualizējas prāta un 

domāšanas motīvi, kas norāda gan uz pašu dzejnieku intelektuālo pieredzi, gan 

uz cilvēciskā intelekta duālo izpausmi mūsdienu pasaulē. Prāts kā personību 

raksturojošs faktors parādās dzejnieku daudzpusīgajās zināšanās, kā arī 

laikmetisko tēlu un arhetipisko kultūras zīmju izmantojumā. 

4. Intelekta ciešā saikne ar filozofiju dzejā ienāk kā būtisku dzīves un 

vispārcilvēcisko jautājumu uzstādījums un savu pārdomu risinājums. Parādās 

autoru savdabīgā Dieva un reliģijas izpratne, laikmeta recepcijas un cilvēces 

izziņas īpatnības. Viņu dzejā izvirzās jautājums par dzejas un filozofijas attiecībām, 

dzejnieka uzdevumu mūsdienu pasaules kontekstā. 

5. Dzejnieku izpratnē par Dievu un reliģiju vērojamas atšķirīgas iezīmes. 

R. Mūkam kā salīdzināmās reliģiju vēstures pētniekam ir visplašākās zināšanas 

reliģijas un filozofijas jomā, kas spilgti atspoguļojas arī viņa dzejā — ar īpatnu 

humoru un intelektuālu ironiju tiek apspēlētas dažādās Dieva esamības formas 

un attiecības ar cilvēku, bieži tās profanizējot. Līdzīgi kā R. Mūks arī I. Ziedonis 

par sev tuvu atzinis Austrumu mācību, īpaši budisma domāšanu, taču viņa dzejā 

sastopamas kristietības alūzijas un latviskās dainu pasaules motīvi, K. Skujenieks 

savā dzejā nepauž ticību konkrētam Dievam, viņam svarīgāks ir Dieva 

„cilvēciskums” un tuvāks ir latviskais „dieviņš”. 

6. I. Ziedoņa un R. Mūka dzejā spilgti izpaužas mākslas provokatīvais un 

šokējošais paņēmiens, kas tieši un precīzi atklāj laikmeta paradoksus un 

negācijas — tehnokrātijas un civilizētās pasaules ļaunumu un absurditāti, 

kultūras degradāciju. Centrā izvirzās dzīvības — nāves jautājums, apokalipses 

motīvs un dabas kā cilvēces esības pamata apliecinājums. 

7. Sevis un cilvēces izziņā dzejnieki bieži izmanto ironiju, kas raksturīga 

modernam pasaules tvērumam. Dzīve tiek uztverta kā spēle, dzejnieks — kā 

problēmu uzrādītājs, nevis to risinātājs un cilvēces glābējs. Svarīga ir sevis 

iepazīšana, taču tā nereti noved pie secinājuma, ka reizēm svarīgāk ir 

„vispirms dzīvot, tad filozofēt” (R. Mūks). 

17

Regina Kasperovič (Vilniaus pedagoginis universitetas) 

Adomas Mickevičius suomių literatūros kritikoje 

Adomas Mickevičius — pasaulinio masto poetas, kuriuo jau XIX a. pradėjo 

domėtis literatūros kritikai. XIX a. pab. jo vardas pasirodė ir suomių spaudoje. 

XX a. pr. suomių vertėjas Viktor Kustaa Trast į suomių kalbą išvertė 

3 Mickevičiaus kūrinius: 1921 m. — „Poną Tadą“, o 1930 m. — „Konradą 

Valenrodą“ bei „Gražiną“. Šiais vertimais susidomėjo suomių literatūros kritikas 

Veikko Antero Koskenniemi. 1930 m. pasirodė jo straipsnis apie „Konradą 

Valenrodą“ ir „Gražiną“, o 1934 m. — apie „Poną Tadą“. Kritikas jautė didelę 

simpatiją pasiaukojančiai dėl tėvynės Gražinai, tačiau, pasak jo, tiek turiniu, tiek 

savo forma svarbesnis yra „Konradas Valenrodas“. Plačiau Koskenniemi apžvelgė 

„Poną Tadą“. Pasak jo, šioje nepaprastoje poemoje viskas turi sielą, čia pilna 

judesio, prisiminimų, liūdesio ir meilės. Koskenniemi Mickevičių palygina su 

Homeru, Dante, Šileriu, Poe ir suomių literatūroje jam suranda antrininką — 

Juhanį Runebergą, švediškai rašiusį suomių poetą. Straipsnyje iškeliamas jautrus 

Vilniaus klausimas. Mickevičiaus lietuviška kilmė, kaip rašo suomių kritikas, 

įvairiais aspektais yra lemtingas tėvynės išpažinimo ženklas. Jo pozicija dviejų 

tautų ir kalbų atžvilgiu išties buvo savita. 

Laura Laurušaitė (Vilniaus universitetas) 

Baltų literatūros pervartų laikotarpiu: paralelės, 

kontaktai, vertimai 

1. Tarybiniais metais buvo nutraukta natūrali baltų literatūrų plėtotė. 

Kultūrinis bendravimas vyko, bet buvo ideologiškai kontroliuojamas. Atkūrus 

nepriklausomybę, tiek Latvijoje, tiek Lietuvoje prasideda išties naujas literatūros 

raidos tarpsnis, subrandinęs kitonišką šiuolaikinės literatūros sampratą ir 

paskatinęs laisvus kontaktus. 

2. Minimą laikotarpį galima apytikriai perskelti į du gana skirtingus periodus 

— bendruomeninį ir akademinį. Pirmasis (maždaug iki 1993 metų) labai 

intensyvus, būdingas viešas visuomenės dėmesys literatūrai, kuriasi latvių ir 

lietuvių draugijos, Baltoskandijos akademija, baltistikos centrai ir kt. Antrasis 

periodas pasižymi išcentrinėmis tendencijomis: literatūra diferencijuojasi, iš 

visuomenės avanscenos traukiasi į specialistų glėbį. 

3. Esminiams baltų literatūrų pokyčiams apsvarstyti nuo 1996 metų 

Latvijoje ir Lietuvoje pradėtos rengti mokslinės konferencijos, kurios atskleidžia 

stulbinamai panašią Baltijos šalių postsovietinės literatūros ir mokslo būklę. 

4. Bendrauja ne tik literatūrologai, bet ir rašytojai: abiejų šalių Rašytojų 

sąjungos yra pasirašę bendradarbiavimo sutartis, kartais vyksta bendri vakarai. 

5. Abiejose šalyse kasmet rengiamos didelės poezijos šventės: Lietuvoje 

„Poezijos pavasaris“ ir „Druskininkų ruduo“, į kurias pakviečiama latvių poetų, o 

Latvijoje — „Dzejas dienas“, kur svečiuojasi lietuviai. 

6. Tiek Latvijoje, tiek Lietuvoje organizuojami konkursai, skatinantys 

nacionalinę literatūrą, kurių dalyviai vis dažniau paskatinami piniginiais prizais. 

Įsteigta Baltijos Asamblėjos premija, kuri įteikiama vienam nusipelniusiam 

Baltijos šalių rašytojui arba literatūrologui. 

7. Skatinant latvių ir lietuvių literatūrų ryšius, ypač didelę reikšmę turi 

grožinės literatūros vertimai. Leidyklose dirba lietuvių/ latvių literatūrų ekspertai, 

18

kurie, deja, ne visada adekvačiai nurodo verstinus kūrinius. Lietuvių kūrinių į 

latvių kalbą verčiama daugiau nei latvių į lietuvių. 

8. Kaimynų prozos, poezijos, kritikos, nors ir negausiai, publikuojama abiejų 

šalių periodikoje. Pastaraisiais metais keičiamasi kūrybos, kritikos naujienų 

apžvalgomis pagrindiniuose literatūriniuose žurnaluose. 

9. Bendrus procesus, vykstančius abiejose kultūrose liudija ir sinchroniškas 

darbas prie literatūros enciklopedijų bei literatūros istorijų. Naujas žvilgsnis į 

literatūros tapsmą — svarbiausias lietuvių ir latvių literatūrologų uždavinys 

atgavus nepriklausomybę. Parengtas projektas trišaliam (latvių-lietuvių-estų) 

enciklopediniam žodynui „300 Baltijos rašytojų“. 

10. Abi literatūros stokoja įžvalgių analitinių straipsnių apie šiuolaikinę 

prozos ir poezijos padėtį. Analogiškų komparatyvistinių tekstų išvis reta. 

Anastasija Manastirnaja (Ventspils Augstskola) 

„Roze” — tās semiotika, simbolisms un semantika 

1. Semiotika. 

Umberto Eko romāns „Rozes Vārds” nodrošināja viņam pasaules slavu. 

Umberto Eko ir gan romānists, gan viduslaiku vēstures speciālists, gan 

semiotiķis. Arī šo romānu caurstrāvo semiotiskā filozofija. 

Romāna norises vēsturiskais laiks ir noteikts precīzi: 1327. gadā, Itālijā. 

Viena no romāna personām ir 14. gadsimta franciskāņu mūks Bāskervilas 

Viljams, kuru pavada notiekošā hronists Adsons. Eko it kā piedāvā izlasīšanas 

kodu: Šerloks Holmss un viņa līdzgaitnieks Vatsons. 

Ir ļoti interesants Eko romāna enigmatiskais nosaukums. Pēc paša Eko 

vārdiem, nosaukums ir domāts nevis izskaidrot, bet sajaukt, samulsināt. 

Patiešām, romānā nav runa nedz par rozi, nedz par vārdu „roze”, neskaitot 

Adsona jautājošo piezīmi sakarā ar nakts pārdzīvojumu ar meiteni bez vārda un 

to, ka romāns beidzas ar mūka atziņu: „Kādreizējā roze ir tikai vārdi, mums 

paliek vienīgi kaili vārdi”. 

Romāna nosaukums ir sava veida programma, kas ļauj izvērst semiotisku 

mākslas darbu. Tajā ir runa par zīmēm un zīmju sistēmām, kas norāda cita uz 

citu, saaužas, pārveidojas un veido visdīvainākās nozīmju ieloces un inversijas. 

2. Simbolisms. 

Runājot par simbolisma filozofiju, krievu pētnieki izdala šādas simbolu 

funkcijas: simbols kā īstenības interpretācija, kā īstenības signifikācija un kā 

īstenības pārveidošana. Visas minētās funkcijas, kā arī paši simboli spēlē svarīgu 

lomu mūsdienu dzīvē. Piemēram, balodis ir miera simbols, melnais krauklis — 

nelaimes simbols, stārķa ligzda uz jumta — laimes simbols un tā tālāk… Tādēļ 

nevaram apgalvot, ka simboli ir atstājuši mūsu realitāti, kad dekadences kustību 

nomainīja reālisma kustība, kā arī nevaram teikt, ka simboli ir ienākuši mūsu 

realitātē tikai ar dekadences pārstāvjiem dzejā un literatūrā. Simboli ir radušies 

kopā ar cilvēku. 

Romāna simbolisms ir daudzslāņains, jo uz katru jautājumu ir vismaz divas 

atbildes, katrai mīklai ir vismaz divi risinājumi. 

3. Semantika. 

Teksta nozīme interlingvistiskajā kontekstā. 

Referātā tiks apskatīta vārda un teksta nozīme nevis burtiskā, bet 

interlingvistiskā konteksta ietvaros. Interlingvistiskā skatījumā jebkurš teksts un 

19

atsevišķu vārdu nozīme ir jāsaglabā, tulkojot šo tekstu citā valodā. Tulkojot 

viena tipa tekstus, tas izdodas vieglāk, ar citiem tekstu tipiem ir grūtāk… Kāpēc 

tā ir? Protams, ja mēs tulkojam laika prognozi, tad īpašas problēmas nerodas — 

visi vārdi ir izmantoti pamatnozīmēs, nav nekādu konotāciju, jauninājumu, 

autora domas lidojuma un citu leksisko grūtību. Visgrūtāk laikam ir ar 

literārajiem tekstiem, jo tajos mēs varam atrast gan vārdu pārnestās nozīmes, 

gan konotācijas un neologismus, gan arhaismus utt. 

Lai parādītu konotatīvās tulkošanas problēmas, tiks ņemti daži piemēri no 

Džoanas Roulingas „Harija Potera un filozofu akmens”, tos pretstatot Umberto 

Eko „Rozes vārda” vārdu pamatnozīmju tulkošanas problēmām. 

Geda Sabaitienė (Vytauto Didžiojo universitetas) 

Užmirštas ar neįvertintas?.. 

(Vytautas Janavičius. Novelių apysaka „Pakeliui į Atėnus”) 

Talentingų lietuvių literatūros kūrėjų būta ne tik Lietuvoje. Vienas tokių 

rašytojų yra Vytautas Janavičius. Tai netradicinio likimo prozininkas, kurio 

pavardės nepelnytai nežino dauguma lietuvių. Jo biografija iš kitų šios kartos 

kūrėjų išsiskiria jau tuo, kad iš DP stovyklų jis pasuko ne Amerikon, o į tolimąją 

Australiją. Be to, tai vienas iš nedaugelio žinomų Lietuvos žmonių, tarnavusių 

Waffen SS daliniuose. Šis rašytojas, pasak V. Kubiliaus, tėra „vieno 

chrestomatinio lietuvių literatūros kūrinio (…) autorius“. Tačiau kartais pakanka ir 

tiek, kad kūrėjas nebūtų pamirštas. V. Janavičiaus kūryba, pasak 

R. Karmalavičiaus, „reikšminga modernaus meninio pasakojimo identiteto 

iškėlimu, mito transformacijos suaktualinimu lietuvių literatūroje“. 

Pranešimo objektas — Vytauto Janavičiaus novelių apysaka „Pakeliui į 

Atėnus“. Ši nedidelio formato knyga pasirodė 1962-aisiais metais Sydney’juje, 

Australijoje. 1992 metais „Vyturio” leidykla ją išleido ir Lietuvoje. „Pakeliui į 

Atėnus“ yra graikų mito apie herojų Tesėją moderni interpretacija. Šiuolaikinis 

žmogus, suvokęs savo kenkėjiškos „pasaulio valdovo“ veiklos padarinius, nors ir 

ne visuomet sąmoningai, atsigręžia į mitinį „aukso amžių“. Taip pasirodo mitinio 

mąstymo liekanų, įsiskverbusių į estetines struktūras. Šiuolaikiniai autoriai į savo 

kūrybą perkelia mito siužetą, struktūrą ar motyvą. „Mitologijos gyvybingumas, 

Meletinskio manymu, aiškintinas tuo, jog mitologinė mintis sprendžia 

„metafizines“ gimimo ir mirties, lemties problemas“. Taigi ir Vytautas Janavičius 

savo kūrinyje po mitiniu siužetu „paslepia“ nuolat žmoniją jaudinančias 

universalijas. 

Jurijs Sadlovskis (Latvijas Universitāte) 

Kāda dzejoļa vēsture 

jeb Maiks Johansens un Latvija 

Dzejnieka gara darbs tiek rādīts ciešā saistībā ar ģeogrāfisko vidi un dabas 

īpatnībām, kur norit viņa dzīve. Latvija kā ģeogrāfiskā vide ukraiņu dzejniekam 

un rakstniekam Maikam Johansenam (1895–1937) bija ļoti tuva un mīļa, bet kā 

zaudēta „paradīze”, kaut visu savu apzinīgo dzīvi dzejnieks nodzīvoja Ukrainā. 

