LATVIJAS DABISKIE MEŽI - Pasaules Dabas Fonds

Meži sāka veidoties tikai subarktiskā perioda beigās (preboreāls, pirms aptuveni 9000 g.), kam
sekoja tālāka klimata uzlabošanās. KĜuva siltāks un gaismasprasīgā tundras veăetācija sāka izzust, jo
no dienvidiem pakāpeniski ieviesās slēgtas meža sabiedrības. Pirmās koku sugas bija bērzs Betula
spp., apse Populus tremula un priede Pinus sylvestris. Šajā laikā parādījās arī egle, taču Ĝoti nelielā
daudzumā un tikai pašos Latvijas austrumos, taču drīz tā atkal izzuda. Šajā laikā jau bija
sastopama arī lazda Corylus avellana. Apēnojuma ietekmē tundras veăetāciju izspieda meža
veăetācija.
Boreālajā laikmetā pirms 9000-7800 gadiem klimats kĜuva arvien siltāks, kaut gan, īpaši tā
sākumā, būdams vēl diezgan sauss. Meži izplatījās visā Latvijā [Latvijas zeme, daba un tauta
1936]. Sākumā tās bija mazāk vai vairāk atsevišėas bērzu birzis, kas vēlāk saslēdzās lielos
masīvos. Pamatā dominēja priežu meži un sāka veidoties nemorālie platlapju un platlapju un egĜu
meži, ko veidoja siltummīlošas koku sugas: ozols Quercus robus, liepa Tilia cordata, vīksna
Ulmus laevis un citas. Lielos daudzumos bija sastopama lazda Corylus avellana, ko noteica jau
iepriekš radītie labvēlīgie apstākĜi: kaĜėains māls un vēl neizskalota morēna. Šajā laikā tā atradās
savā optimumā visā pēcleduslaikmetā. Vēlākā laikā lazdas nozīme mežos arvien samazinājās, ko
noteica meža biezības palielināšanās, kā arī pakāpeniska morēnas izskalošana un vēlāk arī klimata
pasliktināšanās. No austrumiem atkal sāka izplatīties egle. Faunā izzuda ziemeĜbriedis, bet bija
sastopams taurs, Eiropas bizons, brūnais lācis, lūsis, vilks, lapsa, bebrs, alnis u.c. dzīvnieki.
Atlantiskajā periodā pirms 7800- 4800 gadiem klimats bija kĜuvis vēl siltāks un vienlaikus arī
mitrāks [Latvijas zeme, daba un tauta, 1936.]. Šajā laikā nemorālie platlapju meži un melnalksnāji
sasniedza vislielāko izplatību. NokrišĦu daudzuma palielināšanās veicināja egles izplatīšanos.
Intensīvi veidojās purvi un aizauga ezeri. No šā laika līdz mūsu dienām kā floras relikti
saglabājušiā, piemēram, īve Taxus baccata, purva mirte Myrica gale, efeja Hedera helix,
skābardis Carpinus betulus un ezerrieksts Trapa natans.
Subboreālajā periodā, t.i., pirms 4800- 2800 gadiem, nokrišĦu bija mazāk nekā atlantiskajā
periodā [Latvijas zeme, daba un tauta, 1936.]. Par to liecina purvu pieaugšanas ātruma
samazināšanās un atsevišėu purvu apaugšana ar mežu. Šajā laikā pie mums izplatījās tādi augi,
kas bijas izplatīti kontinentālākos Austrumeiropas apgabalos. Platlapju meži šajā laikā
samazinājās aptuveni uz pusi, bet stipri pieauga egles klātbūtne. Egle aizĦēma aptuveni 30-40%
audžu.
Subatlantiskais periods, kas ilgst pēdējos 2800 gadus, iestājās ar vairāk vai mazāk pēkšĦu klimata
pasliktināšanos [Latvijas zeme, daba un tauta, 1936]. Temperatūra pazeminājās, bet nokrišĦu
kĜuva vairāk. Šā klimata ietekmē pastiprināti notika augsnes izskalošanās un rūsakmeĦa
veidošanās. Tās dēĜ arvien vairāk samazinājās nemorālo platlapju mežu izplatība, taču liela
nozīme šo mežu izzušanā bija arī cilvēka saimnieciskajai darbībai, kas kĜuva arvien plašāka.
Samazinājās egĜu audžu platība, priedes līdzdalība mežu veidošanā palielinājās.
Pastiprinātā auglīgāko augšĦu izmantošana lauksaimniecībā un vēsāka klimata periods 15.-19.gs.
krasi samazināja platlapju koku nozīmi Latvijas mežu veăetācijā [Latvijas Padomju
enciklopēdija, 1984.].
CILVĒKA IETEKME UZ MEŽIEM PIRMS INTENSĪVĀS MEŽSAIMNIECĪBAS
PERIODA
Laika gaitā mežu veăetāciju arvien vairāk sāka ietekmēt cilvēka saimnieciskā darbība.
Mazāk nekā puse visu meža platību aizĦem savas sākotnējās augtenes [Sarma 1959]. Ir
pieĜaujams, ka šajās vietās meža segu nekad nav nomainījis kāds cits veăetācijas tips. Šādi rajoni
18