Labaka_davana_Amigo

– Mēs braucām uz Estu zemi, – skaidroja Rasa. –
Pie tēvoča Heino pēc dāvanām, būtu arī tev ar mammu
atveduši!
– Tā bija viņas ideja, – piebilda Meldrs. – Nesaprotu,
kādēļ tā arī neaizbraucām? Slīdēja taču labi,
airēju, cik spēka!
– Ja vien būtu iesēdušies pareizajā laivā, kas pie
upes, – iesmējās tētis. – Vai neatceraties, ka pie tēvoča
Heino vienmēr braucam pa upi? Bet jūs, palaidņi, aizgājāt
uz ezeru.
– Tāpēc man likās, ka neko neatpazīstu, – sūkstījās
Irbe.
Rasa nopūtās. Viņa bija gribējusi labu visiem, bet
nebija zinājusi, kā īsti nokļūt pie tēvoča. Protams, pie
viņa jābrauc pa upi, nevis pāri ezeram. Kad viņi devās
ceļā visi kopā – ar tēti, mammu, vecmāmiņu un vectētiņu,
reizēm paņemot līdzi arī Bimu, lai sunim vienam
nav garlaicīgi, – tad gan vienmēr nokļuva, kur vajadzēja.
Un Rasa nolēma pagaidīt savu dzintara ķemmi līdz
vasaras vidum, kā mamma ar tēti bija solījuši. Gan jau
tēvocis Heino to būs nolicis labi dziļi kādā atvilktnē, un
nekas ļauns tai nenotiks.
Divas pēdas, kartupelis
Torīt Rasa negulēja tik ilgi kā parasti, bet modās
līdz ar pārējiem, kad mamma viņu mīļi pakutināja pie
vaidziņa. Meitene paskatījās pa labi – arī Irbe bija jau
pieslējusies sēdus. Paskatījās pa kreisi – tur Meldrs
stīvēja kājās bikses. Kas šodien notiks, Rasa mēģināja
atcerēties, cenšoties noturēt vaļā acis. Un atcerējās: kartupeļi!
Šodien viņi stādīs kartupeļus!
Rasai tie ļoti garšoja. Gan mamma, gan vecmāmiņa
prata pagatavot tik dažādus un garšīgus kartupeļu ēdienus,
un tā nu nedrīkstēja notikt, ka viņu lielajā akmens
pagrabā aptrūktos kartupeļu, vakar bija sacījis tētis.
Tāpēc šodien tika rīkota stādīšanas talka.
Rasai patika talkas, vismaz līdz vidum. Tad parasti
kļuva nedaudz grūtāk un Rasa mēdza arī pačīkstēt. Bet
tētis ar mammu palīdzēja, un sākās talkas otra puse
– no vidus līdz beigām. Tas jau vairs nemaz nebija tik
ilgi. Rasai patika, ka bieži vien viņi šajā laikā ne tikai
strādāja, bet arī daudz ko pārrunāja. Tas bija citādi nekā
pēc pēršanās pirtī, kad vectētiņš stāstīja dažādus jocīgus
44 45