Labaka_davana_Amigo

– Tavs tētis? – Rasa brīnījās. – Vai es viņu pazīstu?
Mamma pasmaidīja, bet tētis un vecmāmiņa pat
iesmējās.
– Un kā vēl! Tas taču ir tavs vectētiņš! – Nu arī
Rasa smējās skaļāk par visiem.
Šajā brīdī no jauna vērās durvis un tajās stāvēja
tikko piesauktais.
– Kur mana Asne, mana puķīte? – vaicāja vectētiņš
Indars, lūkodamies apkārt. Viņam rokās bija rūpīgi darināta
bērza tāss turza, līdz augšai pilna ar bērzu sulām.
– Bērzi tek kā traki! Nāc un iedzer, lai esi smuka
kā arvien, – viņš aicināja vecmāmiņu. Tas Rasai viņā
patika vislabāk – vectētiņš vienmēr staroja priekā.
Negaidītais pavērsiens
Viss mainījās tik strauji! Vēl vakarā Rasa pirms
miega bija nobučojusi olu un novēlējusi labunakti gluži
tāpat, kā to ik vakaru viņai darīja mamma. Rīta agrumā
Rasu bija uzmodinājusi vecmāmiņa, sakot, ka atnācis
Olle. “Nāc, iesim, parādīšu tev ronīti!” zēns nepacietīgi
aicināja, un Rasa bija devusies līdzi. Bet, kad pēc
dažām stundām viņa pārnāca mājās, atklājās, ka ola ir
pazudusi.
Rasa atgriezās, vēlēdamās ātrāk izstāstīt, kā viņai
gājis.
– Atcerieties, es jums teicu, ka Olles tētis noķēris
ronīti? – viņa vērsās pie vecmāmiņas un vectētiņa, kuri
meiteni sagaidīja istabā. – Iedomājieties, viņu sauc par
Zīdiņu! Un viņa kažoks ir tik pūkains un zīdīgs, – Rasa
jūsmoja, kad piepeši ievēroja vecmāmiņas sejas izteiksmi.
Meitene uzmeta žiglu skatienu arī vectētiņam, tūlīt pietrūkās
kājās un metās augšā uz savu guļvietu.
– Rasa, pagaidi! – nopakaļ skanēja Asnes balss,
taču viņa neklausījās.
25