Par to mums liecina paša rakstnieka daiļrade: dzejolis „Дощ” („Lietus”) ar 

20

veltījumu „Моїй Латвії” („Manai Latvijai”) un proza, kur, piemēram, rakstnieka 

varoņi ceļotāji savā ceļā nevar izvairīties no „slavenās Latvijas ostas, kura figurē 

senajās anekdotēs…” („Dona Hoze Pereiro neparastās avantūras Hersonas 

stepē”). 

Maiks Johansens bija ārkārtīgi smalks dzejnieks, rakstnieks, literatūras 

teorētiķis, viens no 20. gadsimta ukraiņu literatūras renesanses procesa aktīviem 

dalībniekiem. Literatūrā dzejnieks ienāca 1918. gadā. 

Mihailo Johansens (pseidonīmi V. Veceliuss, M. Kramars) ir dzimis 1895. g. 

16. (28.) februārī Harkovā no Latvijas ieceļojušā vācu valodas skolotāja ģimenē. 

Kā raksta pats rakstnieks savā autobiogrāfijā: „(..)Tēvs bija vācu valodas 

skolotājs Gervesius Johansen, viņš bija pagasta skrīvera dēls Ekau ciemā (senais 

Iecavas nosaukums — J. S.) netālu no Mītavas (Jelgavas — J. S.)…” 

(Автобіографія. З архіву М. Плевако. Рукописний відділ ЦНБ АН УРСР ). 

Dzejolis „Дощ” ietilpa dzejoļu krājumā „Доробок” („Padarītais”) (1924. g.). 

Šīs grāmatas īpatnība ir tā, ka te nav datumu zem dzejoļiem tādēļ, ka to 

tapšanas gadi ir uzrādīti titullapā: „Lietas 1917.–1923.” No tā izriet, ka šis 

dzejolis bija uzrakstīts revolūcijas un kara periodā: karš, revolūcija, okupācijas, 

republiku proklamēšanas un atkal okupācijas… Bet M. Johansena un arī citu tā 

laika ukraiņu dzejnieku darbos grūti samanīt kara un revolūcijas atspulgus. Gan 

revolūciju, gan republiku proklamēšanu mākslinieki uztvēra kā faktu, kas nav 

apšaubāms, un tāpēc var vienkārši nepievērst uzmanību politiskajām 

problēmām. „Māksla ir tur, kur nav politikas…” — uzsvēra ukraiņu modernisti. Arī 

M. Johansena „Дощ” ir tam pierādījums. Gan smalka metaforika, gan lieliski 

atrasti salīdzinājumi un epiteti veido Latvijas ainu dzejnieka iztēlē. 

Aušra Tamaliūnaitė (Vytauto Didžiojo universitetas) 

Ženklo estetika Nijolės Miliauskaitės poezijoje 

Nijolės Miliauskaitės kūryba — individualaus vidinio pasaulio poetiškas 

permąstymas ir perkūrimas. Paveikta Rytų filosofijos, didžiųjų Vakarų Europos 

rašytojų — F. Kafkos, M. Prousto prozos, N. Miliauskaitė vienu pagrindinių savo 

pasaulėžiūros ir poetikos principų išlaikė paprastumą, gebėjimą minimaliomis 

literatūrinėmis priemonėmis tiksliai išreikšti jausmą, sukelti spontanišką 

asociaciją. Poetės kūryba patraukia stebėtinai tiksliais atsakymais į galbūt net 

nepaklaustus, užuominų pavidalu paprasčiausioje buityje įstrigusius klausimus. 

Literatūroje įprasta kalbėti apie žodį kaip ženklą. Šito kalbėjimo negalima 

išvengti, nes žodis slepia už savęs reikšmę. Žodžio ir reikšmės santykį svarsto 

visi, kam svarbi apskritai kalbos problema, pradedant lingvistais (F. de Saussure, 

K. Ogden, A. Ridchards) ir baigiant filosofais (kad ir A. Maceina). Poezijoje ženklo 

sąvoka įgauna daugiau prasmių. Galima dvejopa jos interpretacija: atrandant 

poezijoje autoriaus minties ženklus arba pačią poeziją priimant kaip ženklą, 

rodantį poetinės tikrovės link. 

Visa N. Miliauskaitės kūryba pažymėta laiko. Laikas — ženklas, supantis 

visus kitus — neįgauna destruktyvios naikintojo prasmės, jame slypi ramybė. 

Vyksmas tarsi užantspauduotas, stabilus, todėl eilėraštis ir tampa ženklu, už 

kurio slepiasi pasaulis — tekstas, parašytas ne žodžiais, o vaizdais, pasaulis kaip 

reikšmė, sugestyvi ir vedantį į kitą, dar gilesnę reikšmę. 

Koks tad vaidmuo tenka ženklo estetikai eilėraštyje? Jei, tarkim, 

informacinio pobūdžio tekste žodžio ar skyrybos ženklo paskirtis yra vien 

21

nurodyti, reikšti, tai poezijoje toks ženklas neįmanomas be estetinio poveikio, 

kuris keičia jei ne pačią reikšmę, tai bent jos konotacinį atspalvį, pasitelkdamas 

adresato psichologijos subtilybes, teikdamas galimybę žiūrėti subjektyviai. 

Ženklo estetika, nulemta jo „išorinio vaizdo“, yra svarbus kalbos poetizavimo 

elementas. 

N. Miliauskaitės poezijoje svariausias ženklas yra vaizdas. Žodis atlieka 

daugiau priemonės funkciją, poetė linkusi žvelgti iš karto už jo. Estetika šiuo 

atveju tarnauja nukeliant adresatą į poetinę tikrovę ir tuo pačiu priartinant tai, 

kas slypi už strofoje ar eilėraštyje sukurto vaizdo — atskleidžiant ženklo reikšmę. 

Taigi poezijoje ženklu perteikiama informacija nėra tokia svarbi kaip 

kasdieninėje kalboje. Reikšmingesnis estetinis poveikis, tiesiogiai susijęs ir su 

tuo, ką ženklas koduoja. N. Miliauskaitės tekstuose ryškiai atsiskleidžia toji 

ženklo estetika, nes poetei būdingas vaizdinis kalbėjimas. 

Inese Vasiļjeva (Latvijas Universitāte) 

E. Caunes „Pasaka par Alisi un par to, 

kas notika īstenībā” 

arhetipu un psihoanalītiskās teorijas skatījumā 

Jau nosaukumā autore mūs brīdina par saikni ar mitoloģisko pasauli — 

„Pasaka par Alisi un par to, kas notika īstenībā” (izcēlums mans — I. V.). 

E. Caunes Alise darbojas vidē, kur reālā pasaule saplūst ar pasaku un mītu 

realitāti, līdzās darbojas reāli tēli un mitoloģiski personāži. Stāsts sākas ar 

vārdiem: „Alise pamodās Brīnumzemē”. To varam interpretēt kā intertekstualitāti 

(saistība ar Kerola Alisi?) vai arī kā norādi uz brīnumu. 

Alise ir atradusi bērnu. B ē rns simbolizē nesamākslotību, tas ir iespēju un 

pārpilnības simbols. K. G. Junga arhetipu teorijā bērns rāda jaunas dzīves vai 

atjaunotnes sākšanos, nākamās iekšējās attīstības iespējas. Bērns var parādīties 

kā dievišķs bērns vai varoņbērns, kuru raksturo īpaši dzimšanas apstākļi (par 

īpašiem varam uzskatīt arī šajā stāstā minētos dzimšanas apstākļus). Alises 

bērns ir būtības, patības atklāsme, kas iezīmē individualizāciju. Parādās arī 

T ē v a a r h e t i p s (konkursa kandidāti [prinči] + tas viens), kas ir ambivalents 

— tas var būt destruktīvs, attīstību kavējošs, vai arī pozitīvs, pašattīstību 

stimulējošs. Šajā gadījumā Alise neļauj tēva arhetipam sevi destrukturizēt. 

Konkursā uzvarētāju nav. Alise, protams, vēlas demonstrēt sabiedrībai 

(raudzības) savu atradumu, taču, ejot no rokas rokā, atklāsmes, mūsu būtība 

apbružājas, zaudē savu sākotnējo jēgu, nozīmi, mēs pakāpeniski pazaudējam 

sevi. Katram ir iespēja neļaut ar sevi tā izrīkoties, un Alise to dara, viņa mūk. 

Apziņas relatīvisma pasaulē viss ir iespējams, ceļojumi laikā un telpā ir 

neierobežoti. Alise ielec baltā taksometrā (to varam uzlūkot kā uzlekšanu b a l t ā 

zirgā ), kas ir brīvības un glābēja simbols, tas ir saules un debesu dzīvnieks, 

prāta savaldīto spēku, arī prieka un uzvaras simbols. Taču zirgs ir arī jaunības, 

spēka, dzimumdziņas un vīrietības simbols. Tālāk mēs uzzinām, ka ir sācies 

Alises i d e n t i f i k ā cijas ceļš. Identifikācija ir nepieciešams posms ikviena 

cilvēka paštapšanas ceļā, tā var būt vērsta gan progresīvi, gan regresīvi, 

piemēram, pilnīga identifikācija ar Ēnu u. tml. Tātad — Alise ir sastapusies ar 

savu Ē nu — viņa kļūst kā dzīvnieks. Sastapšanās ar Ēnu ir pirmais solis ceļā uz 

paštapšanu. Tālāk Alise iziet vēl daudzas identifikācijas: puķu pārdevēja, 

bufetniece, klaidone, mīļākā utt. Tā viņa iet un iet (i n d i v i d u a l i z ā cija), līdz 

22

eidzot nonāk galā, viņa ir sasniegusi savu mērķi. Tur ir tikai z e m e s š ķēle — 

sievišķais, pasīvais, zeme ir ne tikai klēpis, kurā aizsākas dzīvība, bet arī kaps, 

kurā tā atgriežas. Zemes simboliskā nozīme ir cieši saistīta arī ar iniciācijas 

rituāliem. Priekšā ir tikai j ū r a — neizsīkstoša dzīvības spēka simbols, iespēju 

pārpilnība, esamības pirmsākums; miesiskas, garīgas un dvēseliskas atjaunotnes 

simbols. Alise iebrien bezapziņas jūrā, t. i., savienojas ar kolektīvo bezapziņu, 

apsēžas uz akmens — stabilitātes, sievišķā un vīrišķā vienotāja simbola, „migla 

paceļas virs jūras” — migla simbolizē pāreju no viena stāvokļa otrā —, un ir 

laimīga. Tad viņa skrien pāri mākoņiem un iegūst spārnus (brīvības, atbrīvotības 

simbols), un lido, līdz pārvēršas par zvaigzni — augstāko ideālu simbolu, kas 

nozīmē, ka viņa ir atvērta Augstākajam Saprātam. Alise ir atradusi sevi, veikusi 

savu individualizācijas ceļu un sasniegusi pilnību. Viņa ir mirusi, lai piedzimtu no 

jauna, veikusi iniciācijas rituālu (varbūt bez pierastajiem, tradicionālajiem 

simboliem) un „atgriezusies paradīzē”, sākotnē. 

23

Valodniecība 

Veronika Ademonytė (Vilniaus universitetas) 

Paveldėtoji lietuvių kalbos leksika ir jos atitikmenys 

baltų kalbose (laukinių gyvūnų pavadinimai) 

Pranešime nagrinėjami keli laukinių gyvūnų pavadinimai ir jų atitikmenys 

lietuvių, latvių ir prūsų kalbose. Indoeuropietiškajam kontekstui atskleisti 

naudojamasi ir slaviškąja medžiaga. 

Pranešimui pasirinkti trys iš maždaug dvidešimties paveldėtųjų laukinių 

gyvūnų pavadinimų. Pasirinkimo kriterijus — gyvūnai, kuriuos indoeuropiečių 

mitologija priskiria požeminiam pasauliui. Tai — angis, bebras, ūdra, 

nagrinėjama šių vardų morfologinė raida ir variantai. 

Liet. angis, lat. odze, pr. angis. Pavadinimą angis lietuvių kalboje baigia 

išstumti pavadinimas gyvatė. Žodžio darybos lizdas lietuvių kalboje nėra 

išplėtotas: priešdėlinių ir galūninių vedinių neaptinkama, priesagų vediniai 

(anginas ir angininas) siaurai paplitę, aptinkamas tik vienas dūrinys angažolė. 

Lietuvių kalboje angis priklauso i kamienui, tuo tarpu latvių kalboje šis žodis jau 

perėjęs į ē kamieną. Latvių kalboje taip pat fiksuojamas ir variantas ūdze 

(Kr. Barons „Latvju dainas“). Pr. angis visiškai atitinka liet. angis. Spėjimai dėl 

pr. angurgis/ angur'is/ ‘ungurys’ giminystės su pr. angis. Atitikmenų angis turi ir 

slavų kalbose: rus. уж, bulg. вуж, sen. rus. ужь, slovėn. vož, ček. užovka, lenk. 

vąź. 

Liet. bebras, lat. bebrs, pr. bebrus. Dabartinėje lietuvių kalboje įsigalėjusi 

o–kamienė forma, tačiau remiantis kai kuriais hidronimais (pvz., Bebrausupė, 

Bebrusai) bei senaisiais raštais (K. Sirvydo žodynas, P. Ruigys, F. Kuršaičio 

veikalai (SD 16, R73, K) galima rekonstruoti senąjį u kamieną. Lietuvių kalboje 

aptinkami bebro variantai su kitu žodžio pradžios priebalsiu (pvz., debras, 

vebras). Žodžio vediniai lietuvių ir latvių kalbose: priešdėlinių vedinių 

neužfiksuota, priesagų vediniai daromi su tradicinėmis priesagomis (pvz., -ynas, 

-inikas, -iukas ir t. t.), dūriniai — liet. bebrãvietė (1), lat. — bebrukarliņš, 

bebrāda. Greta pr. bebrus greičiausiai egzistavo ir forma *bibrus (apie jos 

egzistavimą sprendžiama iš Varmės toponimų Bybir, Biber, Biver, Bibra). 

Praslaviškajam periodui priklauso *bobrь, *bьbrъ, taip pat bebrъ. Bebras turi 

atitikmenų ir daugelyje slavų kalbų: serb. bažn. бебρъ, bulg. béber, slovėn. 

béber (dat. -bra), sen. rus. бебръ, žem. luž. bĕbръ. 

Liet. ūdra, lat. ūdris, pr. udro. Iškeliama problema, kuris kamienas — o ar ā 

— lietuvių kalboje yra senesnis. Visi įmanomi ūdros dariniai lietuvių kalboje — 

priesagų. Latvių kalboje fiksuojamas vienas dūrinys ūdrāda. Latvių kalboje 

žinomas žodis ūdrs ir dial. ūdris, priklausantys atitinkamai o ir ii9o kamienams, 

deminutyvinės formos ūdriņš ir ūdrītis taip pat rodo du kamienus. Prūsų kalboje 

udro — ā kamieno žodis. Ūdra turi daug giminiškų žodžių ir slavų kalbose: ukr. 

видра, baltar. выдра, s. rus. выдра, rus. выдра, lenk. wydra, bulg. вuδra, 

serb.-chorv. видра, slovėn. vidra, ček. vydra, slovak. vydra, aukšt. luž. wudra, 

žem. luž. hudra. 

24

Rasa Andriušytė (Vilniaus universitetas) 

Asmenis įvardijančių būdvardžių 

daryba ir semantika 

A. Pociaus knygoje „Trečios eilės pusbrolis“ 

Būdvardis yra viena iš pagrindinių savarankiškų kalbos dalių, kuri 

pakankamai dažna tekste. Ši kalbos dalis tekstui suteikia gyvumo, ekspresyvumo, 

leidžia geriau įsivaizduoti apibūdinamą aplinką, žmones ir pan. 

