9. lielais jāņa evaņģēlijs. 9 grāmata. 1-243

4] Vispirms Es Garā pasaucu Miķeli, kas kā gaišākais zibens nobrauca lejā no redzamām debesīm,
tā ka klātesoši par to ļoti izbijās. Bet Miķelis visā majestātiskumā stāvēja mūsu priekšā mirdzēdams vairāk
kā Saule, un izņemot Mani neviens viņa gaismas spožumu nevarēja panest.
5] Bet ES viņam teicu: “Jāni, apēno sevi, lai Mani draugi spēj tevi uzskatīt, pazīt un ar tevi runāt!”
6] Tad viņš apēnoja sevi un pilns mīlestības un godbijības stāvēja Manā priekšā un teica (MIĶELIS):
“Redzat, brāļi, šis ir tas Jērs, kas no jums noņem pasaules grēkus un jums brīvē ceļu mūžīgai dzīvībai!
Ticiet Viņam un mīliet Viņu pār visu, jo Viņš ir tas pirmmūžīgais sākums un pirmmūžīgās beigas, tas
Alfa un tas Omega, tas Pirmais un Pēdējais — ārpus Viņa nav neviens Dievs!”
7] Kad eņģelis to mīlīgā balsī pateica, tad viņš dziļi paklanījās Manā priekšā un augsti cildināja
Manu Vārdu.
8] Tad arī visi citi nokrita Manā priekšā un līdzīgi eņģelim Mani cildināja.
9] Bet ES liku visiem piecelties un viņiem teicu: “Palieciet savā dabīgumā; jo tagad Es esmu Cilvēks
kā jūs, un caur jūsu ticību Man un caur jūsu mīlestību uz Mani, esmu jūsos kā jūs Manī! Tādēļ palieciet
savā dabiskumā!”
10] Tad visi atkal piecēlās, un Jānis gāja pie saviem iepriekšējiem mācekļiem un runāja ar viņiem
par lietām, kas pēc Manis viņu neticības dēļ nāks pār jūdiem un pār zemes cilvēkiem, un viņš redzamā
cilvēka stāvā kā visiem pazīstamais Jānis visu dienu palika pie mums.
11] Pēc tam Es pasaucu erceņģeli Gabrielu. Viņš nāca līdzīgi Miķelim — Jānim, bet tūlīt apēnots,
deva Man godu, tad piegāja pie Marijas un ar viņu pārrunāja viņas sūtību, un viņa pie tam sajuta pazemības
pilnāko svētlaimi. Pēc tam Gabriels parādījās pirmtēva Jareda izskatā un personā, viņš gāja arī
starp Maniem mācekļiem un runāja par Ādamiskajiem pirmlaikiem un par toreizējām atklāsmēm Hioba
bērniem un arī pasaules bērniem; un arī viņš līdz vakaram redzams palika pie mums.
12] Pēc viņa Es pasaucu Rafaelu. Un arī viņš ieradās līdzīgi kā tie divi pirmie, apēnoja sevi, deva
Man godu un pēc tam piegāja pie tiem četriem indojūdiem Ēnoka personas izskatā, un ar viņiem ļoti
draudzīgi runāja par Mani, un, ka tas bija viņš, kas pēc Mana lēmuma viņus atbrīvoja no Babilonijas
kundzības un veda viņus zemē, kas izņemot Ādamu un Ievu ne no viena cilvēka nebija apdzīvota.
13] Un MEITENĪTE pavisam pārsteigta par Rafaela izskatu teica: “Ak, tu mīļotais sūtni no Dieva
gaišākajiem augstumiem, manos gaišos sapņos es tevi jau bieži redzēju un arī sarunājos, bet kad par to
gribēju runāt ar maniem vecākiem, tad viņi negribēja man piekrist un sauca mani par jūsmīgu sapņotāju.
Bet tagad viņi tevi redz ar pašu acīm un tagad gan man ticēs, ko es sapņos redzēju kā pilnīgu un
gaišu patiesību!”
14] Un vecāki slavēja Mani, ka Es viņiem devu tik dievbijīgu meitu.
15] Šī to trīs eņģeļu ierašanās scēna turpinājās ap stundu ilgi.
16] Un KISJONS, gandrīz samulsis no prieka, Man jautāja teikdams: “Ak, Kungs un Meistar, cik
daudzi tādi gari gan var dzīvot Tavās debesīs?”
17] Un ES viņam teicu: “Ak tu, Mans mīļais draugs, tādu garu skaits Manās debesīs ir bezgalīgs; jo
kas būtu kāds galējs skaits kādam mūžīgam un Savā mīlestības un gudrības Garā bezgalīgam Dievam?!
Kādā gaiša naktī aplūko bezgalīgi daudzās zvaigznes — tu jau zini, kas tās ir — ; arī uz tām tiek dzemdēti
un dzimst cilvēki. Bet arī no viņiem tiek modināti gari mūžīgai dzīvībai un darbībai. Kad tu pats
kā pilnīgs gars atradīsies Manā Valstībā, tad tu pats visu redzēsi un tavai svētlaimei par to nekad nebūs
beigu!
18] Es tev saku, ka neviena acs to nekad nav redzējusi, neviena auss dzirdējusi un neviena maņa sajutusi,
kas debesīs sagaida tos, kas Dievu mīl pār visu un tur Viņa baušļus!
19] Ir gan taisnība, ka cilvēka miesa no dzimšanas līdz tās atkrišanai pārcieš visa veida lielas bēdas
un mokas; bet ja viņš dzīvo pēc viņam zināmās Dieva kārtības un ar to jau uz šīs zemes sevī iemanto
dzīvības gaišu apziņu, kas viņu sagaida citā patiesā dzīvē, tad viņš visus bieži lai cik grūtus pārbaudījumus,
kas visi tiek sūtīti tikai Dieva Gara viņa dvēselē atmodināšanai, panesīs ar visu pacietību un stingrību
un pie tam būs pilnīgi priecīgs.
20] Ņem piemēru pie Manis Paša! Es zinu, kādas ciešanas dzīves laikā Mani uz šīs zemes sagaida.
Bet Mana ārkārtīgi lielā mīlestība uz jums, cilvēkiem, jā, uz jums, Maniem bērniem, tās Man dara
saldas. Tātad, jūs bērni, dažas labas ciešanas un dažas labas sāpes, ko jūs pārciešat šajā dzīvē, arī darāt
saldas caur mīlestību uz To, kas mājo Manī, un ar to arī jūs līdzīgi Man varat būt labā un priecīgā garastāvoklī
un līksmi.
137