Iespiedgrafika_03_2008 - Latvijas Poligrāfijas Uzņēmumu Asociācija

More documents

Recommendations

Info

#3(43)/2008 domājuši . Izdevējdarbībā un poligrāfijā tas ir ļoti svarīgi. Vēl vienīgi jums derētu sava tipogrāfija. Vienīgi žēl, ka esat tik augstu – sestajā stāvā. Mēs pat kādreiz par to domājām. Tagad, nē. Katram tomēr jādara tas, ko viņš māk vislabāk. Ja ir tehniski labi sagatavots darbs un tipogrāfija izdara visu, kas tai ir jā dara, tad labi nodrukāt nav grūti. Rezultātam vienkārši jābūt labam. Par mums poligrāfiķi nerunā sliktu, es ceru. Vai jums ir gadījušies kādi kuriozi, ko varētu pastāstīt? Jānis Jaunarājs: Vispār jau mēs neesam no tiem, kas ziepes taisa. Bet kuriozs jau nav tikai ziepes… Jūsu ikdienas darbs saistīts ar vairākām izdevniecībām, īpaši ar Jumavu un Jāņa Rozes apgādu. Grāmatas arvien ir komplicētas sadarbības auglis, un to tapšana nereti ir visai tālu no īsti radoša procesa. Kā izdodas sabalansēt šo darbību, lai tā nebūtu apgrūtinoša? Jā, grāmata jau ir tāds kolektīvais darbs. Dažas aiziet ļoti viegli, patiesībā tās nesamocītās grāmatas arī ir tās labākās. Reizēm ir arī tā, ka gandrīz vai negribas parakstīt, jo tik maz no manis tur paliek. Tādu par laimi nav daudz. Bet kā notiek grāmatu izvēle? Vai gadās arī atteikties? Vai arī jums izdevējiem ir savi priekšlikumi? Gadās, ka autori atrod mūs, mēs šo darbu iesakām izdevniecībai. Franču dzejniece Margarita Benidira ļoti gribēja izdot savu pasaku “Brīnumakmens” šeit, Latvijā, mēs ieteicām sadarboties ar Jāņa Rozes apgādu, turpat izdoti arī divi viņas dzejoļu krājumi – paralēli latviešu un franču valodā. Jāņa ceļojumu grāmatas arī bija viņa paša ierosinātas. Vairākus darbus esmu ierosinājuši arī Jumavai. Arī dažus autorus esmu pamudinājusi uzrakstīt grāmatas. Starp citu, esmu ierosinājusi vairākas pastmarku sērijas. Tas man ir pārsteigums, jo arvien domāju, ka to nu gan strikti nosaka pasūtītāji. Pati pirmā bija tautas tērpu sērija, toreiz tika rīkots konkurss. Uzvarēju. Jā, arī Bāku sērija. Rotas. Cimdi. Etnogrāfiskajām sērijām meklēju materiālus muzeju fon- dos, pēc tam saskaņoju, lai nav kļūdu. Manis ierosināta ir arī Muzeju sērija. Arī tautas tērpi blokos ar gadskārtu svētkiem un dzīves godiem. Man parasti dod zīmēt nacionāli patriotiskām un vēsturiskām tēmām veltītas markas, jo es mākot tā politkorekti šīs tēmas risināt. Viena no ļoti populārām markām ār zemju kolekcionāru vidū ir šī – 1905. gada atcerei veltītā. Divas reizes esmu zīmē jusi Ziemassvētku pastmarkas. Ir kādi īpaši noteikumi? Uz pastmarkas jābūt labi saskatāmam valsts nosaukumam, nominālam, arī gadam. Arī autoram, bet maziņam. Formātu nosaka cirtņu izmēri, bet tiem ārzemju tipogrāfijās ir pietiekami liela izvēle. Gadās gan, ka tipogrāfija mēdz kaut ko nedaudz saspiest, lai labāk ietilpst viņu formātā, ne vienmēr proporcionāli, tāpēc izmērus labāk ievērot. Kādreiz pastmarkām bija balts vai citas krāsas rāmītis, tas zināmā mērā organizē