Lietuvių kalboje yra daug ir įvairių būdvardžių. Darybos požiūriu jie 

skirstomi į pirminius ir išvestinius. Išvestiniai būdvardžiai sudaromi naudojant 

įvairius darybos afiksus: priesagas, priešdėlius, galūnes arba sudūrimo ir mišrios 

darybos būdus. Nagrinėjant būdvardžius, susiduriama su jų atskyrimo nuo 

dalyvių ir pirminių būdvardžių problema. 

Žodžių darybos ir semantikos sintezė leidžia plačiau ir vaizdingiau atskleisti 

ne tik žodžių darybinį galingumą, bet ir jų reikšmių atspalvių kintamumą. Žodžių 

daryba analizuoja darybos formantus, jų reikšmes bei galėjimą jungtis su tam 

tikrų kalbos dalių pamatiniais žodžiais. Semantika, kaip pagalbinė priemonė, 

kartu su leksine reikšme, padeda išryškinti darinių reikšmes, jų reikšminius 

pakitimus, atspalvius. 

A. Pociaus knygoje „Trečios eilės pusbrolis“ rasti 274 išvestiniai būdvardžiai, 

įvardijantys asmenis. Dažniausiai vartojami galūninės darybos būdvardžiai 

(50,73 %), šiek tiek rečiau priesaginės darybos (35,04 %) ir visiškai nedidelę 

dalį sudaro priešdėlinės darybos būdvardžiai (14,23). Jie įvardija vidines ar 

išorines asmens ypatybes. 

Vidines asmens ypatybes įvardijantys būdvardžiai, kurie žymi sąvokas, 

suvokiamas žmogaus mąstymu, sąmone, tačiau neapčiuopiamas ir dažnai netgi 

iš išorės neįžvelgiamas. Kitaip tariant, tai visos žmogaus neišorinės ypatybės. Jas 

dažniausiai žymi priesaginiai ir priešdėliniai rašytojo vartojami būdvardžiai. 

Būdvardžiai, įvardijantys asmens išorines ypatybes, apima tik tas sąvokas, 

kuriomis žymima asmens išorė, suvokiama regėjimo ar klausos pojūčiais. Šios 

ypatybės dažniausiai reiškiamos galūninės darybos būdvardžiais. 

A. Pociaus apsakymuose vartojami galūninės darybos būdvardžiai dažniausi 

su galūne -as, -a (44,1 %): senas, -a; kaltas, -a, o rečiausi su galūnėmis -las, 

-a; -lus, -i; -štas, -a. Daugiausia apsakymuose vartojamų priesaginių būdvardžių 

sudaroma su priesaga -ingas, -a: laimingas, -a; protingas, -a. Beje, latvių 

kalboje atitinkama priesaga īgs, -a taip pat yra viena iš dariausių. Be to, kai kurie 

latvių kalbos būdvardžių vediniai, išversti į lietuvių kalbą, turi tą pačią priesagą, 

pvz.: garīgs, -a — dvasingas, -a; laimīgs, -a — laimingas, -a ir pan. Keletas kitų 

lietuvių kalbos priesagų, su kuriomis sudaryti būdvardžiai, vartojami A. Pociaus 

knygoje, taip pat turi atitikmenų latvių kalboje. Tai priesagos -iškas, -a (-isks, 

-a); -otas, -a (-ots, -a) ir kt. Tarp priešdėlinės darybos būdvardžių vyrauja 

žodžiai su priešdėliu ne-: nekaltas, -a; nelaimingas, -a. Tiek savo sandara, tiek 

reikšme būdvardžiai su šiuo priešdėliu taipogi artimi giminiškai latvių kalbai. 

Abiejose kalbose jie turi priešingą reikšmę pamatinio žodžio reikšmei ir gali būti 

sudaromi beveik iš visų būdvardžių. 

25

Lina Bačiūnaitė (Vilniaus universitetas) 

Čekiškės parapijos XVIII–XX amžiaus oikonimų analizė 

Lietuvos gyvenamosios vietos yra daugiausia tyrinėtos etimologiškai, 

kalbėta apie jų kirčiavimą. Šiame darbe pabandyta diachroniškai analizuoti gana 

nedidelės teritorijos, kuri apibrėžta ne administraciniu, bet bažnytiniu 

suskirstymu, vietovardžius. Lingvistinį tyrimą turi papildyti istorinio, kultūrinio ir 

konfesinio gyvenimo diskursai. 

Ne visi Čekiškės parapijos (Kauno rajonas, Lietuva) vietovardžiai gali būti 

priskiriami gyviesiems, dalis jų rinkti tik iš bažnytinio archyvo knygų (1733– 

1948). Teritorijos ribos yra tik sąlygiškos, kadangi parapija nebuvo tvirtas ir 

nekoreguojamas vienis. 

Istorinės Lietuvos sąlygos atsispindi per kalbą, kuri yra užfiksuota mirimų, 

krikštų, užsakų, gyventojų surašymo knygose. Nors Katalikų Bažnyčia leido ir 

tebeleidžia vartoti lotynų kalbą, tačiau kiekvienu Lietuvos valstybingumo raidos 

etapu paraleliai buvo vartojama ir kita kalba. Lietuvos — Lenkijos Respublikos 

laikais vartota lenkų, Lietuvai esant Rusijos imperijos sudėtyje — lenkų ir rusų, 

esant kaizerinės ir hitlerinės Vokietijos valdžioje — vokiečių ir lietuvių, Lietuvos 

Respublikos metais ir sovietinių okupacijų laiku — lietuvių kalba. Kiekviena iš šių 

kalbų kažką paliko, tačiau dažniausiai negatyvaus. 

Kitų kalbų įtaka lietuvių kalbai yra pastebima ir oikonimų fonetikoje, 

morfologijoje, leksikoje. 

Lotynų kalba padarė mažiausiai žalos lietuvių fonetikai, kuri atstatinėjama 

pagal rašybos lytis, dabartinį vietinių gyventojų tarimą. Trumpąjį balsį žymėjo dvi 

tokios pačios po jo einančios priebalsės: Teritorio Jattowty, digrafą ks vertė į x: 

Eyxie. Fonema k’ buvo užrašoma keliais variantais: kaip c ir kaip k: Oppido 

Czekiscensi — Urbe Czekiszki, Lelerwiscis — Teritorio Lalerwiszki, tačiau pirmasis 

jos variantas neatitinka lotynų kalbos tarimo taisyklių. Tokios kalbos klaidos gali 

pasitaikyti ir dėl per didelio raštininkų savivaliavimo. 

Slavų kalbų įtaka buvo kur kas didesnė. Įsigalėjo lenkiško alfabeto raidės: š 

— sz, ś (Brazyszki, Eykściach), č — cz, ć (Luczunay, Purwayć), l — l, ł (Langoki, 

Łangokie — prieš užpakalinės eilės balsius, Mileykie, w okolicy Miłeykiach — prieš 

priešakinės eilės balsius), dvigarsis am rašomas dvejopai: Guczkompie — 

Guczkąp, tačiau dvigarsis en rašomas tik lenkišku variantu: Węslawiszki, labai 

minkštas n’ žodžio gale taip pat pažymimas diakritiniu ženklu: Antkolń. Rusų 

kalbą puoselėję raštininkai ėmė versti toponimus, kurie jau lotyniškais 

rašmenimis dominavo lietuviškai arba vokiškai rašytuose vietovardžiuose: 

Высоко Двора — Visoki Dvor. 

Nelietuviški prefiksai dažnai būna subordinuoti kitų kalbų fonetikos 

ypatybių: Palazduonys — Полоздонь. Dėl svetimų kalbų įtakos dažnai varijuoja 

vietovardžių fleksijos, todėl gana sunku nustatyti giminę ir skaičių. Jei tarp 

variantų nėra aiškios dominantės, tai pasirenkama dar gyvojoje kalboje esanti 

lytis. 

Čekiškės parapijos vietovardžių analizė baigiama XX amžiaus viduriu, nes 

po to jau visos oikonimų lytys yra norminės. 

26

Ingrida Balčiūnienė (Vytauto Didžiojo universitetas) 

Asmeninių įvardžių ir autoįvardijimų vartojimas 

ankstyvoje vaikystėje 

Darbe analizuojamas asmeninių įvardžių ir autoįvardijimų (angl. 

self-reference) vartojimas 1;9.20-2;9.28 laikotarpiu. Darbas atliktas, remiantis 

vieno lietuvių vaiko kalbos duomenimis. Monikos Balčiūnaitės, gim. 1998 m., 

kalba 1999-2001 m. buvo užrašinėjama į dienoraštį, 2000–2002 m. įrašinėjama 

magnetofonu. Tyrimo medžiagą sudaro keturios transkribuotos 90 min. trukmės 

kasetės ir dienoraštyje užfiksuoti pavyzdžiai. Ištyrus asmeninių įvardžių ir 

autoįvardijimų įsisavinimą, reikšmę, linksnių vartojimo tendencijas Monikos 

kalboje ir palyginus gautus duomenis su kitų vaikų kalbos duomenimis, galima 

daryti tokias išvadas. 

Monika asmeninius įvardžius pradeda vartoti beveik tuo pačiu metu ir 

panašia tvarka kaip ir kiti vaikai. Tačiau užsienio šalių mokslininkų hipotezę, kad 

paprastai vaikas pirmiau įsisavina įvardį aš, Monikos kalbos duomenys patvirtina 

tik iš dalies. Įvardį tu ji pradeda vartoti anksti, o vietoje įvardžio aš dar ilgai 

vartojami autoįvardijimai. Šis kalbos raidos ypatumas laikomas išimtimi. 

Mergaitė, pirmiausia įsisavinusi daiktavardžio kategorijas, ieško analogijų, 

įsisavindama ir kitus vardažodžius. Asmeninius įvardžius ji pradeda vartoti kaip 

daiktavardžių pakaitalą, tačiau įvardžio giminės, skaičiaus reikšmės nėra tokios 

pat, kaip daiktavardžio, ir tai sukelia sunkumų. Buvo užfiksuoti tokie 

netaisyklingo asmeninių įvardžių vartojimo atvejai: įvardžio tu vartojimas 

adresantui reikšti, savybinio ir nesavybinio kilmininko painiojimas, įvardžio tau 

vartojimas vietoje įvardinės dalelytės sau. 

Dažniausiai Monikos vartojamas asmeninių įvardžių ir autoįvardijimų 

linksnis yra vardininkas. Jo vartojimo atvejai sudaro daugiau kaip pusę visų 

linksnių vartojimo atvejų. Šie duomenys sutampa ir su kitų vaikų kalbos 

duomenimis. Rečiau vartojamas naudininkas ir kilmininkas, dar rečiau — 

galininkas, o įnagininkas dar tik pradedamas įsisavinti. Asmeninių įvardžių ir 

autoįvardijimų linksnių vartojimo dažnumas priklauso nuo jų įsisavinimo 

eiliškumo. 

Autoįvardijimai Monikos kalboje užfiksuoti anksti, jų atsiradimas susijęs su 

komplikuotu asmeninių įvardžių vartojimu. Tėvai, norėdami padėti vaikui jo 

išvengti, asmeninius įvardžius keičia autoįvardijimais. Šį modelį perima ir vaikas. 

Vėliau, išmokęs taisyklingai vartoti asmeninius įvardžius, vaikas save vadina 

vardu vis rečiau. 

Monikos kalboje vartojami keli autoįvardijimų deminutyviniai variantai. Kai 

kurie Monikos vartojami deminutyviniai autoįvardijimai ypatingi tuo, jog yra 

vyriškosios giminės ir reikalauja vaikui sudėtingo derinimo su kitomis kalbos 

dalimis. 

Pauls Balodis (Latvijas Universitāte) 

Cilmes paralēles latviešu un somugru uzvārdos 

Uzvārdi ir viena no valodas antroponīmiskās leksikas sastāvdaļām. Šī 

referāta mērķis ir salīdzināt kaimiņos dzīvojošu tautu — latviešu, igauņu un somu 

— uzvārdu sistēmu: noskaidrot līdzīgo un atšķirīgo to etimoloģijā. 

No cilmes viedokļa uzvārdus var iedalīt vairākās grupās: 

27

• uzvārdi, kas radušies uz oriģinālvalodas bāzes; 

• ģermāņu cilmes uzvārdi; 

• slāvu cilmes uzvārdi; 

• aizguvumi no citām valodām; 

• latviešu un somugru savstarpējie aizguvumi. 

Ģermānismi. Kopš uzvārdu došanas laikiem Latvijā ir plaši izplatīti 

ģermāņu cilmes uzvārdi, kas galvenokārt ienākuši no vācu valodas. Īpaši daudz 

salikteņu ar otro komponentu -manis/-mans, -sons, -bergs/-berģis. Somijas 

uzvārdu sarakstā arī ir ļoti daudz ģermānismu: skandināvu (zviedru) cilmes vārdi 

ar izskaņām -holm, -son, -ström, -qvist. Vispopulārākie zviedru cilmes uzvārdi 

Somijā: Lindholm, Johansson, Nyman, Lindström, Karlsson, Andersson. 

Slāvismi. Latviešu antroponīmiskajā sistēmā slāvu cilmes uzvārdu ir 

samērā daudz: to ir noteikusi uzvārdu došana Latgales teritorijā, kā arī Latvijas 

vēstures gaita. Visizplatītākie slāvu cilmes uzvārdi Latvijā ir ar izskaņām -skis, 

-ics/ -ics, -ovs/ -evs. Līdzīgi ir arī Igaunijā: visbiežāk sastopama izskaņa 

-ovs/ -evs. Arī Somijā slāvu cilmes uzvārdiem ir sena vēsture. Daudzi slāvismi 

Somijā ir asimilēti (Huotari < Feodor, Ilukka < Ilja, Sirkiä < Sergej). 

Somugrismi. Somugrismus latviešu valodā varētu iedalīt: 

• uzvārdos, kas aizgūti no igauņu valodas (tādu ir vairums): Auliks, Aviks, 

Elviks, Ilmets, Kangro, Kivila, Koemecs, Kuimets, Kulms, Musts, Ojavere, 

Pallo; 

• uzvārdos, kas aizgūti no igauņu/ somu valodas (bieži ir grūti vai pat 

neiespējami noteikt, no kuras valodas uzvārds ir ienācis latviešu valodā, 

bet šajā gadījumā lielākoties tomēr no igauņu valodas): Alamaa, Alpa, 

Ante, Elmis, Enne, Iluss, Ilves, Ile, Joass, Karma, Katajs, Koska, Paije, 

Pitka; 

• uzvārdos, kas ienākuši tieši no somu valodas (tādu ir ļoti maz): Aile, 

Karhu, Kokkonen, Luhtanen. 

Igaunijā arī ir daudz aizgūtu uzvārdu no somu valodas: Hanko, Mehu, 

Pokkinen, Varma. 

Leticismi. Igauņu valodas uzvārdu sistēmā fiksēti vairāki leticismi, tomēr to 

ir ievērojami mazāk nekā somugrismu latviešu valodā: Gailit, Irbe, Kakit, 

Maltenek, Viitol. 

Somu valodas uzvārdos aizguvumi no latviešu valodas ir ļoti reti. 

Agnė Bielinskienė (Vytauto Didžiojo universitetas) 

Dėmenų pozicija ir hierarchija sujungiamosiose 

nepredikatinėse daiktavardinėse konstrukcijose 

Remiantis duomenimis iš dabartinės lietuvių kalbos tekstyno, tirtos jausmus 

ar kitą intelektinę veiklą reiškiančių abstrakčiųjų daiktavardžių sujungiamosios 

nepredikatinės daiktavardinės konstrukcijos (SK). Pastebėta, kad šių konstrukcijų 

semantikai ir struktūrai labai svarbus dėmenų išsidėstymas, hierarchija. 

