Labaka_davana_Amigo

ar savu ķildīgumu gluži labi sadzīvoja. Arī Olle un abas
viņa māsas. Acīmredzot viņiem likās, ka utis un kārpas
ir laba lieta.
– Kas tev tur ir? – zēns atkārtoja, nepacietīgi
izstiepdams roku. – Rādi šurp!
Labi, ka Rasa bija attapīga kā lapsa – tā mēdza
sacīt viņas vecmāmiņa Asne. Brīdī, kad Olles roka teju
pieskārās olai, viņa atcerējās zēna briesmīgās bailes no
vardēm un teica:
– Skaties arī, ja tā vēlies! Tā ir zaļā varde, tūlīt tev
parādīšu, cik viņa skaista!
– Varde?! Vēē! – Olle izsaucās, palēkdams soli
sāņus. Tad, acīmredzot sapratis, ka neklājas sarunbiedra,
turklāt vēl skuķa, priekšā izrādīt bailes, sacīja:
– Phe, vardes ir sīka vienība! Lūk, mans tētis noķēris
un atvedis mājās roņu mazuli, tā pavisam cita lieta!
Kad būsi pie mums, parādīšu.
Rasa neticēja savām ausīm. Viņa savu mūžu nebija
redzējusi roni, un nu tāds dzīvoja kaimiņu sētā?
– Kāpēc jūs viņu paņēmāt? – meitene izsaucās. –
Varbūt turpat netālu bija mamma, kas tagad uztraucas
par savu mazulīti!
– Kāda man tur bēda? – Olle atmeta ar roku. –
Roņiem ir silts kažoks, man tiks jauna veste. Tu, dumiķe,
varbūt domā, ka tā jāšuj no vardes ādas?
– Nē, tā es nedomāju, – Rasa atcirta un pagriezās
promiešanai. Šis Olle nudien mācēja nokaitināt! Tad jau
labāk būtu paciest kārpas, viņai ienāca prātā.
Slēptuve
Rasa nezināja, ko par viņas atradumu teiks
mamma un tētis. Vai arī viņi uzskatīs, ka olai vajadzīga
palīdzība? Ja nu liks nest atpakaļ? Ja nu patiesībā arī šai
olai ir mamma – gluži tāpat, kā viņa pirms mirkļa to bija
teikusi Ollem? Mamma, kura raud un pārdzīvo, ka Rasa
aiznesusi viņas mazulīti? Piepeši meitene vairs nezināja,
ko domāt, tāpēc par savu atradumu nolēma pagaidām
nevienam nestāstīt.
– Mīlulīt, kur tu biji pazudusi? – gribēja zināt Asne,
kuru viņa satika pirmo. Vecmāmiņa lielajā māla bļodā
jauca pankūku mīklu. Plītī jau kurējās uguns, iesildīdama
čuguna riņķus. Turpat tālāk pie galda Rasas brālis
Meldrs meistaroja putnu būrīti, atstutējis pret grīdu.
– Es? – Rasa pārvaicāja. – Krastmalā spēlējos. Olle
mani aizkavēja.
– Tu ar viņu parunājies? – painteresējās Asne.
Rasa pamāja.
– Tas labi. Reizēm man šķiet, ka ar to puiku neviens
nerunā, – vairāk tā kā pie sevis bilda vecmāmiņa.
16 17