kompozīciju un atdala loksnē vienu marku no otras, bet tā nav obligāta prasība. Citādi, pilnīga brīvība. Pēdējā laikā kolekcionāriem, piemēram, gribas gaišas pastmarkas. Tas pats arī ar grāmatu vākiem – paniskas bailes no melnās krāsas. Svarīgi ir arī redzēt pastmarku ar pirmās dienas aploksni – jo tas jau viss kopā ir vesels mākslas darbs – saskaņots un viens otru papildinošs. Jā, protams. Interesants bija darbs ar rotu sērijas pirmo pastmarku. Latvijas pastam radās ideja, ka jātaisa sadarbība ar Kazahijas pastu. Māksliniekiem šī sadar bība veidojās kā tāds Austrumu tirdziņš, ar kaulēšanos – sarakstījāmies un mēģinājām soli pa solītim vienoties par stilistisko kopskatu. Piemēram, sākumā kazahu māksli nieks skicē bija uzlicis gigantiska izmēra nomināla ciparus. Pamazām nonācām pie sa mērīgāka lieluma. Tomēr, beigu beigās – viņš pats atrada kompromisa risinājumu un savai markai mūsu apaļo latviešu saktu nedaudz saplacināja – tā lai tomēr pietiek vietas ciparam. Internetā var Kazahijas pastmarkas apskatīt – tās visumā ir pārsteidzoši vēsi pieklājīgas. Biju gaidījusi kaut ko daudz karstasinīgāku. Redzams, ka markas jums ir ļoti mīļa tēma. Vai tā ir sena aizraušanās? Vai pati arī krājat markas?
#3(43)/2008 viesis 11 Jā, bērnībā krāju. Tagad gan tikai savas – ir jau vesels albumiņš. Bet tā tas tiešām ir. Tiku uzslavēta par to, ka manas sērijas ir atpazīstamas un izteikti sērijiskas – markas dažādas un tomēr stilistiski ļoti saderīgas. Tas treniņš man no grāmatu vāku sērijām. Jūs esat augusi porcelāna mākslinieces Zinas Ulstes un metālmākslinieka Oto Ozola ģimenē. Latvijā mums ir ļoti daudzas mākslinieku ģimenes, paaudžu pēctecība ir visai izplatīta. Vai tā ir ietekmējusi jūsu ceļa izvēli un māksliniecisko domāšanu? Pirmo grafiku laikam uztaisīju jau kādu piecu gadu vecumā. Tēvs man atnesa mājās vienu vara platīti. Mēs to nokvēpinājām, un es ieskrāpēju zīmējumu. Princesi un dažus rūķīšus, kas, protams, nepieciešami katrai kārtīgai princesei. Un krietni vēlāk, jau studiju laikā to atradu, izkodināju un uztaisīju novilkumu. Jā, tas ir interesanti, kuram katram jau nu gan mājās negadītos kāda vara plāksnīte. Par īsto uzvedinātāju mākslā varu uzskatīt manu tēvu. Kā metālmākslinieks viņš mani iedvesmoja arī citiem brīnumdarbiem. Varēju pie viņa konsultēties par to, kā apstrādāt metālu – piemēram, mani interesēja zāģēšana, urbšana – tas nemaz nav tik viegli. Es izdomāju, ka to gribu izdarīt – un tad arī realizēju. Man bija ideja pašu cinka plati apstrādāt tā, lai piešķirtu tai vajadzīgo ārējo formu. Zāģēju, urbu… tās vairs nav plates – tie ir atsevišķi ažūri metāla gabali, vai tāda metāla gabaliņu kolāža. Kāds cits darbs veidots kā novilkums no dažādām stieplītēm, atslēgām – oriģināls – kustīgs, mainīgs, drīzāk atgādina kādu instalāciju, nevis estampa izgatavošanai radītu metāla oriģinālu, man pašai šīs grafikas ir ļoti mīļas. Tās tiešām ir unikālas gan ar savu autortehniku, gan arī