You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
Visādassarunas<br />
– Kāpēc Olle ir tik kašķīgs un dusmīgs? – Rasa<br />
reizēm vaicāja savai mammai. Mamma daudz ko zināja,<br />
un viņai vajadzēja zināt arī par Olli!<br />
– Kā tev pašai liekas? – jautāja mamma.<br />
– Varbūt tāpēc, ka Sūnaišos maz runā, – minēja<br />
Rasa. – Viņi parasti kliedz viens uz otru. Kad biju ciemos,<br />
man gribējās mukt projām no turienes.<br />
– Redzi, tu jau pati tiki skaidrībā, – mamma<br />
pasmaidīja. – Kad kliedzam uz kādu, nav iespējams<br />
pateikt labus vārdus, nāk ārā tikai sliktie. Tāpat arī kliedzot<br />
nevar būt mīļš pret otru.<br />
Rasa atcerējās, ka rudenī vecmāmiņa bija adījusi<br />
tādas kā garas, biezas šalles dzeltenmelnās krāsās. Taču<br />
tās tikai izskatījās pēc šallēm. Kad visi valdziņi bija pareizi<br />
saadīti kopā, izrādījās, ka vecmāmiņai iznākuši bišu māju<br />
mētelīši, proti, kažociņi, ko ziemā aplikt ap stropiem, lai<br />
bites nenosaltu. Sūnaiši par tiem skaļi brīnījās – neko tādu<br />
viņi nebija redzējuši. Bet vecmāmiņa uzadīja vēl vienu<br />
īpaši skaistu bišu mājas mētelīti un uzdāvināja kaimiņiem.<br />
Pēc līdzīgām sarunām Rasa mēģināja saskaitīt, ko<br />
tad viņa īsti mīl. Meitene saskaitīja mammu un tēti, vecmāmiņu<br />
un vectētiņu, māsu un brāli. Arī Tiku un Čiku,<br />
Bimu, visus zirgus un kazas, vistas un zosis. Protams, arī<br />
jauno olu un pīlēnu, kas tajā iekšā! Vai tiešām tas būtu<br />
viss? Pašās beigās viņa atcerējās arī par tēta brāli, tēvoci<br />
Heino! Arī viņu Rasa ļoti mīlēja, kaut gan tēvocis dzīvoja<br />
patālu, pašā Estu zemē! Reizēm viņi visi iekāpa lielajā<br />
laivā un brauca pie tēvoča ciemos. Tētis ar vectētiņu<br />
airēja. Pa ceļam Rasa parasti aizmiga, bet, kad pamodās,<br />
viņi jau gandrīz bija galā. Tēvocis dzīvoja turpat vai jūras<br />
malā, un no viņa mājas varēja saskatīt staltu bāku. Viņš<br />
bija jūrnieks, brauca uz kuģiem un ik pa laikam atveda<br />
viņiem dāvanas. Vēl nesen Heino bija atrakstījis, ka bijis<br />
kārtējā ceļojumā un visus Mežpureņus gaida dāvanas.<br />
Tēvocis gan īsti nestāstīja, kādas, tikai pieminēja, ka<br />
Rasa no viņa saņems dzintara ķemmi ar iekusušu laimes<br />
zirneklīti. Meitene par to no sirds nopriecājās un gribēja<br />
braukt ķemmei pakaļ. Bet tētis teica, ka tagad ir daudz<br />
darbu – jāstāda kartupeļi, jāsēj auzas un griķi, tāpēc uz<br />
Estu zemi viņi braukšot pēc kāda laika.<br />
– Tikai vasarā? – pārprasīja Rasa. – Nē, tā nav laba<br />
doma. Ķemme taču līdz tam laikam var pazust, ko tad<br />
es darīšu?<br />
Tomēr vecāki palika pie sava. Rasa kādu laiku bija<br />
par to bēdīga. Bet tad viņai prātā ienāca lieliska doma:<br />
galu galā viņi uz Estu zemi var aizbraukt arī vieni paši –<br />
viņa, brālis un māsa!<br />
38 39
Change language