Labaka_davana_Amigo

Ceļojums
Sākumā ne Meldrs, ne Irbe negribēja piekrist šai
Rasas idejai. Viņi pat teica, ka Rasa ir drusku traka. Bet
Rasa atgādināja, ka arī viņi saņems dāvanas – gan Irbe,
gan Meldrs.
– Varbūt jūsu dāvanas būs vēl skaistākas? – viņa
vaicāja. Un turpināja: – Tas nebūs grūti. Tu airēsi, mēs ar
Irbi tev palīdzēsim un drīz vien būsim galā. Atvedīsim
dāvanas arī mammai un tētim, vecmāmiņai un vectētiņam,
viņi būs priecīgi! Un atceries, cik tēvoča Heino
mājās vienmēr ir garšīgi ēdieni?
Tas viss bija taisnība, tāpēc dienā, kad mamma ar
tēti agri no rīta jūdza zirgu, lai dotos uz tirgu, arī bērni
ilgāk nepalika gultās. Protams, viņi par savu lēmumu
neko neteica arī vecvecākiem, kuriem vajadzēja viņus
pieskatīt. Tā vietā pavisam klusi izgāja no mājām un
steidzās uz ezermalu.
– Jācer, tā ir laba doma, – vairāk tā kā pie sevis
noteica Meldrs, pirms atraisīja laivas tauvu.
– Tici man, ļoooooti laba, jo to izdomāju es! – viņu
mierināja Rasa.
Tālākais notika tieši tā, kā Rasa bija iedomājusies:
viņi, pareizāk sakot, Meldrs, airēja un airēja, līdz Rasa
aizmiga. Kad meitene pamodās, brālis vēl aizvien airēja,
lai arī ne tik ātri. Viņš izskatījās sasarcis un piekusis.
– Kur ir tā tava Estu zeme? – Viņš pikti raudzījās
Rasā.
– Drīz jābūt. – Meitene mirkšķināja miegainās
acis. Spīdēja maija saule, visapkārt vīteroja putni. Arī
Irbe centās palīdzēt ar airēšanu, bet tik un tā no tēvoča
novada nebija ne miņas. Toties uzradās kaut kas cits –
sala! Viņi piebrauca klāt nelielai ar zāli, krūmiem un
kadiķiem apaugušai salai un izkāpa tās krastā. Meldrs
piesēja laivu pie kādas vēja nogāzta koka saknes.
– Man likās, Estu zeme ir drusku lielāka, – Brālis
zobgalīgi paskatījās uz Rasu.
– Man arī tā likās, – meitene nočukstēja, nesaprašanā
vērdamās apkārt. Viņai gribējās raudāt.
– Re, vēl viena laiva! – piepeši izsaucās Irbe, rādot
ar pirkstu tālumā. Patiesi! Zilajā ūdenī vīdēja laiva, kas
tuvojās salai! Bet tajā atradās…
– Tētis! – no visa spēka iekliedzās Rasa un pielēca
kājās. – Un vectētiņš Indars!
Drīz viņi visi sēdēja tēta lielajā laivā, kamēr viņējā,
piesieta tauvā, slīdēja tai nopakaļ.
– Tad nu stāstiet vēlreiz, kur jūs bijāt tā saposušies?
– jautāja tētis.
40 41