filozofiskajiem nosaukumiem – “Garāmskrienoša vēja skaņa”, “Trauks rasas savācējai” vai “Apavi, kas atstāj pēdas ūdenī”. Tie krasi kontrastē ar fizisko darbu, kas ielikts to izgatavošanā – gluži kā gotiskā katedrālē – garīgie impulsi pilnīgi nomāc jebkādu domu par fiziskā darba smagumu. Bet līdzīgi ir strādājusi arī jūsu mamma. Arī viņas ietekme noteikti ir bijusi? Jā, no vecākiem esmu tiešām ļoti ietekmējusies un ietekmēta vislabākajā nozī mē. Porcelāna māksla ir tāda sarežģīta – man tas viss ir bijis apkārt, ikdienas lietošanā daudz kas no tā, kas tagad ir muzejā, un nepieciešams laiks, lai to vispār varētu novērtēt. No ikdienas tas kļūst par dizainu. Ko tad pašai tas deva izņemot brokastu trauciņus? Tā vienkārši ir dzīve. Tā ir vide, kuru nevar preparēt pa slānīšiem, tas ir kopums. Kādēļ tad tomēr lietišķajos neaizgājāt uz keramiku? Cik atceros, toreiz man pat tādas domas nebija, ka vajadzētu atkārtot vecākus. Tagad saprotu, ka man ir izteikta plaknes domāšana. Bet mamma, domāju, mani ir ļoti ietekmējusi ilgu dzīves periodu – nu kaut vai tādēļ, ka viņai arvien rādīju skices, apspriedos un arī uzklausīju daudz ko. Bet ne vienmēr piekritu. Tas katrā ziņā bija labi, ka varēju savus darbus kādam parādīt. Tātad to varam saukt par ļoti labu ietekmi? Bieži jau vecāki mākslinieki sabojā savu bērnu dzīvi ar savām vēlmēm un pārspīlēto centības izpratni? Nu tas jau labāk no malas redzams. Bet pats to vislabāk jūt… Nē, man liekas, ka ar to viss ir kārtībā. Arī vēlāk man ir bijusi ļoti laba kompānija – Oļģerts Jaunarājs un, protams, īpaši Skaidrīte Jaunarāja, ar kuru kopā esam daudzus projektus un idejas realizējušas, arī “Nēģeru pasaciņas”, kuras vairākus gadus nogulēja izdevniecībā neizdotas un, kā pasītē rakstīts, tika izdotas, tikai patei coties darbojošos personu pārliecībai, ka tas iespējams. Pateicoties tieši viņai, arī Jānis, pēc izglītības interjerists, sāka nodarboties ar grāmatu grafiku un sāka taisīt grāmatu vākus, vispirms Skaidrītes tulkotajām grāmatām. Jā, pateicoties Jāņa vecākiem, esam daudz interesējušies un arī diskutējuši par jaunāko literatūrā, mākslā. Mums bija pieejama lieliska bibliotēka. Grāmatas arī tagad aizpilda lielu daļu gan telpas, gan domu. Atgriežoties pie apgalvojuma par plaknes domāšanu, nu nezinu gan, bet nekā plakana gan šajās ilustrā- cijās neredzu. Un tērpu modelēšana jau nu arī nav nekāds plakanais darbs. Telpiskums taču ir visā – pat monētas reizēm ir ļoti telpiskas. Jūs esat grafiskā dizaina autore vairākām Latvijas bankas monētām, kādas jaunas atziņas var gūt, strādājot pie darba ar tik stingri reglamentētiem noteikumiem? Šīs monētas tiešām bija ļoti komplicēts darbs. Tur ir apvienots gan reljefs, gan zīmējums plaknē. Tehnoloģiski tas bija izaicinājums arī monētu kalējiem, jo bija jāsapludina fototehnika ar reljefu veidojumu. Tik sarežģītā veidā tas tika darīts pirmo reizi. Tēlnieka darbam šeit ir milzīga nozīme, tēlnieks ņem zīmējumu un veido telpisko