Dėmenys išvardijami ne atsitiktinai, o norint išryškinti kokį nors prasminį ar 

stilistinį atspalvį. 

1. Dalies konstrukcijų dėmenys susiję gana tvirtais tarpusavio ryšiais. Šie 

apstabarėję junginiai vadinami kolokacijomis. Tiriamųjų daiktavardžių 

kontekstuose dažniausiai vartojamos tokios kolokacijos: džiaugsmas ir liūdesys, 

laimė ir džiaugsmas, džiaugsmas ir skausmas. Dėmenys gali būti abiejose 

28

konstrukcijos pozicijose. Tačiau taip yra neatsitiktinai. Pastebėta, kad išvardijimo 

grandinėje dėmenys dažniausiai pasiskirsto pagal svarbumą. Beveik visada ir 

turiniu, ir intonaciškai svarbiausias dėmuo paliekamas konstrukcijos gale. 

2. Kiti SK dėmenys nesudaro kolokacijų ir vartojami nedažnai. Dėmenys gali 

būti įvairiose išvardijimo pozicijose, priklausomai nuo semantikos, noro pabrėžti 

bei jungtukų, kurie ne visada leidžia laisvai pasiskirstyti dėmenims. 

2.1. Antoniminėse konstrukcijose (ypač dvidėmenėse) paskutinę svarbiausią 

poziciją dažniausiai užima neigiamą reikšmę turintis dėmuo, pvz.: būsenų kaita 

kuria gyvenimo džiaugsmą ir sielvartą, o daugiadėmenėse konstrukcijose 

dėmenys sudaro tam tikrą gradualinių opozicijų grandinę, pvz., sužadino liūdesio, 

ilgesio ar santūraus džiaugsmo pojūtį. 

2.2. Sinoniminėse konstrukcijose didžiausią emocinį krūvį gauna 

intensyvesnę ypatybę žymintis dėmuo. Tokiu atveju susidaro išvardijimo 

grandinė didėjančio (a) arba mažėjančio (b) intensyvumo kryptimi, pvz.: a) 

prisiminiau vieno japono džiaugsmą ir nuostabą Lietuvoje; b) nubunda mumyse 

tūnantis vaikas, naivus, trykštantis entuziazmu ar džiaugsmu. 

3. Nemažos dalies konstrukcijų dėmenų pozicija nulemta ir sintaksinės 

struktūros. Konstrukcijos priešinamasis, gretinamasis ir lyginamasis santykiai su 

jungtukais yra lemiantys veiksniai, kokioje pozicijoje atsidurs išvardijimo nariai. 

Paskutinis dėmuo taip pat pabrėžiamas, ir tai lemia jungtuko semantika, pvz., 

sukelia daugiau liūdesio negu džiaugsmo. 

Taigi dėmenų poziciją lemia noras veikti adresato jausmus (didėjantis arba 

mažėjantis intensyvumas). Dėl psichologinių veiksnių, paskutinę poziciją dažniau 

užima neigiamą dalyką žymintis dėmuo. Taip pat vienas pagrindinių veiksnių — 

jungtukų su atliepiamaisiais žodžiais semantika. 

Lina Birenytė (Šiaulių universitetas) 

Dėl pagrindinės daiktavardžio šviesa reikšmės 

„Lietuvių kalbos žodyne“ (LKŽ XV 527) pagrindinė daiktavardžio šviesa 

reikšmė yra „dienos būvis, šviesioji paros dalis“. Peržiūrėjus šios reikšmės 

pavyzdžius matyti, kad jų nėra daug, taip pat ji neturi įprastinės vartosenos. 

Pirmosios reikšmės daiktavardis šviesa dažniausiai yra veiksmažodinių 

junginių narys. 

Dažniausiai žodis šviesa vartojamas veiksmažodiniuose adverbialiniuose 

(aplinkybiniuose) junginiuose vietininko linksniu (pvz., Šviesoj dirbti LKŽ XV 

527). Pavyzdžiai rodo, kad šviesoje (t. y. dieną) kažkas yra daroma, jai esant 

vyksta veiksmas. 

Daiktavardis šviesa aptinkamas ir tokiuose adverbialiniuose junginiuose, kur 

prie atitinkamo veiksmažodžio šliejama prielinksninė konstrukcija. Čia 

aktualizuojama sema „rytas“ (pvz., Atsikėliau jau su š v i e s e l e LKŽ XV 527). 

Kartais nusakomas visas paros laikas (pvz., Juk miegam nuo šviesos ligi 

šviesos LKŽ XV 527). 

Daiktavardis šviesa yra vartojamas ir kaip objektinių junginių narys. Jis yra 

valdomas regėjimo grupės veiksmažodžių. Dažniausi junginiai su žodžiais išvysti, 

matyti, nematyti, nepraregėti, žvelgti. 

Palyginti nedaug yra atributinių junginių, kur žodis šviesa — pagrindinis 

narys. Priklausomasis narys rodo, kokia yra šviesa. Leksinė aplinka lemia 

29

tikslesnę laiko reikšmę — „rytas“, „diena“ ar „vakaras“ (pvz., Š v i e s a vakarinė 

LKŽ XV 527; Dienos šviesa LKŽ XV 527). 

Neretai žodis šviesa yra predikatinio junginio narys. Čia šviesa yra veiksmo 

atlikėja ir eina su veiksmažodžiais ateiti, juoktis, nugalėti, prasidėti, siautėti ar 

tiesiog būti. 

Šviesa suteikia galimybę matyti, vadinasi, galima išskirti „matomumo“, 

„šviesumo“ semas. Aktualizuojama ir „laiko“ („ryto“, „dienos“, „vakaro“) sema — 

šviesa yra paros dalis, kada matoma aplinka. 

LKŽ autoriai, aprašydami pirmąją daiktavardžio šviesa reikšmę, pateikia jos 

perkeltinio vartojimo tendenciją — reikšmę „viešuma, aikštė“. Čia aktualizuojama 

ir sema „atvirumas, neslaptumas“. Ji itin ryški tuose junginiuose, kuriuose žodis 

šviesa įeina į prielinksninę konstrukciją su judėjimo semantinės grupės 

veiksmažodžiais. Tai kryptingą veiksmą žymintys žodžiai išeiti, išplaukti, tempti, 

traukti (pvz., Į šviesą traukti LKŽ XV 527; Tempkit drąsiai į šviesą ! LKŽ XV 

527). Perkeltinį vartojimą motyvuoja sema „matomumas“. Tačiau tiesioginė 

reikšmė ir perkeltinis jos vartojimas yra pakankamai skirtingi, savita distribucija 

leidžia manyti, kad būtų galima skirti ir savarankišką perkeltinę reikšmę. 

Taigi iš daiktavardžio šviesa iliustracijų matyti, kad distribucija nėra įvairi. 

Daiktavardis siejamas tik su apibrėžtos reikšmės žodžiais. Visai kitoks 

(įvairesnis) antrosios LKŽ reikšmės („Kokio nors šviesulio skleidžiami spinduliai, 

veikiantys akis ir darantys pasaulį matomą“ LKŽ XV 528) junglumas. Galima 

teigti, kad aptariamos reikšmės nereikėtų laikyti pagrindine reikšme. 

Bratans Bratanovs (Sanktpēterburgas Valsts universitāte) 

Bulgāru un krievu īpašvārdu atveide latviešu valodā: 

sastatāmā analīze 

Pēdējos gados vērojama tendence saglabāt tekstos svešvalodu īpašvārdu 

oriģinālo rakstību. Lietuvā tas nesen tika atzīts par normu, bet Latvijā joprojām 

turas pie praktiskās transkripcijas tradīcijas. Lai cik sarežģīts būtu šis jautājums, 

attiecībā uz valodām, kas izmanto citu (ne latīņu) alfabētu, praktiskā transkripcija 

paliek vienīgais veids, kā pasniegt vārdu latviešu tekstā. Tāda ir bulgāru un 

krievu valoda, kuru grafētika balstās uz kiriliskā alfabēta. Bez daudzām līdzībām 

fonētiskajā un gramatiskajā sistēmā, kas skaidrojamas ar šo valodu tuvu radniecību, 

tām ir arī svarīgas atšķirības, kas sniedz interesantu materiālu šo valodu 

vārdu atveides principu salīdzināšanai. Protams, atveidojot svešus īpašvārdus 

latviski, kāda informācijas daļa pazūd (bulgāru reducēta skaņa ъ sakrīt ar а, 

krievu mīkstinātās skaņas bieži neatšķiras no skaņu savienojuma ar j). 

Tēzēs minēsim tikai pāris raksturīgāko piemēru. 

Fonētiskais aspekts. Bulgāru valodā nejotēts patskanis e ir iespējams gan 

vārda sākumā, gan pēc patskaņa (Езерово [e-], Абаджиев [-ie-]), bet krievu 

valodā šādā pozīcijā patskaņa e priekšā parasti runājams j (Енисей [je-], 

Андреев [-eje-]). Tomēr atveidot latviski bulgāru un krievu е vārda vidū 

rekomendē vienādi — ar j, kas nonāk pretrunā ar īsto izrunu bulgāru valodā: 

Abadžijevs (precīzāk būtu: Abadžievs), Andrejevs (precīzāk būtu: Andreevs). 

Pareizi tiek atveidota atšķirība vārda sākumā: Ezerova, bet Jeņiseja. Interesanti, 

ka, atveidojot krieviski latviešu valodas īpašvārdus, vārda sākumā vai vidū pēc a 

tiek rakstīts э (Ērgļi — Эргли, Paežas — Паэжас), bet, atveidojot bulgāru valodas 

īpašvārdus, līdzīgā pozīcijā tiek rakstīts е. 

30

Gramatiskais aspekts. Tā kā latviešu valodā ir tieksme apdzīvoto vietu 

nosaukumus lietot sieviešu dzimtē, bieži atveidojot zūd atšķirība starp vīriešu, 

sieviešu un nekatras dzimtes nosaukumiem. Tomēr bulgāru valodas īpašvārdu 

atveides noteikumi rekomendē saglabāt atšķirību tajos gadījumos, kad valodā 

pastāv līdzīgi dažādu dzimšu īpašvārdi (Девин — Devina, Девино — Devino; bet 

sieviešu un vīriešu dzimtes atšķirība nesaglabājas nekad, sal. *Девина — 

*Devina). Krievu valodas īpašvārdu atveidē pat tādos gadījumos dzimte netiek 

diferencēta (Азов, Азово, *Азова — Azova; Петровский, Петровская, Петровск 

— Petrovska). 

Anna Daugaviete (Sanktpēterburgas Valsts universitāte) 

Zilbju intonāciju sistēmas latviešu izloksnēs: diahroniskā 

un sinhroniskā pieeja 

Latviešu izlokšņu zilbju intonāciju aprakstīšanā kopš J. Endzelīna darbiem ir 

dominējusi diahroniskā pieeja. Galvenā uzmanība pievērsta intonāciju izcelsmei, 

attieksmēm starp atsevišķu izlokšņu intonācijām, kā arī latviešu un lietuviešu 

zilbju intonāciju atbilstībai. Pētījumi šajā jomā balstās galvenokārt uz tā saucamā 

triju zilbju intonāciju apgabala faktiem, kas izceļas ar savu arhaiskumu. 

Pateicoties tās vēsturiskajai vērtībai, triju intonāciju sistēma ir izvirzījusies 

priekšplānā arī literārās valodas pareizrunas normas noteikšanā, kā arī kļuvusi 

par izejas punktu un sava veida etalonu jebkuras citas izloksnes zilbju intonāciju 

aprakstīšanā. Var teikt, ka izveidojusies speciāla metode, pēc kuras atsevišķu 

izlokšņu prosodiskās parādības tiek analizētas, salīdzinot tās ar triju intonāciju 

apgabala shēmu. 

Šāda pieeja ir izrādījusies ļoti produktīva izlokšņu vēsturiskās attīstības 

izskaidrošanā, bet tā kļūst nepieņemama, ja pētīšanas objekts ir atsevišķa 

izloksne un tās intonācijas kā sinhroniska sistēma ar dažādām individuālām 

īpatnībām, kas nav „paredzētas” triju intonāciju apgabala shēmā. Šai gadījumā 

uzmanības centrā jābūt nevis vēsturiskajai, bet tipoloģiskajai vērtībai. Līdzīgi 

tam, kā latviešu triju intonāciju sistēma ar vērtīgiem faktiem apgādā baltu un 

indoeiropiešu valodu salīdzināmo pētīšanu, citu latviešu izlokšņu prosodiskās 

parādības var būt nozīmīgas no valodu tipoloģijas viedokļa, jo to daudzveidīgums 

bagātina valodnieku priekšstatus par prosodiskajām parādībām kā tādām. 

Analizējot vairākus latviešu izlokšņu aprakstus (galvenokārt „Filologu 

biedrības rakstos”), sastopami gadījumi, kad kādas izloksnes intonācijas nav 

adekvāti atspoguļotas, jo autora uzmanības lokā pirmkārt nonākuši fakti, kas 

saistās ar triju intonāciju apgabala sistēmu, bet pārējais pieminēts tikai daļēji un 

bieži vien nekonsekventi. Ignorēti mēdz būt atsevišķi zilbes intonācijas tipi, 

izloksnes intonāciju savstarpējas attieksmes (dažas regulāras intonāciju mijas, 

kas neiekļaujas tradicionālajā metatonijā), runātāju nespēja atšķirt intonācijas 

noteiktās pozīcijās, morfoloģijas ietekme uz intonāciju realizēšanu utt. Tomēr 

balstoties uz vairāk vai mazāk fragmentārām ziņām, kas ir atrodamas izlokšņu 

aprakstos, var mēģināt pārvērtēt arī faktus, kas aprakstu autoriem palikuši 

perifērijā. 

31

Anžalika Dubasava (Baltkrievijas Valsts universitāte) 

Par debitīva konstrukciju izcelšanos un funkcionēšanu 

dažādās valodās 

Dažādās valodās darbības vārdi ar nozīmi ‘būt īpašumā’ (to have, mieć, 

turėti…) savienojumā ar infinitīvu (vai citu formu) gūst nozīmi ‘man ir jādara’. 

Modālās nozīmes rašanās mehānisms ir līdzīgs. Piemēram, poļu konstrukciju 

mam zrobić (bulgāru имам да направя u. c.) dažreiz uzskata par elipsi: 

Mieliśmy wchodzić (‘Mums bija jāieiet’) 

< Mieliśmy zamiar wchodzić (‘Mums bija nodoms ieiet’). 

T. i., mam zrobić < mam zamiar (obowiązek, możliwość...) zrobić: ‘man ir 

jādara’ < ‘man ir nodoms (pienākums, iespēja...) darīt’. 

Specifiska poļu valodas konstrukcija mam coś do zrobienia (‘es 

gribu/ grasos kaut ko izdarīt’, burtiski *‘man ir kaut kas darīšanai’) arī ir viegli 

transformējama par modālo mam coś zrobić (‘man ir jādara’): 

mam coś do powiedzenia > mam powiedzieć 

(‘es gribu kaut ko teikt’ > ‘man jāteic’). 

Poļu mam coś do zrobienia ir tuva latviešu man ir ko darīt: posesīva 

konstrukcija + infinītā darbības vārda forma. Salīdzināsim: 

mam powiedzieć < mam coś do powiedzenia 

man ir jāteic < man ir ko teikt. 

