LATVIJAS DABISKIE MEŽI - Pasaules Dabas Fonds

Slīteres rezervāta stingrā režīma zonas meži ir viena no nedaudzajām vietām Latvijā, kur pēc
1969. gada vētras netika izstrādāti vējgāžu koki. Tomēr izrādās, ka pat rezervāta režīms nevar
pilnībā garantēt unikālu dabisko mežu saglabāšanos, jo pāris simtu metru platā joslā gar
Dundagas-Mazirbes ceĜu vējgāžu koki tomēr tika izstrādāti.
Līvbērze
Līvbērzes objektā līdz 1820.gadam bija saglabājies liels veciem kokiem un atmirušu koksni
bagāts pirmatnējs, vai tādam līdzīgs, mistrota platlapju (ozolu) meža masīvs, kas atradies grūti
pieejamā un Ĝoti slapjā vietā. Kamēr citi ozolmeži Latvijā tika izcirsti pamatā jau līdz 18.gs.
beigām [Sarma, 1959.], nomaĜajā Līvbērzes objektā tas notika tikai no 1820. līdz 1850. gadam;
tad pirmo reizi tika ierīkots arī kvartālu tīkls un sākās arvien intensīvāka mežu izmantošana.
Līvbērzes platlapju meža izskatu 18.gadsimta vidū raksturo 1764. gada “ZiĦojums Hercogavairāk
parmežzinim par nokaltušiem un kalstošiem ozoliem Dobeles un Pienavas mežos“ (LVVA,
554.f., 1628.l., 33. lapa):
“Tā kā tagad purvu un ūdens dēĜ bija gluži neiespējami ieiet dziĜi mežā, tad ir tikai pusjūdzes
garumā un 250 soĜu platumā [aptuveni 4,28 x 0,19 km jeb 77 ha- aut.piez.] pavisam pamatīgi
apsekots un atrasts, ka tur ir 1022 pilnīgi nokaltuši vai gandrīz nokaltuši ozoli, ko mežzinis
apzīmēja, no tiem 183 bija derīgi zirglietām, no tiem var izzāăēt 1 /2 asi, 1 asi un 1 1 /2 asi, bet Ĝoti
maz 2 asis garus klučus; pārējie 839 nekam citam neder kā malkai ...”
Vairākums ozolu, acīmredzot, bijuši bioloăiski veci un to vecumu varētu vērtēt vismaz uz 300-
400 gadiem.
Par ievērojamo ozolu daudzumu Līvbērzes mežos liecina arī izraksti no muižu dokumentiem par
izcirsto koku skaitu. Izraksti aptver kopumā 21 gadu laikposmā no 1708. līdz 1808.gadam un šajā
laikā izsniegtas atĜaujas 2517 ozolu un 50 ošu izciršanai.
Līvbērzes ozolmeži tika Ĝoti strauji izcirsti. Salīdzinājumā ar 1820.gadu izciršanas dēĜ ozolmežu
platība Bērzsīpeles mežniecībā samazinājies vairāk kā 3 reizes no 18,25 km 2 1820.gadā (14
ozolmeža gabali) uz 5,7 km 2 1836.gadā (viens neliels ozolmeža masīvs izpētes objekta robežās).
1874.gada taksācijas aprakstā norādīts, ka ozolmeži Līvbērzes apkārtnē vispār vairs nav
sastopami. Tajā minēti vairs tikai atsevišėi ozoli vairākos kvartālos.
Mūsdienās par seno platlapju mežu liecina daudzi saglabājušies ap 300 gadus veci meža ozoli,
ozolu celmi un nelieli ozolmeža fragmenti ar 250-300 gadus veciem meža ozoliem. Mazskarti
platlapju meži saglabājušies Ĝoti nelielā platībās (87.kv.), kas ir tikai nepilni 2% no objekta
teritorijas.
Aizkraukle
17. gadsimtā teritorijā starp Aizkraukles purvu, Braslu un Kārieksti, kur atrodas arī Aizkraukles
objekts, pamatā dominējuši ilglaicīgi, maz apgūti mistroti egĜu un platlapju meži, kur ievērojamu
piemistrojumu veidoja galvenokārt bērzs un apse. Nozīmīga bija arī melnalkšĦa klātbūtne.
Vietām bija sastopami arī mistroti platlapju (liepu), bērzu un apšu meži. Piemistrojumā bija
sastopams arī ozols un osis, kā arī kĜava un goba. Šos mežus, no kuriem apskatāmajā teritorijā
līdz mūsdienām saglabājies tikai Aizkraukles masīvs, raksturoja ilgstoša ekosistēmas, dižkoku,
koku, kritalu, iespējams, arī pirmatnējā meža kontinuitātes.
Laika gaitā, pieaugot iedzīvotāju skaitam un kokmateriālu pieprasījumam, lielākā daĜa ilglaicīgo
mežu tika nolīsta. Meži starp Skrīveriem un Vinterfeldi tika nolīsti laikā no 17. gs. beigām līdz
19. gs. vidum. 19. gs. beigās: 20. gs. sākumā tika nolīsta neliela daĜa atlikušo ilglaicīgo mežu
22