Labaka_davana_Amigo

stāstus. Rasai tad parasti uznāca miegs, tāpēc beigas
šiem stāstiem viņa lielākoties nedzirdēja. Taču, stādot
kartupeļus, aizmigt bija daudz grūtāk.
– Tēt, vai tu arī reiz biji maziņš? – Rasa vērsās pie
tēta, kurš ar arklu dzina garas vagas.
– Nu protams, – tētis pasmaidīja.
– Un mamma? – Rasa vaicāja mātei, kura ar kapli
vandīja ciet sastādītās vagas.
– Arī viņa bija tikpat maziņa kā tagad tu, – apstiprināja
tētis.
– Vai arī vecmāmiņa bija maza? – Rasa nerimās un
pat vairs negaidīja atbildi. Tad jau visi tādi bijuši, pat
vectētiņš!
– Ak, Rasa, vai tiešām tu domā, ka esi vienīgā? –
brālis par viņu smējās.
Kad Rasai apnika jautāt, viņa klusēja, likdama no
sava groza zemē kartupeļus, kā bija parādījusi mamma.
Kartupelis, divas pēdiņas, atkal kartupelis. Divas pēdiņas,
atkal kartupelis. Un tā vagu pēc vagas. Beigās Rasa
jutās krietni piekususi.
– Man liekas, mums jābeidz tos stādīt, – viņa vērsās
pie tēta. – Nevar taču ēst kartupeļus vien!
– U-ū! Nāciet nu, pusdienas jau dziest galdā! – Kā
izdzirdējusi Rasas žēlabas, lauka malā parādījās glābēja
vecmāmiņa.
Un viņi gāja, lai ēstu tos pašus brīnišķīgos kartupeļus
ar gardām ceptas gaļas šķēlēm, salātiem un rūgušpienu.
Kādu drusku atpūtušies, lielie atkal devās uz
lauku. Viņiem līdzi aizgāja arī Irbe ar Meldru, bet Rasa
palika mājās.
– Tev šajā reizē pietiks, mīlulīt, – bija teikusi
mamma. – Tu vēl esi maza, atpūties.
Un Rasai bija skaidrs, ka šī ir talkas labākā daļa.
– Vecmāmiņ, vai pie reizes nevajag kaut ko aiznest
vistām? – vaicāja meitene, kad viņas bija palikušas vienas.
– Aizskriešu apskatīties, kā klājas manai olai!
Rasa to darīja vai katru dienu – skrēja uz kūti un
skatījās uz Melnīti, kura tupēja perēklī. Arī šoreiz Rasai
gribējās palūkoties uz olu, taču Melnīte neļāva, bet
knāba ar knābi tā, ka sāpēja! Ak, cik labi, ka tur iekšā
tomēr ir putns, nevis krokodils, iedomājās Rasa, pūšot
sāpošo pirkstu. Ja jau tik grūti sagaidīt pīli, vai viņa
spētu gaidīt trīsreiz ilgāk?
48