Tuvi ir arī mam zrobić un man ir jādara — posesīva konstrukcija + infinitīvs 

(ja pieņemam Endzelīna teoriju): mam = man ir, zrobić = jādara < jādarīt < 

darīt. 

Elementus zamiar, obowiązek, coś do, ko un citus ar laiku sāka lietot retāk, 

tie vairs nebija nepieciešami saprašanai, bet to semantika saglabājās. Varbūt tas 

ir viens no iemesliem, kāpēc dažādās valodās konstrukcijas ar nozīmi ‘man ir 

jādara’ funkcionēšana nesakrīt. Salīdzināsim: 

Ko man prašyti? — O co mam prosić? (= turiu prašyti). 

Jis turi mirti — Winien umrzeć (arī turi, bet atšķiras no ma umrzeć). 

Czy mam wybierać? (Ar turiu rinkti?) — Am I to choose? (no *Have I to 

choose?) 

Komu się mamy poddać? (Kam turime pasiduoti?) — Who must we yield 

to? 

Sako, esą Bogdan sergąs — Mówi się, jakoby Bohdan miał chorować 

(*Sako, esą Bogdan turėjo sirgti). 

Debitīva konstrukcijās vērojama no vienas puses analoģiska izcelšanās, 

struktūru līdzība, no otras puses — konkrētu nozīmju atšķirība. 

Anastasija Fiļipova (Sanktpēterburgas Svešvalodu institūts), 

Nataļja Kuzņecova (Sanktpēterburgas Valsts universitāte) 

Jautājums par valodu savienību Baltijas areālā 

Terminu „valodu savienība” pirmo reizi ieteica N. Trubeckojs, lai raksturotu 

ģenētiski neradnieciskas valodas, kurām ir acīmredzama līdzība sintaktiskajā, 

morfoloģiskajā un fonoloģiskajā struktūrā (visslavenākā ir balkānu valodu 

savienība). 

Lingvistikā jau sen tiek apspriests konverģences un Baltijas jūras valodu 

savstarpējās ietekmes jautājums, sevišķi baltu un somu, baltu un slāvu, somu un 

skandināvu valodu kontakti. Tomēr vairums pētnieku aprobežojas ar salīdzinoši 

32

neliela valodu skaita sastatīšanu. Piemēram, ievērojama uzmanība tiek veltīta 

tām problēmām, kas ir saistītas ar somugru substrāta atklāšanu baltu valodās. 

Baltijas areāla valodu daudzās kopīgās iezīmes ļauj izvirzīt jautājumu par šī 

reģiona valodu savienības pastāvēšanu. Vēl 20. gs. 30. gadu sākumā 

R. Jākobsons atzīmēja, ka pastāv kopīga iezīme, kas apvieno šīs valodas (un kas 

pretstata tās t. s. „Eirāzijas savienības” valodām), proti, politoniskais uzsvars. 

Tas viņam ļāva runāt par „austrumu valodu fonoloģisko savienību”. 

Referātā mēģināts analizēt fonoloģiskās, morfoloģiskās un sintaktiskās 

iezīmes, kas ir kopīgas izcelsmes ziņā dažādām Baltijas jūras valodām, jo 

mūsdienu valodas savienību teorija paredz sakritības arī morfoloģijā un sintaksē 

(kā arī leksikā). 

Fonoloģijas jomā nepietiekami skaidra ir politoniskā uzsvara tipoloģija 

Baltijas areāla valodās (igauņu valodā tas tradicionāli tiek interpretēts kā triju 

pakāpju garums). 

Morfoloģijas līmenī ir svarīgi jautājumi par lokatīviem, gramatiskās dzimtes 

redukciju, bezsubjekta pasīvu, atstāstījuma izteiksmi (t. s. „evidenciāli”). 

Vislielākā uzmanība referātā pievērsta sintaksei. Tiek veikta dažādu 

gramatisko struktūru sastatīšana: perfekts (latv. es esmu lasījis), piederības 

konstrukcijas (man ir brālis), kā arī bezpersonas konstrukcijas, kas apzīmē 

stāvokli (man ir slikti). Virknei aplūkojamo valodu kopīgs ir tas, ka pirmajās 

divās konstrukcijās tiek izmantots darbības vārds ‘esse’, bet nevis darbības vārds 

‘habere’, kas ir raksturīgs vairumam Eiropas valodu, bet otrajā un trešajā 

gadījumā subjekts tiek izteikts ar atkarīgā locījuma, bet nevis nominatīva formu. 

Īpaši tiek skatīts jautājums par plašu ģenitīva izmantojumu šajās valodās 

nesaskaņotā apzīmētāja funkcijā (sal. latv. ģenitīveņi). 

Ilze Ģērmane (Latvijas Universitāte) 

Lietuviskie uzvārdi Dobeles rajonā 

1. Latviešu uzvārdu cilme ir dažāda. Bez uzvārdiem, kas veidoti uz dzimtās 

valodas bāzes, latviešiem liels skaits uzvārdu ir aizgūti — no vācu valodas, 

slāvu, somugru valodām, lietuviešu valodas u. c. 

2. Tā kā Dobeles rajonā, salīdzinot ar citiem Latvijas rajoniem, ir diezgan 

daudz lietuviešu, arī lietuvisko uzvārdu tādējādi varētu būt vairāk nekā rajonos 

ar mazāku lietuviešu īpatsvaru (pētījumā nav ņemta vērā uzvārda īpašnieka 

tautība, jo pēc telefonu grāmatas to nevar noteikt). 

3. Liela daļa lietuviešu uzvārdu ir slāviski vai slāviskoti. Tāpēc ir daudz 

hibrīduzvārdu, kuru sakne ir lietuviska, bet izskaņa — slāviska. Dobeles rajonā 

šādi uzvārdi ir 15,9 % (Krapauskis, Beržinskis, Daiļidovičs u. c.) — tas arī rāda 

slāvu antroponīmikas ietekmi uz lietuviešu antroponīmiku. 

4. Iesaukas, no kurām radušies uzvārdi, pirmos šo uzvārdu īpašniekus 

raksturojušas dažādi — to izskatu (Zilis, Mazulis u. c.), veiklību (Klibas, Ļūļa, 

Riņģis, Šmuksts u. c.), darbību (Sarķis u. c.), omu (Kusis, Rauza u. c.). Daļa 

uzvārdu radušies arī no amata, nodarbošanās (Donis, Dvarišķis u. c.), tautības 

(Čeks), dzīvnieku (Sokols, Mešķis u. c.), augu (Meirons, Klevs u. c.), sēņu 

(Pumputis) nosaukumiem, kā arī citiem konkrētas vai abstraktas nozīmes 

vārdiem (Kudulis, Plienis u. c.). Pavisam šādi uzvārdi veido 22,4 % no visiem 

Dobeles rajona lietuviskajiem uzvārdiem. 

33

5. Dobeles rajonā visai izplatīti ir uzvārdi ar izskaņu -aitis resp., -aite 

(Raukaitis, Grigaitis u. c.). Daļai uzvārdu šī izskaņa varētu būt nevis 

patronīmiska, bet gan neprecētu sieviešu uzvārdu izskaņa -aite. Šādus 

uzvārdus darina no tēva uzvārda. 

6. Par problēmātiskiem uzskatāmi uzvārdi ar izskaņām -elis, -ulis, -ilis, jo 

šīs izskaņas varētu būt patronīmiskas (darinātas no tēva uzvārda), bet šie 

uzvārdi varētu būt arī paņemti no apelatīvā slāņa ar visu izskaņu. 

7. 21 Dobeles rajona uzvārdu (9,1 %) varētu uzskatīt par potenciāliem 

lituānismiem. Domājams, ka daļa šo uzvārdu īpašnieku varētu būt lietuvieši un 

šie uzvārdi nav atveidoti latviešu valodā. 

8. Dobeles rajonā sastopami arī tādi lietuviskie uzvārdi, kas neatbilst 

pašreizējiem citvalodu īpašvārdu atveides noteikumiem (Džjugis, Puodžiūnas, 

Gudāvičus u. c.). 

Aiga Grauduma (Latvijas Universitāte) 

Patskaņu [u] un [ū] pārmaiņas līdzskaņu ietekmē 

1. Dažādu skaņu akustisko īpašību pētīšana pasaules fonētiķu uzmanības 

centrā ir kopš 19. gadsimta. Eksperimentālā fonētika Latvijā attīstās jau kopš 

20. gadsimta sakuma. Aparatūras ierobežojumi nosaka to, ka akustiskās īpašības 

galvenokārt pētītas uz oscilogrammu pamata, t. i., analizējot skaņas viļņa 

struktūru un mēģinot izskaitļot formantus no oscilogrammām. 80. gados 

spektrogrāfiskos pētījumus sāk D. Markus (Viļņā), vēlāk turpina A. Sarkanis 

(Viļņā) un J. Grigorjevs (Stokholmā). 1996. g. programmatūra skaņu spektrālai 

u. c. akustiskai analīzei ar datoru tiek iegādāta LU MII. 1998. g. LU Filoloģijas 

fakultātē tiek iegūta akustiskās analīzes un sintēzes programma PRAAT. 

2. J. Grigorjevs ir veicis izolētu patskaņu pētījumus, izzinot vīriešu un 

sieviešu izrunāto skaņu atšķirību, nosakot formantu vērtības un patskaņu 

ilgumus. Šī darba uzdevums bija izpētīt, kā izmainās katra patskaņa formantu 

vērtības un ilgums, ja patskanis ir savienots ar līdzskaņiem. Tika aplūkots 

patskanis simetriskā nebalsīgo slēdzeņu apkaimē, attiecīgi CV(:)C, t. i., 

vienzilbīgos vārdos, kur C — līdzskanis, V — patskanis. 

3. Materiāls tika analizēts, izmantojot fonētiķa Gunnara Fanta avota un filtra 

teoriju (Source-filter theory). Skaņas akustiskie pētījumi tika veikti, izmantojot 

programmas PRAAT un SNACK. Analizējamo materiālu veido trīs informantu 

izrunas ieraksti. 

4. Analizējot katra informanta ieraksta mērījumos iegūtos rezultātus, tika 

izveidota tabula. Pēc statistiskās analīzes tika izveidota visu informantu kopējo 

iegūto vidējo statistisko vērtību un standartnoviržu tabula, kā arī katra 

informanta analīžu tabula. 

5. Kopējā garo zilbju 2. formants (F2)/ 1. formants (F1) akustiskajā plaknē 

zilbei [čuč] ir paaugstināts F2, kas ir saistīts ar IN5 izrunas īpatnībām. Atšķirībā 

no pārējo informantu datiem, 5. informanta zilbei [čuč] ir visaugstākā F2, kas 

ietekmē [čuč] patskaņa vidus atrašanās vietu kopējā grafikā. 

6. Īso zilbju atainojošā F2/ F1 akustiskajā plaknē kopējos rezultātus 

ietekmēja 3. informanta (IN3) izrunas īpatnības. Šim informantam visu zilbju 

patskaņa sākums, patskaņa vidus un patskaņa beigas ir ar augstām F1 

frekvences vērtībām, līdz ar to kopējā grafikā visu zilbju novietojumam ir 

nedaudz paaugstināta F1 vērtība. 

34

Apkopojot analīzes rezultātus, akustiskā centralizācija informantu sniegtajos 

datos nav novērota, izņemot IN3. Patskaņa akustiskās īpašības ietekmē blakus 

esošie līdzskaņi. Apstiprinājās novērojumi, ka līdzskaņi visvairāk ietekmē īso 

patskaņu akustiskās īpašības. 

Vineta Kaģe (Latvijas Universitāte) 

Īss Arakstes izloksnes apraksts 

1. Lodes pagasta Arakste atrodas Vidzemes ziemeļrietumos un robežojas ar 

Igaunijas Republiku. Agrākajā Arakstes teritorijā, kas bijusi somugru apdzīvota, 

13. gs. un 14. gs. ieceļojuši latvieši, jau tajā laikā palika tikai nedaudzi 

iedzīvotāji, kuri saglabāja somugriskās valodas īpatnības. 

2. J. Endzelīns un K. Mīlenbahs ir pirmie, kuri pētījuši arakstiešu valodu un 

publicējuši pētījumus 1901. gada Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas 

Rakstu krājumā. Nākamie pētījumi veltīti galvenokārt Rūjienas un citām tās 

apkaimes izloksnēm. 

3. Arakstes izloksnē dzirdamas 3 intonācijas: 

krītošā — maktèn, pòisis, pìedzìm, 

stieptā — lai ‚ kìm, te) s, ga ) š, 

lauztā — bêr, vìenâdig, 

kā arī sekundāra kāpjoši krītoša — ga 9 r, la 9 b, ra 9 d. 

Divskaņa au pirmais elements tiek labializēts vai pārveidots par o: ta*òuk, 

lou ) k, lou ) nagve ) š, ja*òu. 

Piedēkļos garie patskaņi tiek saīsināti, bet gala zilbēs divskaņi tiek īsināti, 

īsie patskaņi atmesti: ku ) t, že ) lotes, lapenaks. 

Izloksnē sastopami zilbiskie līdzskaņi — putr• , vezm• s u. c. 

4. Arakstes izloksnē vīriešu dzimtes formas stājas sieviešu dzimtes formu 

vietā, bet verbu locīšanā raksturīgas 3. personas formas lietošana vienskaitļa un 

daudzskaitļa 1. un 2. personas formu vietā. Salikteņi lietoti literārās valodas 

nesalikta vārda vietā, piem., mutsbļuo ) d, zemèņuôgs u. c. Sastopamas 

prepozīcijas: pakaļa, apàr; adverbi: klâ, visâdig, maktèn; partikulas tok, a// àr; 

interjekcijas: Luga! Kokš! Ejo! 

Arakstes izloksnei ir bagātīgs leksikas krājums, kas atspoguļo Igaunijas 

pierobežas sakarus ar Baltijas somugru, resp., igauņu un somu valodu, kā arī 

ģermāņu un slāvu valodu, piemēram, zoga — sniegs kopā ar dubļiem; žāpasts — 

ēdienu atlieku sajaukums; vaškot — staigāt; trambulis — vājpiena rūgušpiens 

u. c. 

Kristīne Levāne-Petrova (Latvijas Universitāte) 

Sinkrētisma pētīšana latviešu valodas korpusā 

Vārdšķiru sinkrētisms latviešu valodā joprojām ir neatrisināta problēma. 

Latviešu valodniecībā iespējams, ka vārds dažādos kontekstos var piederēt pie 

divām vai pat vairākām vārdšķirām, piemēram, kā tiek lietots gan kā partikula, 

gan kā apstākļa vārds, gan kā nenoteiktais vietniekvārds, gan kā saiklis 

savienojumos, piemēram, kā arī, tā kā, kā tā u. c. (piemērus skat. zemāk) 

[Latviešu valodas korpusa materiāli]. 

Šīs parādības sakarā minēti arī vairāki termini — vārdšķiru polisēmija, 

homonīmija, sinkrētisms, kas savstarpēji atšķiras. Arī sinkrētisma jēdziens tiek 

35

izprasts dažādi [Kalnača A. Vārdšķiru sinkrētisms latviešu valodā. // Baltu 

filoloģija. X. R., 2001., 51.lpp.]. 

Lai veiksmīgāk un produktīvāk, arī ātrāk veiktu pētījumu par adverbu un 

citu vārdšķiru sinkrētismu latviešu valodā, tika izmantots Latviešu valodas 

tekstu korpuss un tā analīze (pašlaik Latviešu valodas tekstu 

korpuss sastāv no apmēram 30 miljoniem vārdlietojumu, publiski pieejama ir 

tikai latviešu literatūras klasika un daži citi darbi (http://www.ailab.lv/ Teksti). 

