LATVIJAS DABISKIE MEŽI - Pasaules Dabas Fonds

Cilvēka darbības ietekmē meža fitocenozēs noris plašas un dziĜas pārmaiĦas. Mainās augu
savstarpējās attiecības, vienkāršojas veăetācijas struktūra un izzūd pret izmaiĦām un
traucējumiem jūtīgākās sugas [Latvijas Padomju enciklopēdija, 1984.].
Kaut gan pirmie meža stādījumi tika ierīkoti jau 18.gadsimta otrajā pusē, meža kultivēšana
rūpnieciskos apjomos sākās tikai 19.gadsimta otrā pusē [Sarma 1959].
Sākotnēji ierīkoja tikai priedes kultūras. Izcirtumus 5-6 gadus ara. Pēdējās auzu un miežu sējas
laikā tika iesēti arī čiekuri vai priežu sēklas. Pateicoties sistemātiskai priedes kultivēšanai, tās
audžu piedalīšanās meža veidošanā laikā no 1900. līdz 1955.gadam pieauga no 45,5% līdz 53%
[Sarma, 1959.]. Atsevišėās mežniecībās mākslīgie priežu meži aizĦem ievērojamu platību, kas
liecina par Ĝoti spēcīgu antropogēnu ietekmi uz mežu. Kultūru ierīkošana dabisko mežu platībās
pamatos pārmainīja dabisko veăetāciju.
Koku sugu sastāvu dabiskajos mežos un sugu izvēli kultūru ierīkošanai stipri iespaidoja arī tirgus
konjunktūra. Vēl 19.gs. otrā pusē egle un bērzs muižnieku saimniecībās tika uzskatīta par
“nezālēm” [Sarma, 1959.]. Šajā sakarā vietējā presē mēdza parādīties raksti ar saukĜiem “Nost ar
egli, lai dzīvo priede!”. Tikai 19.gs. beigās, attīstoties celulozes un papīra rūpniecībai, egli sāka
uzskatīt par vērtīgu sugu un kultivēja. Tomēr priežu kultūras arvien sastādīja 90% no to kopējās
platības. Ātrākai koksnes iegūšanai mūsdienās lielās platībās, t.sk., arī dabisko mežu
etalonteritorijās ierīko priežu un egĜu plantācijas un veic mērėtiecīgas meža kopšanas cirtes.
Svešzemju koku sugu (Eiropas lapegles, dižskabārža, sarkanā ozola u.c.) ieviešana veicināja
jaunu fitocenožu rašanos, kādas Latvijā pēcleduslaikmetā nekad nebija pastāvējušas [Sarma
1959].
Jaunu pārmainītu fitocenožu rašanos Ĝoti veicina arī meža zemju hidromeliorācija. Hidrotehniskā
meliorācija, ko Latvija jau lieto vairāk nekā 150 gadus, ir novedusi pie radikālas meža augšanas
apstākĜu maiĦas. Mežu nosusināšana ir veicinājusi egles nomaiĦu ar bērzu [Sarma, 1959.].
Aptuveni 46,5% no valsts mežu platības (97840 km 2 ) aizĦem purvainie meži, kuriem ir Ĝoti liela
nozīme bioloăiskās daudzveidības saglabāšanā. Lai iegūtu lielāku koksnes pieaugumu, šos mežus
intensīvi nosusina. Patlaban nosusināts ap pusmiljona hektāru purvaino mežu [Zālītis, 1994.].
LīdzekĜu trūkuma dēĜ mežu nosusināšana līdz ar valsts neatkarības atgūšanu Latvijā ir
samazinājusies. Netiek veikta arī meliorācijas sistēmu uzturēšana kārtībā, un nosusinātie meži
atkal pārpurvojas. Nosusināto mežu atgriešanos dabiskā stāvoklī pēdējā laikā veicina arī bebru
darbība.
Lai gan egle daĜēji nomainās ar apsi, apšu audžu platība pakāpeniski samazinās [Sarma, 1959.].
To nosaka meža kopšanas pasākumi. Sakarā ar nosusināšanu, jūtami samazinās arī melnalkšĦu
audžu platības. Kā norāda P.Sarma (1959.), ja melnalkšĦu audžu nosusināšana turpināsies, tad tās
pamazām izskaudīs citas sugas. Uz aizaugušo lauksaimniecības zemju rēėina ievērojami
palielinājusies baltalkšĦa audžu platība. Pateicoties ozola un oša kultivēšanai, pēdējā laikā ir
palielinājušās cietlapaino sugu audžu platības.
ěoti liela mežu daĜa (vairāk nekā puse) mūsdienās atrodās uz kādreizējām nemeža
(lauksaimniecības, purvu u.tml.) zemēm.
Mežu kultivēšanai 19.gs. beigās un 20.gs. sākumā Latvijā sāka plaši izmantot aramzemes,
nodzenot no tam zemniekus un ierādot viĦiem līdumu zemes. Atsevišėās muižās tādā veidā tika
“izbrīvētas” pat 1000 ha un lielākas zemes platības. Mūsdienās kādreizējās kultūraugsnēs atrodas
daudz vairāk mežu, nekā to var iedomāties. Tādās vietās izveidojas īpatnējas fitocenozes, kuras
pēc augšanas un attīstības redzami atšėiras no tāda paša sastāva audzēm meža zemēs [Sarma
1959].
20