9. lielais jāņa evaņģēlijs. 9 grāmata. 1-243

teica: “Draugi, tātad tas ir Pats Kungs, kā redzams Cilvēks starp cilvēkiem?! Kāds dižens stāvs! Kāda
debešķīgi maiga mīlestības uguns mirdz no Viņa acīm, kāda gudrība staro no Viņa augstās pieres, un
kādiem vārdiem vajag būt spējīgiem Viņa brīnišķai mutei!
2] Ja īsti uzmanīgi aplūko tikai Viņa diženi brīnišķo Cilvēka stāvu, tad ne acumirkli vairs nevar šaubīties
par to, ka kādā tāda vēl nekad nebijuša cēlākā cilvēka formā vajag mājot garam, kuram viss vajag
būt iespējams, ko vien Viņš vienmēr tikai grib. Kuram no mums gan ir drosme Viņam tuvoties un Viņu
uzrunāt? Man kā grēcīgam cilvēkam tās nav — un jums citiem noteikti vēl mazāk!”
3] Kāds CITS teica: “Te tu spriedi pilnīgi pareizi! Ja es arī nezinātu, ka Viņš ir Tas Kungs, tad jau
Viņa diženi cēlais stāvs man iedvestu tik lielu godbijību, ka tā nolēmētu manu drosmi un manu mēli
padarītu nekustīgu. Tādēļ paliekam arī pavisam mierīgi pie mūsu galda un klusi klausāmies, ko Viņš
kādam teiks. Vienīgi Viņam visa mūsu mīlestība, viss gods un visa slava!
4] Mēs jau arī gribējām Viņu tikai redzēt, un — ja iespējams — arī dzirdēt, tādēļ mēs šeit arī atnācām!
Mūsu visu tik ilgotā žēlastība acīmredzami mums ir piešķirta caur Viņa pieļāvumu. Ko vairāk
mums vēl būtu jāgrib?! Ja mēs Viņu dzirdēsim arī runājam, tad mēs pavisam klusi pie mūsu galda kādam
kalpotājam samaksāsim mūsu rēķinu un pēc tam pavisam priecīgām sirdīm dosimies atpakaļceļā.
Jo šeit, mazākais man, tīra diženuma un svētuma priekšā kļūst pilnīgi baisi. Es tikai neaptveru, kā tie
citi cilvēki pilnīgi bez kādām bailēm iedrošinās Viņam tuvoties un pat ar Viņu runāt kā ar kādu citu
cilvēku. Tam piederas vairāk kā cilvēciska drosme! Un cik daudz es dzirdu, viņi ar Viņu runā arī par šīs
pasaules pavisam vienaldzīgām lietām un attiecībām!”
5] PIRMAIS atkal teica: “Draugs, bet tas arī ir patiess brīnums! Ko Viņam gan rūp zivis un jēri, kā
tie pusdienām tiek pagatavoti? Un tomēr viņi visi runā par to! Dīvaini! Jauneklis mūs pirmīt pamācīja
par tik svarīgām lietām, bet tā, ka tagad klātesošs ir Pats Kungs, viņi visi par pusdienu pagatavošanu
runā tā, it kā tagad nebūtu nekas lielāks un svarīgāks, un Kungs redzami ar patiku par to sarunājas ar
mums pārāk labi zināmo saimnieku un viņa sievu un ar to otro sievu, kas iepriekš sēdēja kopā ar mācekļiem!
Nu, nu, bet arī ne vienmēr vajag runāt par tīri dievišķi diženām lietām! Kad viņi būs galā ar
pusdienu pasūtīšanu, tad noteikti būs runa arī par citām lietām!”
6] Bet, kad mēs bijām galā par pusdienu pagatavošanas kvalitāti un arī kvantitāti, tad Kisjons Man
jautāja, kad un kā jāzvejo ar drošiem panākumiem.
7] Mēs sēdāmies pie galda, pagaidām likām pasniegt nedaudz maizes un vīna un Es Kisjonam pamācīju
kad un kā visdrīzāk vienā vai otrā laikā var zvejot šo vai citu dažādu sugu zivis, kā tās ir uzglabājamas
un miesas veselībai derīgāk pagatavojamas, un tātad baudāmas, par ko Kisjonam bija liels prieks.
8] Bet mūsu samārieši pie sava kādā zāles stūrī atrodoša galda savā starpā par to uz Kisjonu pilnīgi
dusmojās, un VIENS no viņiem teica: “Bet šis jau tāpat pār mēru bagātais muitnieks un saimnieks nerunā
ne par ko citu, kā viņš vēl vieglākā un noteiktākā veidā varētu kļūt vēl bagātāks?! Un Kungs viņam
to izskaidro arī pavisam vēl draudzīgā un detalizētā veidā. Bet ko mēs tur varam darīt? Kas patīk Kungam,
tas arī mums nedrīkst būt pretīgi. Tas tomēr ir neaprakstāmi labāk, ka ja Viņam patīk vienu vai
otru cilvēku ne reti mocīt ar visādām ļaunām slimībām, par ko patiesam jūdam arī nekad nav jākurn,
bet gan visā iespējamā pacietībā un pilnīgā padevībā Dieva gribai tas jāpanes. Īsi, Tas Kungs reiz ir un
paliek Tas Kungs, un visi cilvēki nav nekas pret Viņu!”
9] Visi viņa biedri viņam piekrita un savā kaktā atkal izturējās pavisam mierīgi un godbijības pilni.
127. Par visādas gaļas un augļu baudīšanu.
1] Pēc tam indojūds Man jautāja, vai, kā tas ir viņu zemē, vajadzības gadījumā arī kādam jūdam nebūtu
atļauts ēst labi pagatavotu arī kāda cita, tieši ne netīra dzīvnieka gaļu, kas Mozus grāmatā parādās
kā cilvēkiem nebaudāma.
2] Un Es viņiem to izskaidroju un teicu, ka vajadzības gadījumā var ēst gandrīz visu dzīvnieku gaļu,
bet bez asinīm, un tā katru pēc sava veida pagatavotu, kā Es jau pie citām izdevībām sīki rādīju.
3] Un Kisjons un indojūdi par to ļoti pateicās, ka Es attiecībā uz gaļas ēšanu zināmā mērā atcēlu
Mozus senos statūtus.
4] Bet tiem septiņiem farizejiem tas tomēr likās nedaudz dīvaini un RAKSTU MĀCĪTĀJS teica:
“Kungs un Meistar, noteikti gan vienīgi Tev ir neapstrīdamas tiesības cilvēkiem dot likumus, bet pēc
Tavas patikas tos arī atkal atcelt! Bet tomēr stāv rakstīts, ka tas, kurš pieskaras vienam likumam, ķeras
147