9. lielais jāņa evaņģēlijs. 9 grāmata. 1-243

9] Vēlākos laikos neīsti un varas kāri pravieši Manā Vārdā gan darīs tāpat, kā nu dara farizeji un
viņu piekritēji, un tautas acu priekšā Mani godās ar visādām ceremonijām un ar zeltu, sudrabu un dārgakmeņiem,
bet Es ar Manu, Mana Gara atmodināto mutēm viņiem teikšu: “Redzi, šī nožēlojamā tauta
Mani, dzīvības Kungu, godā ar mēsliem un ar matērijas nāvi un tiesu, — bet tās sirds ir tālu no Manis!”
Tādēļ Es arī būšu tālu no kādas tādas tautas.
10] Tādēļ turpmāk jums Man nav jāceļ tempļi un altāri, jo Es nekad nemājošu cilvēku roku celtos
tempļos un neļaušu Sevi godāt uz altāriem. Kas Mani mīl un tur Manus vieglos baušļus, tas ir Mans
dzīvais templis, un viņa sirds pilna mīlestības un pacietības, ir patiesais un dzīvais un Man vienīgais patīkamais
upuraltāris Man par godu. Viss cits ir tiesa, nāve un bojāeja.
11] Jūs zinat, ka visiem priesteriem — mūsu jūdu tikpat labi kā jūsu pagānu — ir zināmi ārēji svētīšanas
un attīrīšanas līdzekļi, kurus viņi uzspiež pieņemt un pielietot saviem piekritējiem un piedrau
ar visiem briesmīgākiem un ļaunākiem laicīgiem un mūžīgiem sodiem tiem, kas nepieņemtu iepriekš
minētos līdzekļus, un tos apzīmētu kā tukšus un pilnīgi neiedarbīgus. Bet Es jums saku: tas viss jums
uz visiem laikiem pilnīgi jāatmet, Es to, kas Manā Vārdā lietos tādus svētīšanas un attīrīšanas līdzekļus,
uzlūkošu ar dusmīgām acīm. Pietiek, ka jūs tos, kas sirdī pieņem Manu Mācību, Manā Vārdā kristat un
kārtības dēļ viņiem dodat kādu vārdu, un Es viņu spēcināšu.
12] Tad jūs Manā Vārdā un Manā mīlestībā jūsos tiem, kas Man dzīvi tic un tur Manus baušļus,
laiku pa laikam Mani pieminiet, ja jums tā ir, variet dot maizi un vīnu. Kur jūs tādu mīlestības maltīti
noturēsiet, tur arī Es būšu starp jums, pie jums un jūsos kā tagad ar miesu un asinīm, jo maize, ko piedāvās
jūsu mīlestība uz Mani tūlīt arī kļūs kā Mana miesa un vīns kā Manas asinis, kas drīz par jums
tiks upurētas, kā jūs to jau dzirdēsit!
13] Vienīgi tas jums lai paliek kā ārēja zīme, bet kurai Manā priekšā būs patiesa vērtība tikai caur
mīlestību.
14] Un tā kā Es jūs šajos svarīgajos punktos pamācīju, tad ceļamies nu atkal no galda un ejam ārā,
un proti dodamies uz mūsu kalnu, tur jums vēl jātiek dažam kam parādītam un dotam.”
15] Pēc šiem vārdiem visi Man pateicās un mēs piecēlāmies un viegliem soļiem uzkāpām mūsu
kalnā.
167. Romieša skumjas aplūkojot skaisto ainavu.
1] Kad mēs atradāmies kalnā, tad grieķi un romieši aplūkoja skaisto ainavu.
2] Un ROMIETIS teica: “Patiesi, visos virzienos tik brīnumskaistu apvidu es vēl nekad neesmu redzējis!
Ja uz šīs mīļās zemes vienmēr paliktu jauns, spēcīgs un vesels, un ar nepieciešamo apgādāts, tad
par šādu apvidu arī varētu būt mūžīgs prieks.
3] Bet pie tik brīnišķas ainavas cilvēka sirds bieži izjūt lielas skumjas, jo viņam pie tam vajag domāt:
“Tev šis prieks ir atklāts vēl tikai pavisam īsu laiku, un tad tev uz visiem laikiem vajadzēs to sāpīgi atstāt!
Bet ko citu vājais cilvēks gan var darīt kā par to nopūsties, ka viņam bieži arī uz šīs zemes tik ļoti skaisto
un patīkamo dzīvi tik drīz vajag pilnīgi atstāt un vairs nevar skatīt un baudīt tādu šīs zemes brīnišķīgu
apvidu pievilcību un skaistumu?! Tu, ak Kungs un Meistar, to reiz tā gribi un mums nevarīgiem cilvēkiem
vaag pakļauties Tavas gribas visvarenībai!”
4] ES teicu: “Draugs, tagad gan atkal no tevis runāja senais aklais romietis un pagāns. Neskatoties
uz tavu priekšzīmīgi spēcīgo un dzīvo ticību un paļāvību Man, tu pierādīji, ka tu vēl pavisam neesi iesvaidīts
patiesas iekšējas dvēseles dzīves noslēpumos!
5] Vai tad tu domā, ka bez materiālās miesas palīdzības dvēsele nespēs skatīt arī šīs zemes apvidus,
pieņemot ka pēc Manas jums skaidri parādītās kārtības dvēsele būs pilnveidojusies un kā tāda atstās
savu smago miesu?!
6] Kas tad cits, kaut gan nepilnīgs, caur tiem diviem maziem lodziņiem tagad redz šo ainavu, kā tieši
tava vienīgi dzīvā dvēsele? Miesa viņai tikai uz īsu laiku ir dota kā darba rīks, lai to pareizi izmantojot
sev uz mūžibu sagatavotu un nodrošinātu pilnīgu dzīvības brīvību un patstāvību. Ko miesa jūt, dzird,
redz, saož, garšo, domā un grib, tas ir dvēseles nemirstīgā būtība, un ne pašas par sevi mirušās miesas,
kuras šķietamā dzīvība ir nolikta tikai caur dvēseles patieso dzīvību.
7] Bet ja tava dvēsele, pie visas viņa dzīvības ierobežotības, caur miesu redz šīs skaistās ainavas un
par to sajūt īstu prieku, jau ieraugot visārējāko formu, tad viņa gan sajutīs daudz lielāku prieku un svēt-
196