oriģinālu. Strādāju kopā ar Ligitu Franckeviču. Tas atkal ir komandas darbs – tāpat kā pie grāmatām. Ir ļoti maz tēlnieku, kas spēj izteikties tik mazā biezumā. Monētu idejas un priekšlikumi, protams, ir bankas kompetence. Droši vien arī šai jaunlatviešu portretu sērijai. Kā var izveidot tik precīzu kādas vēsturiskas personas attēlu, ja saglabājušies tikai daži neskaidri foto. Piemēram – Rainis – izskatās kā dzīvs, šķiet, varam saskaitīt uzacu matiņus. Tas ir brīnums. Jā, par Raiņa monētu pat Jānis, kurš mani nekad neslavē, uzslavēja, sakot, ka man vienreiz tiešām kaut kas ir izdevies. Jā, protams, par kokiem, zivīm un sēnēm man viss būtu skaidrs, bet uztaisīt tādu portretu – tur vajag pavisam īpašu prasmi un, protams, talantu. Jā, tas bija izaicinājums. Jāsaka gan – ar ļoti labu rezultātu. Dažiem, intervijas beigās mēdzu jautāt, kas ir māksla. Bet arvien vairāk jūtu, ka saņemtās atbildes, lai kā tās mani interesētu, visai maz ko izsaka par cilvēku pašu. Tās ir drīzāk tādas intelektuālas vārdu spēlītes… bet vai spēlēties jums patīk? Kas jūs esat – māksliniece vai grafiķe? Man gribētos būt māksliniecei. Jo mākslinieks, iespējams, ir Dieva identifikācija zemes virsū – jo rada ne no kā… Ar Artu Ozolu-Jaunarāju sarunājās Austra Avotiņa
Page 2 and 3: 2 saturs #3(43)/2008 DIBINĀTĀJS U
Page 4 and 5: 4 viesis #3(43)/2008 DZIMUSI 1963 J
Page 6 and 7: #3(43)/2008 Kā to vispār var apg
Page 8 and 9: #3(43)/2008 domāt par grāmatām,
Page 12 and 13: 12 īsumā #3(43)/2008 īsumā HEID
Page 14 and 15: 14 izstādes #3(43)/2008 IZSTĀDEI
Page 16 and 17: 16 izstādes #3(43)/2008 MASKAVAS G
Page 18 and 19: 18 notikums #3(43)/2008 LATVIJA - V
Page 20 and 21: 20 izstādes #3(43)/2008 LATVIJAS L
Page 22 and 23: 22 notikums #3(43)/2008 ASV NACION
Page 24 and 25: 24 vēsture #3(43)/2008 “Vairāk
Page 26 and 27: 26 notikums #3(43)/2008 Muzejā eks
Page 28 and 29: 28 notikums #3(43)/2008 ATKLĀTA PR
Page 30 and 31: 30 viedoklis #3(43)/2008 ĻAUJIET D
Page 32 and 33: 32 notikums #3(43)/2008 TENDENCES P
Page 34 and 35: 34 tehnika #3(43)/2008 VAI PIENĀCI
Page 36: 36 tehnika #3(43)/2008 MANUĀLU UN
Page 39 and 40: #3(43)/2008 materiāli 39 Līmes pu
Page 41 and 42: #3(43)/2008 notikums 41 PA GRĀMATU
Page 43 and 44: #3(43)/2008 tehnika 43 Integrated C
Page 45 and 46: Ultramoderna druka ar māksliniecis
Page 47 and 48: #3(43)/2008 viedoklis 47 - SKATIENS
Page 49 and 50: #3(43)/2008 viedoklis 49 Kas jūsup
Page 51 and 52: #3(43)/2008 interesanti 51 Bengāli
Page 53 and 54: #3(43)/2008 interesanti 53 Asās sp
Page 55 and 56: #3(43)/2008 interesanti 55 MĒLENE
Page 57 and 58: #3(43)/2008 notikums 57 Uzspēlēsi
Page 59 and 60: #3(43)/2008 notikums 59 Poligrāfij
Page 61 and 62:
#3(43)/2008 notikums 61 1999. gada
Page 63 and 64:
#3(43)/2008 uzziņas 63 Iepakojuma
show all

Iespiedgrafika_03_2008 - Latvijas Poligrāfijas Uzņēmumu Asociācija

You also want an ePaper? Increase the reach of your titles

Delete template?

Save as template?