Valodas korpusi mēdz būt anotēti un bez iezīmēm. Šāda veida pētījumam 

vislabāk piemērots ir morfoloģiski anotēts korpuss. Pašlaik ir izveidots 

13 707 vārdlietojumu liels morfoloģiski anotēts daiļliteratūras korpuss, kurā 

iespējams atrast visus vārdlietojumus, precīzi nosakot to vārdšķiras, piemēram, 

lai kā saiklis un lai kā partikula. Pētījumam tiks izmantots arī neanotēts korpuss. 

Šāda veida korpusā iespējams noteikt tādas valodniekiem ieinteresantās 

valodas parādības, kas, iespējams, neparādās īpaši atlasītā valodas materiālā, kā 

arī uz to balstītajā teorētiskajā literatūrā. Šajā gadījumā tiks pētīts vārdšķiru 

sinkrētisms. 

Vārdšķiru sinkrētisms sastopams, piemēram, šādām vārdšķirām — 

partikulām un saikļiem (jo, taču u. c.), apstākļa vārdiem un saikļiem (te, drīz 

u. c.), apstākļa vārdiem un partikulām (tad, jau u. c.), izsauksmes vārdiem un 

citām vārdšķirām. Ir iespējams, ka viens vārds pieder pie vairāk nekā divām 

vārdšķirām (skat. zemāk). 

Piemēram, 

jau gan kā apstākļa vārds, gan kā partikula: 

• partikula: Tā jau es domāju, ka tev nekas nesanāks... 

• apstākļa vārds: ..taču jau pirms vairākiem gadiem lūka... 

Arī kā partikula, arī kā saiklis kopā ar vienojuma, pretstata, pamatojuma, 

nosacījuma un pieļāvuma saikļiem, veidojot vienu saliktu saikli: 

• partikula: Līdzīgi robi rēgojās arī citviet... 

• sakārtojuma saiklis: Jaunā informācija tiek salīdzināta ar jau esošo, kā arī 

ar īpašiem AUSS standartiem. 

Kā sinkrētisms: 

• partikula: Viņš bija izskatīgs, taču tādu k ā viņš ir daudz. 

• apstākļa vārds: K ā es nokļūšu mājās? 

• vietniekvārds: Viņš zināja, ko spēj, no k ā viņam bail un par ko viņš 

klusībā sapņo. 

• saiklis: Jaunā informācija tiek salīdzināta ar jau esošo, k ā arī ar īpašiem 

AUSS standartiem. 

Audra Margevičiūtė (Vytauto Didžiojo universitetas) 

Garliavos moksleivių žargono kilmė 

Šio darbo tema — Garliavos moksleivių žargono kilmė. Žargonas 

„Literatūros teorijos apybraižoje“ apibūdinamas kaip „šnekamosios kalbos 

atmaina, žargoniškos prigimties kalbėjimo būdas, stačiokiškas, kandus, 

spalvingas, operuojantis daugybe žodžių, prasilenkiančių su literatūrinės kalbos 

norma, todėl vartotinas gana saikingai“. Žargoną reikia tirti, nes tai yra kalbinis 

reiškinys ir klaidingai mano tie, kurie žargoną laiko nepadoriu ir neteiktinu. 

Žargonybės buvo renkamos Garliavos mokyklose. 

Darbo objektas — 623 žargonybės, tikslas — suskirstyti jas pagal kilmę. 

36

Pagal kilmę visos žargonybės skirstomos į: skolinius (18 %), trumpinius 

(7,1 %), hibridus (7,1 %), semantizmus (65,3 %) ir naujadarus (2,5 %). 

Skoliniai. Dauguma jų yra nevartotinos svetimybės — daugiausia 

slavizmai: majakinti, chata, kavenskas, hara. Gausėja skolinių iš anglų kalbos: 

Densai, pabas, rolikai, kūl. 

Hibridai — tai daugiausiai sudurtiniai naujadarai, nelietuviškų priesagų, 

priešdėlių vediniai ir kitaip perdirbti svetimžodžiai. Daugiausia hibridų — su 

svetimu kamiengaliu: Muzonas, dyrikas, traleliuškės, mobailas. Pasitaiko 

hibridų su nelietuviška šaknimi bei priešdėliu: Fleškutė, daėsti. 

Trumpiniai populiarūs, nes mokiniams būdinga kalbos ekonomija. 

Trumpiniai gali būti: 

Nemodifikuoti — jų šaknis nepakitusi: biblė (biblioteka), kompas 

(kompiuteris). 

Modifikuoti — jų šaknis pakitusi: istūrkė (istorija), pūfas (portfelis). 

Kelios žodžių raidės: PDV (padėvėtų drabužių parduotuvė). 

Semantizmai. Tai žodžiai, vartojami ne tikrąja reikšme. Jų moksleivių 

žargone daugiausia — 65,3 %. Mokiniai bendrinės kalbos žodžiams suteikia 

naujas, neįprastas, perkeltines reikšmes. Tai, mano nuomone, yra labiausiai 

vertinama žargono dalis, nes pagrindą sudaro savi bendrinės kalbos žodžiai. 

Semantizmai skirstomi į vienažodžius (apsibarščiuoti — išsikruvinti, špaklius — 

kosmetika) ir žodžių junginius (Ant adatos sėdėt — leistis narkotikus, kriauklę 

gąsdinti — vemti, neturi smarvės — nėra geras, nedomina). 

2,5 % žargonybių yra naujadarai — pačių mokinių sudaryti žodžiai. Jie 

originalūs ir taiklūs, todėl gali įsigalėti platesnėje visuomenės dalyje: Aliulis 

(alus), ramintukai (narkotikai). 

Išvados: žargono kilmė nėra įvairi, — skoliniai, hibridai, trumpiniai, 

semantizmai, naujadarai,— tačiau gausu vaizdingų lietuviškų žargonybių, ypač 

semantizmų grupėje (9/ 10 visų sem.). Tai įdomi ir verta tolesnių tyrinėjimų 

sritis. 

Eglė Navickaitė (Šiaulių universitetas) 

Baltiškoji koinė Vlado Braziūno poezijoje 

1. Tarmybės, įvairios archainės formos, tapusios Vlado Braziūno poezijos 

savastimi, turi aiškią lingvistinę ir geografinę kryptį, kurią galima pavadinti 

bandymu sukurti b a l t i š k ą j ą koinė . 

2. Daugelyje eilių prasiveržia gimtoji rytų aukštaičių tarmė, įterpiami net 

nedideli transkribuoti junginiai, teksteliai: šàli pasodynės'; ataikėt' vėsi 

švėntieji/ on padėjiiima,/ padėkėt' ėšversti bačko/ ėėš vežiiima! Iš eilėraščio 

pavadinimo tarmė nukirstom galūnėm galima spėti poeto gimtosios Pasvalio 

tarmės vieną užšifruotų ypatybių. Minėtinas visiems aukštaičiams būdingas 

daugiskaitos naudininko galūnės tarimas be -s: akliesiem_ ; visiem_ laikam_. 

Gana dažnai kartojasi tarminiai žodžiai plūksna, šulnys, kūtė, verdenė. Įvardžio ir 

skaitvardžio formos pailginamos dalelytėmis: dujen gėreliai, tujen — kelies 

jauna. 

3. Gimtąja tarme poetas neapsiriboja — jo lingvistiniai interesai daug 

platesni. Pvz., penktosios linksniuotės akmuo, vanduo daugiskaitoje pereina į 

pirmąją: klojas akmenys akmenais, kad vandenai almais. 

37

4. Eilėraščiuose aptinkamos senųjų raštų formos. Vartojami iliatyvai: 

įsčiosna grįžo mergelės basos Lietuvos atsidusti. Prielinksniai ik, lig vartojami su 

vienaskaitos naudininku: lig dienai/ pačiam vidury. Greta rytietybių pasitaiko ir 

kitų tarmybių (žem. gilmė). Dažnos archainės formos. Plg. vienoje lietuvių 

šnektų vartotą senovinę formą žmuo „žmogus“: „senė raganė pavidalo buvo ji — 

žmuo“. Atrandamas dabartinėje lietuvių kalboje nebevartojamas adesyvas: nes 

pagonisemp kam tas aklumas/ kur tamsa ir kentėjimai grumias. 

5. Sukūręs lietuvišką, tačiau panchronišką, neturinčią griežtos erdvės bei 

apibrėžto laiko koinė , Braziūnas šį principą bando perkelti į kitų rytų baltų — 

pirmiausia, į latvių — terpę. Tai padaroma supaprastinant Latvijoje priimtą 

rašybą, pvz., eil. „nac rudentini“ (vietoje laukiamo „nāc, rudentiņi“). Lietuviškų 

žodžių galūnės neretai pateikiamos pagal latvišką linksniavimą: pavargusie, 

sutirštėjusie, išplasnojusie, mirusie, aprietusie. 

Gunta Nešpore (Latvijas Universitāte) 

Verbu ar semantisko elementu ‘sist’ 

paradigmātiskās attieksmes 

Balstoties uz mūsdienu latviešu valodas vārdnīcām [LLVV; LVV], pētījumam 

izveidota verbu grupa, kuros ietilpst semantiskais elements ‘sist’ (sišanas verbi). 

Analizēti 54 verbi ar apmēram 90 leksiski semantiskajiem variantiem. 

Vārdu nozīmes nav viendabīgas, tajās var izdalīt jēdzienisko saturu un 

nozīmes papildkomponentus, turklāt jēdzienisko saturu var dalīt sīkāk 

semantiskajos elementos. Tie verbos tiek norobežoti, dalot vārdus grupās 

atbilstoši semantiskajām opozīcijām, piemēram, opozīcija ‘vienreiz’ (zvelt, belzt) 

— ‘vairākkārt’ (dauzīt, pērt). 

Sišanas verbos ietilpst gan semantiskie elementi, kas raksturo sišanu 

(spēku, sišanas rīku, objekta īpatnības), gan semantiskie elementi, kas liecina 

par šo verbu mijiedarbību ar citām tematiskām (kustības, skaņas) grupām, gan 

stilistiska ekspresija. 

Tematiskajā grupā var šķirt vairāku tipu attieksmes. Starp verbiem pastāv 

hierarhiskas attieksmes. Visus tos savā starpā saista dažādu līmeņu hiponīmija. 

Hiponīmija ir parādība, kad viena vārda leksiskā nozīme pilnībā ietver cita 

vārda leksisko nozīmi. Vispārīgākais vārds šajā gadījumā tiek saukts par 

hiperonīmu, konkrētākās nozīmes vārds — par hiponīmu [Никитин М. В. Курс 

лингвистической семантики. Санкт-Петербург, 1997. - c. 118.]. 

Shēmā ilustrētas hierarhiskās attieksmes starp dažiem sišanas verbiem. Pie 

līnijām kursīvā norādīti tie hiponīma nozīmes elementi, kuru nav atbilstošajam 

hiperonīmam. 

Vārds var būt hiponīms arī vairākiem verbiem vienlaikus. Tā verbi sukāt, 

mizot, kult, uzskaitīt ir hiponīmi gan attieksmē pret verbu pērt, gan zvetēt. 

Verbam iespējami arī atšķirīgu tematisko grupu hiperonīmi. Piemēram, verbā 

klauvēt ietilpst semantiskais elements ‘skaņa’, tāpēc tam varētu būt kāds 

hiperonīms no skaņu verbu tematiskās grupas. 

Starp verbiem veidojas vairākas endocentriskas rindas, t. i., rindas, kurās 

katrs vārds ir iepriekšējā hiponīms un nākamā hiperonīms (piem., sist, dauzīt, 

pērt, mizot). 

38

Daļu tematiskās grupas verbu saista pretstatījuma attieksmes, kas izpaužas 

kā nesavienojamība. Šādās attieksmēs ir vārdi, kuru nozīmes izslēdz viena otru 

(uzskaitīt un vilkt vai pātagot un pļaukāt). 

Tematiskās grupas ietvaros veidojas dažādas sinonīmu rindas, to starpā ir 

gan absolūtie (pliķēt — pļaukāt), gan stilistiskie (belzt — bliezt), gan jēdzieniskie 

sinonīmi, kā arī pārnestās nozīmes vārdi, kuri atšķiras tikai ar tēlainību, kas izriet 

no to atšķirīgajām pamatnozīmēm. 

Zane Priedīte (Latvijas Universitāte) 

Pamudinājuma izteikšanas iespējas latviešu valodā 

Pamudinājumu var definēt šādi: sūtītājs vēlas panākt, lai saņēmējs izpilda 

vai pārtrauc kādu noteiktu darbību, lai tiktu panākts noteikts mērķis. Modālā 

kategorija „pamudinājums” aptver saturiski plašu loku, kas ietver dažādas 

pamudinājuma nianses, sākot ar tiešu pavēli, netiešu pavēli un beidzot ar 

ieteikumu un lūgumu. 

Pamudinājuma valodiskai izteikšanai noder daudzveidīgi izteiksmes līdzekļi. 

1. Gramatiskie līdzekļi: 

• imperatīvs (pavēles izteiksme); 

• īstenības izteiksmes darāmās kārtas formas; 

• vajadzības izteiksme (debitīvs). 

2. Leksiskie līdzekļi: 

• modālie darbības vārdi; 

• partikulas un modālie vārdi; 

• gribas izteikšanas verbi; 

3. Leksiski sintaktiskie līdzekļi („likt + nenoteiksme”). 

4. Sintaktiskie līdzekļi: 

• nenoteiksme un divdabis kā reducētas teikumu formas; 

• īpašas teikuma formas (tā ka... ); 

• rosinājuma teikumi ; 

• jautājuma teikumi; 

39

• stāstījuma teikumi; 

• pseidopalīgteikumi (parcelēti palīgteikumi ar pamudinājuma nozīmi). 

Teikumos bez verba runātājam svarīgi šķiet nosaukt priekšmetu, uz kuru 

attiecas darbība, vai apstākļus, kādos norit darbība. Verbs, kas šajā gadījumā 

nav svarīgs, tiek izlaists. Šāda veida teikumi ir emocionālāki un kategoriskāki. 

Nominālo rosinājuma teikumu gramatiskais centrs tiek izteikts ar lietvārdu 

vai vietniekvārdu kādā no locījumiem. Mierā! 

Numerālajos rosinājuma teikumos teikuma gramatiskais centrs ir izteikts 

ar skaitļa vārdu. Šādi rosinājuma teikumi parādās reti, galvenokārt mutvārdu 

runā, jo šāda veida teikumos vērojama konsituatīvā elipse, piemēram, Pasažieris 

autobusa konduktoram: „Vienu!” 

Adverbiālajos rosinājuma teikumos gramatisko centru veido apstākļa 

vārds. Klusu! 

Interjektīvajos (izsauksmes vārdu) rosinājuma teikumos patstāvīga 

teikuma vietā nostājas rosinājuma izsauksmes vārdi, kuri ar atbilstošu intonāciju 

veido komunikatīvas vienības ar rosinājuma nozīmi. Kuš! 

Pamudinājuma nozīmes atklāsmē mutvārdu runā būtiska loma ir 

ekstralingvistiskajiem līdzekļiem (mīmika, žesti, stāja, balss intonācija u. c.), kā 

arī konsituācijai. 

Reizēm pamudinājuma nozīme atklājas tikai situācijā. 

Vārsma. Kas tā par tantīti virtuvē? 

Zina. Labdien nav jāsaka? 

Vārsma. Labdien. (Latviešu jaunāko lugu izlase. R.: Zvaigzne ABC, 1995., 

13. lpp.) 

