Labaka_davana_Amigo

Piesteigusies pie savas gultas vietas, Rasa izstiepa
roku un mēģināja sataustīt noslēpto olu. Pirksti neko
neatrada. Ola bija pazudusi! Kā tas varēja notikt? Varbūt
Bims to apēdis, meitenei ienāca prātā, viņš taču bija
tik kārs uz olu kulteni!
– Mamma atrada tavu olu, – teica vecmāmiņa viņai
aiz muguras.
– Mamma? – Rasa spēji izsaucās.
– Viņa sarīkoja lielo pavasara tīrīšanu. Kā katru
gadu izpurināja visus matračus un pavisam nejauši
atrada tavu slēptuvi.
– Un kur viņa to lika? – meitene no sirds satraucās.
– Varbūt izmeta ārā, jo sabijās, ka krokodils izaugs pārāk
liels?
– Krokodils? – vecmāmiņa pārjautāja un saņēma
mazmeitas roku. – Nāc, iesim, es tev ko parādīšu!
Sekojot Bimam, viņas abas pagāja garām malkas
šķūnim un akmens pagrabam, kurā visu ziemu bija glabājušies
vasarā sagatavotie krājumi. Tad tuvojās kūtij,
kurā dzīvoja zirgi, aitas un kazas, vistas un zosis.
– Mamma atnesa olu uz kūti? – brīnījās Rasa. Viņa
neko nesaprata.
Vecmāmiņa pieveda Rasu pie vistu aploka un
atvēra durvis.
– Vai redzi Melnīti? – Vecmāmiņa rādīja uz vistiņu,
kas sēdēja ligzdā. Pārējās pastaigājās un knābāja graudus.
– Zem Melnītes ir paliktas oliņas, jo viņa perē cālīšus.
Un tagad arī tevis atrasto olu ar meža pīles pīlēnu.
– Pīlēnu? – Rasa iepleta acis. – Tur iekšā ir pīlēns?
– Mīlulīt, man liekas, šoreiz tu esi kļūdījusies, –
vecmāmiņa iesmējās. – Bet ceru, tas tevi pārāk nesarūgtinās,
turēt pīles tomēr ir vieglāk nekā krokodilu!
Un Rasa viņai no sirds piekrita.
28