Labaka_davana_Amigo

no vāverēm ar atslēdziņu, ko turēja rokās. Šajā mirklī
Čiks vai varbūt Tiks, jo viņi bija tik līdzīgi, pakampa
atslēdziņu, vienā stiepienā uzskrēja augšā pa priedes
stāvo stumbru un ar visu nešļavu pazuda savā dobumā!
– Āāāā! – visi pārsteigumā noelsās.
– Dod komandu, lai viņa atnes to atpakaļ, tā ir
pagraba atslēdziņa! – izsaucās vecmāmiņa. Rasa ilgi
nebija dzirdējusi viņas balsī tādu satraukumu. Varbūt
vien toreiz, kad dīķī dzesēšanai ieliktajā bļodā ar lāceņu
ķīseli nejauši ielēca krupītis. Un arī tad vecmāmiņa
vairāk satraucās par to, kas notiks ar krupīti, nevis ar
ķīseli.
Rasa sauca. Un viņai izdevās, vāverēns jau traucās
šurp. Tikai – bez atslēgas. Tumšās, mirdzošās actiņas
gaidoši vērās cilvēkos. Rasa mēģināja vēlreiz, tomēr
atslēga neuzradās.
– Jākāpj pakaļ, – nolēma tētis. Un tā viņi arī darīja:
brālis pakāpās uz tēta pleciem un centās aizsniegt priedes
sānu zarus. Taču tie bija augstu! Tad tētis palēcās
– ar visu Meldru plecos. Brālis izstieptām rokām pieķērās
zaram, veikli kā mērkaķēns uzlīda līdz dobumam un
iebāza tajā roku. Vāverēni pa to laiku bija pamukuši.
– Dabūji? – Rasa no apakšas sauca.
– Jā! Bet… te ir trīs atslēdziņas! Šķiet, ka vāveres
tās krāj!
– Kā – trīs?!
Pēc tam brālis rāpās lejā, līdz tētis viņu noķēra.
– Vai tik tā nav klēts atslēga, kuru mēs visi tā meklējām?
–atpazina vectēvs.
Rasa jutās priecīga, ka viss tik labi beidzies. Interesanti,
vai arī pīlēnam var kaut ko iemācīt, meitenei vēl
ienāca prātā, kad viņi atgriezās mājās.
35