Reizēm izmanto īpašu vārdu kārtu. Šajā gadījumā jārunā par izteikuma 

aktuālo dalījumu. Emocionāli ekspresīvā runā/ tekstā var būt apgriezta vārdu 

kārta (t. i., rēma — tēma). 

Edžiņš (nosēstas uz galda malas). Man gribas ēst. (..) Māt, ēst gribas! 

Ieva. Tūliņ būs pusdiena. (Blaumanis R. Lugu izlase. R.: Zvaigzne, 1978., 

20. lpp.) 

Agnieszka Rembiałkowska (Varšuvos universitetas) 

Erdvinė veiksmažodžių priešdėlių reikšmė 

Kristijono Donelaičio „Žiemos rūpesčiuose“ 

Erdvės kategorija, kaip viena iš svarbiausių ontologinių kategorijų, labai 

ryškiai atsispindi kalboje. Atrodo, jog kalbiniuose erdvės aprašymuose ypač 

vyrauja tokie erdvės bruožai: a) ji yra suvokiama subjektyviai 

(antropocentriškai); b) turi 3 matmenis (horizontalų: ilgį ir plotį, ir vertikalų: 

aukštį); c) apibūdinama objektais ir jų tarpusavio ryšiais. 

Dėl to esminėms kalbinės erdvės analizės sąvokoms, kurias įvedė 

A. Weinsberg, lenkų kalbininkas struktūralistas, remdamasis Hjelmslevo 

pastabomis, priklauso: a) lokalizuojamasis objektas; b) plotas (erdvė be 

lokalizuojamojo objekto) ir lokalizatorius (kitas objektas, kuris lemia plotą), tarp 

ploto ir lokalizatoriaus yra kaimynystės reliacija; c) stebėtojas, nedalyvaujantis 

lokalizacijos procese, bet primetantis požiūrį. 

Erdvės kategorijos nariais tampa erdvinės lokalizuojamo objekto elgsenos 

variantai: lokatyvumas (objektas yra kažkur plote) arba latyvumas (krypties 

ryšiai, susijusios su judėjimu): adlatyvumas, ablatyvumas ir perlatyvumas; be to 

40

— dar 2 galimybės: veiksmo ar proceso lokalizacija ir objekto dydžio ar pavidalo 

kitimas. 

Tarp 263 priešdėlinių veiksmažodinių leksemų Žiemos rūpesčiuose 

erdviniais šiame darbe laikoma tie, kurių pirminė reikšmė kažkokiu būdu siejasi 

su kai kuriomis anksčiau paminėtomis padėtimis. Tik kai kuriais atvejais 

kreipiamas demėsys į metaforines formacijas, o visai netiriami vadinamieji 

dalelytinių priešdėlių veiksmažodžiai (su priešdėliais be-, ne-, nebe-, te-, tebe-). 

Siekiama išaiškinti, kokių konkrečių reikšmės atspalvių teikia atsirinkti 

priešdėliai, kaip priešdėlių reikšmė sutampa su jiems atitinkančių prielinksnių 

reikšme ir kuo skiriasi ankstesnė ir dabartinė priešdėlių reikšmė (ar šie skirtumai 

yra esminiai). 

Nadežda Rikonen (Sankt Peterburgo valstybinis universitetas) 

Akademikas V. I. Lamanskis ir baltistikos biblioteka 

Sankt Peterburgo universitete 

1999 m. Peterburgo universitete atsiradus baltistikos specializacijai, iškilo 

bibliotekos sudarymo klausimas. Pranešimas yra skirtas mūsų turimų knygų 

rinkinio sudėčiai ir istorijai. Pranešimą sudaro dvi dalys. Pirmiausia apžvelgsime 

įdomesnes ir retesnes bibliotekos knygas. Antroje pranešimo dalyje kalbėsime 

apie svarbiausios bibliotekos dalies savininko, akademiko V. Lamanskio 

asmenybę ir mažai tyrinėtus jo ryšius su ano meto baltistais ir baltistika. 

Kadangi Peterburge esama senų baltistikos tradicijų, baltistikos bibliotekos 

atsiradimas suteikė gerą progą vienoje vietoje sukaupti knygas, iki šiol 

išbarstytas po įvairių katedrų ir asmenines bibliotekas. Esame labai dėkingi iš 

karto atsiliepusiems kolegoms filologijos fakultete bei Lietuvos ir Latvijos 

bičiuliams mūsų mieste. Be to, daug knygų gavome iš Baltijos šalių mokslų 

įstaigų ir privačių asmenų. Kai kuriems naujesniems leidiniams įsigyti lėšų skyrė 

ir pats filologijos fakultetas. Dabar bibliotekoje esama virš trijų šimtų pavadinimų 

leidinių. Tai žodynai, mokslinė ir grožinė literatūra. Daug knygų paveldėjome iš 

docentės S. I. Gruzdevos, dėsčiusios lietuvių kalbą universitete po 

prof. B. A. Larino mirties (paties B. A. Larino biblioteka saugoma jo vardu 

pavadintame Žodynų kabinete, jos baltistinė dalis dar nėra mums visiškai 

prieinama). 

Pranešime papasakosime apie seniausią mūsų rinkinio dalį — knygas, 

gautas iš Slavų filologijos katedros. Jos branduolį sudaro baltistinė 

V. I. Lamanskio bibliotekos dalis. 

Vladimiras Lamanskis — žinomas slavistas, švietėjas, visuomenės veikėjas 

ir knygų draugas. Jis surinko knygų, kurios vienaip ar kitaip yra susijusios su 

slavų ir jų kaimynų kalbomis bei istorija. Tarp jų yra baltistikos knygų. 

Prof. Lamanskis savo mokslo darbuose nagrinėjo baltų kalbų klausimus, 

bendravo su šių kalbų tyrėjais, dėl savo civilinės pozicijos aktyviai stojo prieš 

lietuvių spaudos draudimą, savo žurnale Живая старина („Gyvoji senovė“) 

spausdino ir kitų lingvistų protestus. V. Lamanskio knygos yra išleistos XIX a. 

antroje pusėje ir XX a. pradžioje. Beveik visos — reti arba unikalūs egzemplioriai. 

Dauguma turi dovanojimo įrašų. Tačiau nemaža jų iki šiol nebuvo skaitytos, 

esama net su sulipusiais puslapiais. Garsiojoje A. Sabaliausko knygoje „Lietuvių 

kalbos tyrinėjimo istorija“ V. Lamanskis paminėtas tik vieną kartą ir net nėra 

41

patekęs į mokslininkų vardų indeksą. Pranešime smulkiau apžvelgsime 

mokslininko baltistinę veiklą ir nuopelnus. 

Erika Rimkutė (Vytauto Didžiojo universitetas) 

Morfologinis daugiareikšmiškumas 

lietuvių kalbos tekstyne 

Šio pranešimo objektu pasirinktas morfologinis daugiareikšmiškumas, 

išryškėjęs nedidelėje lietuvių kalbos tekstyno automatiniu būdu morfologiškai 

anotuotoje dalyje, kurią šiuo metu sudaro apie 400 000 žodžių. Nedidelė 

100 mln. vienetų tekstyno dalis buvo pažymėta V. Zinkevičiaus sukurtos 

kompiuterinės programos „Lemuoklis“. Ši programa gali pateikti antraštinį žodžio 

formos pavidalą, vadinamąją lemą, taip pat gali nurodyti ir morfologines 

charakteristikas. Pagrindinis „Lemuoklio“ trūkumas yra tai, kad žodžių formos 

analizuojamos be konteksto, todėl atsiranda didžiulis daugiareikšmiškumas. 

Beveik pusė lemų yra daugiareikšmės. 

Pranešime vartojamas terminas daugiareikšmiškumas suprantamas kiek 

kitaip nei įprasta: čia kalbama ne apie žodžių (leksemų), o apie morfologinių 

formų daugiareikšmiškumą. Taigi analizuojamas morfologinis 

daugiareikšmiškumas, o ne polisemija. Pasirinktas būtent šis terminas, nes jis 

apima tokius kalbos reiškinius, kuriems sunku rasti vienareikšmį, aiškų 

pavadinimą. 

Iki šiol lietuvių kalbotyroje morfologiniam daugiareikšmiškumui nebuvo 

skirta daug dėmesio — išsamiausiai kalbotyroje nagrinėti tik leksiniai homonimai. 

Anksčiau su tokio pobūdžio daugiareikšmiais vienetais nebuvo susidurta arba 

morfologinis daugiareikšmiškumas nebuvo toks akivaizdus. 

Morfologinį daugiareikšmiškumą sudaro homoformos, suskirstytos pagal tai, 

ar sutampa kaitomos, ar kaitomos ir nekaitomos, ar tik nekaitomos kalbos dalys. 

Lingvistai nesutaria, ką reikėtų laikyti homoformomis ir kaip jas įvardyti. Daug 

neaiškumų kyla, jei analizuojamos prozodiniais elementais, t. y. kirčio vieta, 

priegaide ar balsio kiekybe besiskiriančios homoformos. Nesutariama, ar tai 

homoformos, ar homografai. Taip pat neaiški riba ir tarp homoformų bei dalinių 

homonimų. 

Kaitomų kalbos dalių homoformos sudaro didžiausią morfologinio 

daugiareikšmiškumo dalį (80,1 proc.). Tai gali būti ir tų pačių, ir skirtingų kalbos 

dalių homoformos, pavyzdžiui, sutampa du daiktavardžiai: būdą — tai gali būti 

daiktavardžių būda arba būdas vienaskaitos galininkas (sukalė šuniui būdą — 

išsiugdė gerą būdą); gana dažnai sutampa daiktavardžio ir veiksmažodžio 

formos, pavyzdžiui, jo kalba trumpa — jis kalba garsiai. 

Kaitomų ir nekaitomų kalbos dalių homoformos sudaro 3,9 proc. viso 

morfologinio daugiareikšmiškumo. Šį daugiareikšmiškumo tipą iliustruoja toks 

pavyzdys: namo stogas — einu namo, t. y. sutampa daiktavardis ir prieveiksmis. 

Nekaitomos kalbos dalys sutampa gana dažnai (sudaro 16 proc. 

homoformų). Dažnai nelengva nustatyti, kuriai kalbos daliai priskirtinas 

daugiareikšmis tarnybinis žodelis, pavyzdžiui, ir gali būti jungtukas, dalelytė ir 

prieveiksmis. 

42

Kristijana Sadauskaitė (Vytauto Didžiojo universitetas) 

Zapyškio apylinkės vietovardžiai 

Vietovardžiai yra ypatingi „dokumentai“, nepakitę išlieka šimtus ir 

tūkstančius metų. Šio projekto objektas yra Zapyškio apylinkės vietovardžiai. Čia 

nagrinėjami 605 vietovardžiai — 65 oikonimai, 86 hidronimai ir net 

454 mikrotoponimai. Pranešimo tikslas — juos suklasifikuoti ir aptarti. 

Pagal formą vietovardžiai skiriami į vieninius ir dauginius. Pagal struktūrą jie 

skirstomi į pirminius — apeliatyvinius (bendrinius ir asmenvardinius) ir antrinius 

— galūninius, priesaginius, priešdėlinius, sudurtinius ir sudėtinius. 

Atlikus analizę buvo nustatyta, kad Zapyškio apylinkėje dominuoja vieniniai 

vietovardžiai, kurių yra 81,1 %, dauginių tik 18,9 %. Vieniniai yra tokie 

vietovardžiai, kurie vartojami tik vienaskaita (pvz., Bakanėlis), dauginiai — 

vartojami tik daugiskaita (pvz., Pakanaviai). 

Paprastai Lietuvos ežerų vardai yra vyriškosios giminės, o upių — 

moteriškosios. Tačiau Zapyškio apylinkėse dauguma (71 %) upių ir upelių turi 

vyriškosios giminės vardus, pvz., Velėklis, Višakis, Virbalas. 

Altonės piliakalnis, Kaukėkalnis, Ragakalnis, Raguvos kalnas — vietos, 

kurios senovės lietuvių būdavo skiriamos gamtos kultui. Tais laikais, kai lietuviai 

tebegarbino gamtą, buvo ir šventų vietų to kulto apeigoms atlikti. Tad 

vietovardžiai: Dievogala, Kerupė, Ligaikupis, Šventupis, Šventupio kalnas galėjo 

atsirasti iš anų senųjų laikų. 

Esama nelietuviškos kilmės vietovardžių: a) s l a v i š k o s : Apotkas (opadek 

— ‘likutis’, ‘žemės sklypelis’), Garado kalnas// Garatkalnis (gora — ‘kalnas’, grad 

— ‘miestas’, gorodit — ‘aptverti’), Guras (gora — ‘kalnas’); b) vokiškos: 

Bukta (Bucht — ‘įlanka’), Grabė (Graben — ‘griovys’, ‘kasimas’, graben — 

‘kasti’). 

Užrašyta vietovardžių, kuriais pasakomas fiziografinis terminas, vartojamas 

jau kita prasme: Beržynas (pieva, ganykla), Dirvonas (miškas), Eglynėlis 

(dirvos). 

Esama pajuokiamojo, smerkiamojo bei niekinamojo pobūdžio vietovardžių: 

Keraplai, Rakalynė, Silkinė, Šunkarynė, Žarnakaimis. 

Loreta Stonkutė (Klaipėdos universitetas) 

Kuršininkų tarmės lituanizmai 

Dar iki XV a. Šiaurinė Klaipėdos krašto dalis buvo gyvenama senųjų kuršių, 

tačiau dabartiniai tuo vardu besivadiną Užmario žvejai yra vėlesnių laikų 

Kuržemės išeiviai. Gyvendami Prūsijos, vėliau Vokietijos valdžioje, drauge su 

lietuviais ir vokiečiais ar suvokietėjusiais baltais, savo gimtąja kalba kalbėjo tik 

šeimose ir žvejyboje, tad ilgainiui pagrindinis jų etninio identiteto požymis — 

kalba — ėmė nykti. Prieš II-ąjį Pasaulinį karą visi kuršininkai jau buvo dvikalbiai 

ar net trikalbiai. Karo pabaigoje visi Kuršių nerijos gyventojai buvo evakuoti, 

absoliuti dauguma jų į tėvynę nebegrįžo. 

1995 m. Kuršių nerijoje buvo tik 9 žmonės, laikantys save kuršininkais ir 

geriau ar blogiau mokantys gimtąją kalbą. Save jie vadina „kuršiais“, suprasdami 

šį terminą ne lingvistine, o etnografine reikšme. Lingvistikoje vartojamas 

kuršininkų terminas, tarmė artimiausia Nycos, Bartos, Kalėtų, Gramdzos, 

Priekulės latvių šnektoms. 

43

Kuršių nerijos žvejų latvių kalbą tyrinėjo M. I. A. Fiolkelis (1879), 

A. Becenbergeris, J. Plakis, J. Endzelynas, K. Būga. Dabar kuršininkų tarmę 

intensyviai tyrinėja D. Kiseliūnaitė. 

Šio darbo tikslas — ištirti lietuvių leksikos poveikį kuršininkų tarmei, jos 

fonetinę ir morfologinę adaptaciją, nustatyti lituanizmų plitimo kelius. 

Naudojama medžiaga: J. Plakis „Kursenieku valoda“ (toliau Pl), P. Kwauka, 

R. Pietsch „Kurisches Wörterbuch“ (toliau KwP) ir R. Pietsch „Deutsch-Kurisches 

Wörterbuch“ (toliau RP) bei R. Pietscho daryti audioįrašai. Dėl didelės apimties 

medžiaga buvo padalinta į dvi dalis, šio darbo autorė rinko žodžius iš antrosios 

žodynų dalies (n–ž). Rasta per 300 lituanizmų leksemų. 

1. Kuršininkų tarmės lituanizmai daugeliu atveju išlaikė lietuvišką vokalizmą 

(pvz., žeñklas Pl, riñkti Pl) bei konsonantizmą (rūķinat KwP, Pl, pakāušis Pl). 

2. Kuršininkų tarmės lituanizmai, ypač veiksmažodžiai, yra adaptuoti pagal 

latvišką žodžių darybos modelį. Tie lietuviški žodžių darybos formantai, kurie 

latvių kalboje turi atitikmenis su panašiomis darybinėmis reikšmėmis, visada yra 

jais pakeičiami (pvz., rūkenati(e) KwP, Pl — lie. ‘rūkinti’). 

3. Labiausiai lietuviški fonetikos ir darybos požiūriu išliko daiktavardžiai 

(pvz., žińgsnis Pl, širdinģīste RP), o daugiausia adaptuoti veiksmažodžiai (šukati 

Pl — lie. ‘šukuoti’, ‘šviesate’ KwP, RP — lie. ‘šviesėti’). 

4. Lituanizmai (ir per lietuvių kalbą atėję slavizmai) į kuršininkų tarmę 

pateko per prekybą (pvz., preks KwP, × tavars KwP, RP, Pl, trīlik KwP, RP), 

mišrias vedybas (pvz., piršils RP, × sirats KwP, RP, Pl), XIX amžiaus Mažosios 

Lietuvos literatūrinę kalbą, kuri kuršininkus pasiekė per spaudą, religinius raštus, 

ypač giesmynus (pvz., pavĩdums Pl, užgavīenis). 

5. Į kuršininkų tarmę per lietuvių kalbą pateko ir daugelis slavizmų (pvz., 

večere Pl, RP — lie. večerė, le. wieczerza, turgus — lie. turgus, r. търгъ). 

6. Nagrinėtų žodynų medžiaga rodo, kad jau 1927 metais, kai buvo išleistas 

J. Plakio žodynas, lituanizmai sudarė apie 13 %, germanizmai apie 26 %, 

latvizmai apie 60 % viso kuršininkų tarmės žodyno. Taigi lietuvių kalba darė 

nemažą įtaką kuršininkų tarmei. 

Irena Vilkaitė (Šiaulių universitetas) 

Istorizmai „Lietuvių-latvių kalbų žodyne“ 

Istorizmai — tautos istorijos, ekonominio, kultūrinio, politinio, socialinio 

gyvenimo atspindžiai. 

Lietuvių ir latvių kalbose istorizmai suprantami kaip pasyviojo (arba 

archyvinio žodžių fondo) žodžiai, kuriais pavadinami pasenę, išnykę praėjusių 

laikų daiktai, reiškiniai, istorinės realijos (E. Jakaitienė, J. Barauskaitė, 

J. Palionis; A. Laua). Jie yra vieninteliai tų sąvokų reiškėjai, todėl kalbant apie 

praeities reiškinius, be jų negalima išsiversti. 

Dažniausiai istorizmai vartojami praeičiai aprašyti ir vaizduoti skirtuose 

įvairių stilių (beletristiniuose, publicistiniuose, moksliniuose, buitiniuose) 

tekstuose, taip pat kaip istorijos, etnografijos ar kitų praeitį tyrinėjančių mokslų 

terminai. Dalis istorizmų vartojami ir perkeltine reikšme (lažas „sunkus, 

priverstinis darbas“). Istorizmai dabartinėje kalboje neturi sinonimų. 

Naujausiame lietuvių ir latvių leksikografijos leidinyje „Lietuvių–latvių kalbų 

žodynas“ (1995; toliau LLKŽ) istorizmai pažymėti vēst. (vēsture „istorija“). Rasti 

204 šią nuorodą turintys žodžiai. 

44

Leksinė istorizmų klasifikacija atskleidžia, jog LLKŽ istorinė leksika — labai 

įvairi, nevienalytė. Daugelis istorinių realijų, įvykių, reiškinių, daiktų pavadinimų 

būdingi ne tik lietuvių (nors yra ir tokių, pvz., Lietuvos statutas, alkvietė) bei 

latvių tautoms, bet daugeliui tautų (tai rodo ir tarptautinių žodžių gausa). Žodyne 

rasta ir tik baltiškajam regionui aktualios istorinės leksikos (aisčiai, vaidilutė, 

būrai ir kt.), ir visai šiam regionui nebūdingų istorizmų (chanatas, hetera, 

triumviratas ir kt.). 

Pagal tai, kokius praėjusių laikų daiktus, reiškinius, veiksmus, realijas 

istorizmai pavadina, šie skirstomi į administracinių (gubernija — guberņa), 

buitinių (chitonas — hitons), e k o n o m i n i ų (auksinas — auksins), e t n i n i ų 

(senprūsiai — senprūši), i s t o r i n i ų laikotarpių pavadinimų (geležies 

amžius — dzelzs laikmets), k a r i n i ų (algininkas — algotnis, algādzis), 

kultū rinių (pilkapis — kapukalns, kurgāns), p o l i t i n i ų (komjaunimas — 

komjaunatne), religinių (žynys — priesteris), socialinių (hetera — hetēra), 

teisinių (teisynas — tiesas likumkrājums), matavimo vienetų , žemė s 

valdų istorizmų (valakas — valaka) grupes. Gausiausia LLKŽ — politinių 

istorizmų grupė (21 %), tai patvirtina tai, jog politika visais laikais buvo ir yra 

svarbi žmonių gyvenime; didesnės ir socialinių (16,7 %), bei karinių (15,7 %) 

istorizmų grupės. Visai mažai terasta matavimo vienetų, žemės valdų istorinės 

leksikos — tik 1,5 % visų LLKŽ rastų istorizmų. 

Leksinė LLKŽ istorizmų klasifikacija atskleidžia istorizmų neatitikimus 

lietuvių ir latvių kalbose (latvių kalboje dažnas žodžių darybos būdas — sandūra, 

lietuvių kalbai būdingesni žodžių junginiai; šioms kalboms būdingas ir kai kurių 

istorizmų gramatinių kategorijų neatitikimas; latviai turi daugiau istorizmų 

sinonimų nei lietuviai). 

Asta Volfaitė (Šiaulių universitetas) 

Šnekamosios kalbos žodžiai 

lietuvių ir latvių kalbų žodynuose 

Šnekamosios kalbos žodynas ir frazeologija yra sudėtingai leksinei sistemai 

priklausanti tam tikra mikrosistema, kuriai būdingas stilistiškas spalvingumas ir 

ryški konotacija. Dažniausiai tai žodžiai, vartojami kasdieniniame žmonių 

gyvenime: namų aplinkoje, neoficialiuose pokalbiuose (gatvėje, svečiuose, 

parduotuvėje ir t. t.), darbe, bendraujant su kolegomis ir pan. Kituose raštuose ir 

stiliuose šnekamosios kalbos žodžiai retesni, o kai kuriuose (pvz., oficialiame, 

moksliniame) jie beveik neįmanomi. 

Pranešimo tikslas — palyginti kiek ir kokių šnekamosios kalbos žodžių turi 

giminiškosios baltų kalbos, kaip tie žodžiai pasiskirsto žodynuose, prie kurių 

žodžio reikšmių dažniausiai būna atitinkamos nuorodos. Tyrimui panaudoti 

bendrinės kalbos žodynai: „Dabartinės lietuvių kalbos žodynas“ (V., 2000; toliau 

DŽ) ir „Latviešu valodas vārdnīca“ (R., 1987; toliau LVV) 

Lyginant lietuvių ir latvių kalbų šnekamosios kalbos žodžių pasiskirstymą, iš 

DŽ ir LVV žodynų A ir B raidžių išrinkti žodžiai, turintys nuorodas š n e k . ir s a r . 

DŽ tokių žodžių rasta 168, o LVV — 193. Pastebėta, kad LVV pateikia ne tik šią 

nuorodą turinčias žodžių reikšmes, bet ir atskirus tų reikšmių vartojimo atvejus, 

pvz.: Apcirpt 1. Ar dzirklēm nedaudz nogriezt; nogriezt visapkārt (kam). A. 

ienākumus, privilēğijas sar. (LVV 48). DŽ tokie atskiri vartojimo atvejai 

nenurodomi. 

45

Maždaug pusė žodžių DŽ turi šnekamosios kalbos nuorodas prie pirmosios ir 

vienintelės žodžio reikšmės, pvz.: ausuoti šnek. kirsti, mušti per ausį, žandą (DŽ 

67). Apie 20 % išrinktų iš DŽ žodžių atitinkamą nuorodą turi prie antrosios 

reikšmės, pvz.: burzdulis, ~ė 2. šnek. Kas greitai, neaiškiai kalba (DŽ 95); apie 

9 % žodžių trečioji reikšmė yra su nuoroda, pvz.: adata 3. šnek. infekcija, 

įtraiška, įšvirkštis: ~as leidžia ligoniui (DŽ 1). Taip pat rasta žodžių, kurie prieš 

visas savo reikšmes turi šnekamosios kalbos nuorodas: apkiausti šnek. 

1. apsileisti, apsmukti: ~to, nė barzdos nebenusiskuta. 2. sunykti, nebeaugti: 

~tę agurkai, paršeliai (DŽ 27). 

Išrinkus iš LVV žodžius, turinčius šnekamosios kalbos nuorodas, nustatyta, 

kad daugiausia žodžiai šias nuorodas turi prie antrųjų reikšmių (~24 %), kiek 

mažiau yra žodžių su šnekamosios kalbos nuorodas prie pirmos ir vienintelės 

reikšmės (~20 %). Rasta ir apie 18 % žodžių, kurie prie atskirų savo reikšmių 

tokių nuorodų neturi, tačiau jas turi pavyzdžiuose esantys frazeologizmai. 

Šnekamosios kalbos nuorodos LVV rastos ir prie 5, 6, 7, 8 ar 9 žodžio reikšmės, 

kai kurių žodžių net kelios reikšmės turi tokias nuorodas. 

Pastebėta, kad latvių kalba turi ne tik daugiau žodžių su atitinkamomis 

nuorodomis, bet ir tų nuorodų pasiskirstymas yra žymiai įvairesnis. Be to, kai 

kurie latvių kalbos žodžiai prie tos pačios žodžio reikšmės turi ir kitas nuorodas 

(pvz.: pārn. — pārnestā nozīmē ‘perkeltine reikšme’, niev. — nievājuma nozīmē 

‘menkinamąja reikšme’). 

Rozita Znamenskaitė (Vilniaus universitetas) 

Įvykis, kaip teksto kategorija, ir kalbinė jo raiška 

Pranešimo tikslas — aptarti įvykį, kaip savitą kalbinės raiškos vienetą. 

Pranešime naujai traktuojami kai kurie įvykio teorijos ir raiškos dalykai. Įvykį, 

kaip raiškos vienetą, tirti yra aktualu, kadangi Lietuvoje šios srities darbų dar 

beveik nėra. Užsienyje įvykis yra nemažai tyrinėtas (žr. Z. Vendlerio, J. Kimo, 

M. Georgevo darbus). 

Būdingiausi semantiniai įvykio požymiai: 1) rezultatyvumas; 2) laiko ir 

erdvės konkretumas; 3) deagentiškumas; 4) silpnas struktūriškumas; 

5) interpretavimo galimybė; 6) vienetiškumas; 7) savita raidos logika; 

8) dinamiškumas ir kulminatyvumas. Pabrėžtina, kad įvykio deagentiškumą 

reikė t ų laikyti sąlygišku. Prie mažiau svarbių įvykio požymių galima skirti: 

1) jo scenariškumą; 2) galimybę kilti iš situacijos, proceso, aplinkybės ir kitų 

ekstralingvistinių objektų; 3) priklausymą kuriai nors gyvenimo sferai; 4) loginės 

egzistavimo būtinybės nebuvimą; 5) priklausymą pagrindinei gyvenimo tėkmei 

(plg. Арутюнова 1988, 181). Pažymėtina, kad įvykiui taip pat būdingi t r y s 

p a g r i n d i n i a i t a r p s n i a i : užuomazga, vyksmas, arba eiga, ir atomazga (plg. 

Шабес 1989, 15). 

Gramatinė įvykio raiška. Įvykis gali būti nusakomas: 

1) v e i k s m a ž o d ž i o a b s t r a k t u (arba visiškąja nominalizacija) ar jo 

junginiu su analitinė mis veiksmažodžio formomis, pvz., Šių 

metų gegužės 23 dieną Vilniaus universitete b u v o s u r e n g t a IV doktorantų 

mokslinė konferencija „Naujausi humanitariniai tyrinėjimai — 2002“; 2) j o 

veikslo veiksmažodžio junginiu (plg. Николаева 1980, 198-199) su 

abstrakčios ar konkrečios reikšmės daiktavardžiu arba veiksmažodžio abstraktu, 

pvz., Indijos specialiųjų pajėgų kairiai vakar anksti ryte šturmu u ž ė m ė smurto 

46

krečiamoje rytinėje Gudžararo valstijoje esančią hinduistų šventyklą ; 

3) (rečiau) dalyvinė mis, padalyvinė mis bei pusdalyvinė mis 

konstrukcijomis, tačiau jos neretai pabrėžia vieną įvykio reikšmės atspalvį: 

laiko arba priežasties, pvz.: Naktį į šeštadienį Šiaurės Osetijoje, turistinėje kalnų 

zonoje, esančioje netoli sienos su Gruzija, p r a s l i n k u s p u r v o 

nuošliaužoms, maždaug šimtas žmonių dingo be žinios. Pabrėžtina, kad 

į vykiui nusakyti dažnai nepakanka vieno žodžio ar junginio. 

Išvados. 1) Deagentiškumą, daugelio tyrėjų priskiriamą įvykiui, reikėtų 

laikyti sąlygišku. S k i r t i n a s dvejopas netiesioginis įvykio veikėjas: aktyvusis 

(agentas) ir pasyvusis (patientas, arba patyrėjas); 2) Lietuvių kalboje vyrauja 

įvykio nusakymas veiksmažodžio abstraktu arba jo junginiu su įvykio veikslo 

veiksmažodžiu ar analitinėmis veiksmažodžių formomis; 3) Tiksliai identifikuoti 

įvykį padeda platesnis kontekstas, kur minimi jo priežastys, dalyviai, vyksmo 

detalės. 

Literatūra 

Georgeff M., Morley D., Rao A. Events and Processes in Situation Semantics 

//http://www.cs.bham.ac.uk/~sra/People/Ghi/Georgeff/technote38.html 

Kim J. Causation, Emphasis and Events // Contemporary Perspectives in the Philosophy 

of Language. Minnesota UP; Minneapolis, 1979. – p. 379–382. 

Kim J. Events and Their Descriptions: Some Considerations // Essays in Honor of 

C. G. Hempel. Dordrecht, 1969. – p. 198–215. 

Vendler Z. Linguistics in Philosophy. Ithaca; N. Y. 1967. 

Арутюнова 1988 — Арутюнова Н. Д. Типы языковых значений. Оценка. Событие. 

Факт. Москва, 1988. – c. 169–188. 

Николаева 1980 — Николаева Т. М. „Событие“ как категория текста и его 

грамматические характеристики // Структура текста. Москва, 1980. – c. 198–210. 

Шабес 1989 — Шабес В. Я. Событие и текст. Москва, 1989. 

47

Priekšvārds - Mākslīgā Intelekta Laboratorija

You also want an ePaper? Increase the reach of your titles

Delete template?

Save as template?