Laikraksts "Latvietis" 207
Laikraksts "Latvietis" 207
Laikraksts "Latvietis" 207
You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
14. lpp. <strong>Laikraksts</strong> „Latvietis“ Ceturtdien, 2012. gada 28. jūnijā<br />
Mūžībā aizgājusi mūsu mīļā<br />
VALIJA VILKS, dzim. LŪSIS<br />
Dzimusi 1922. gada 5. jūlijā, Latvijā<br />
Mirusi 2012. gada 10. jūnijā, Zelta piekrastē<br />
Dzīvīte, dzīvīte,<br />
Šūpojos tevī...<br />
Mīlestībā piemin meita Gita,<br />
mazdēls Mark un mazmazmeita Evie Zelta piekrastē, un<br />
Krustmeita Maruta ar ģimeni, un<br />
Skaidrīte Kanberā.<br />
Filadelfijā<br />
Turpinājums no 9. lpp.<br />
paraugus, smeltus no latviešu literatūras<br />
klasikas (piemēram, Purva bridējs,<br />
Mērnieku laiki); no folkloras vai<br />
novadiem (Pūt vējiņi, Puika, Cilvēka<br />
bērns); no agrīniem protesta darbiem<br />
(Elpojiet dziļāk) un visbeidzot tādas<br />
filmas, kas aiz milzīgas popularitātes<br />
tautā jau sen ir folklorizējušās (piem.<br />
Limuzīns Jāņu nakts krāsā, Ceplis).<br />
Bet kā pēdējo katru reizi izrādīsim<br />
kādu no visjaunākajām Latvijā iznākušajām<br />
filmām. Izturīgos skatītājus,<br />
kas cauras dienas nosēdēs BLB lielajā<br />
kino belzienā uzturēs pie dzīvības šīs<br />
zemes tradicionālie kino ēdieni, sākot,<br />
protams, ar popkornu, bet ieskaitot arī<br />
hotdogus, Filadelfijas mīkstos preceļus<br />
un visu vajadzīgo, lai dotu spēku<br />
izturēt līdz maratona beigām. Gaidām<br />
jūs kinoteātrī!<br />
Ziņas un jaunumus par BLB jubilejas<br />
gada notikumiem var atrast<br />
tīmeklī: www.latviansociety.com. Sīkāka<br />
informācija par katru no trim<br />
maratonu programmām, t.sk. katras<br />
filmas iesākšanas laiks, atgādinājuma<br />
e-pastos un pie Sandras Milevskas,<br />
sandramilevski@hotmail.com. Viesi<br />
tālbraucēji ir aicināti sazināties ar<br />
Marku Liepu (liepama1@gmail.com)<br />
ar jautājumiem par viesnīcām un<br />
transportu. Paldies FBLB 120. jubilejas<br />
galvenajam mecenātam Latviešu<br />
fondam!<br />
Sandra Milevska<br />
Laikrakstam „Latvietis“<br />
Tiem, kas neaizmirst<br />
Turpinājums no 1. lpp.<br />
trūkums, aukstums, nežēlīgs darbs,<br />
pazemojumi, nāve.<br />
1957. gads it kā ļāva sapni par<br />
dzimteni piepildīt. Bet – vai tā bija represēto<br />
sapņu dzimtene, kurā viņi atgriezās?<br />
Nopostītas, tukšas vai svešu<br />
cilvēku ieņemtas dzimtas mājas, radi<br />
izklīduši vai izklīdināti: nesastaptie –<br />
tālumā aizvesti vai aizbraukuši, bet<br />
sastaptie – atsvešinājušies, palaikam<br />
naidīgi pret represētajiem, palaikam<br />
radniecību noliedzoši. Visiem iedzītas<br />
bailes, ja kas... Vilcieni veda pa vienam<br />
vien jaunajai varai bīstamus vai<br />
neērtus uz Sibīriju arī vēlākos gados.<br />
Un atkal bija jāpiedzīvo pazemojumi,<br />
darba un jaunu māju meklējumi,<br />
arī nodevība, kolaboracionisms, runāšana<br />
čukstus, vārdu sakot, dzimtenē<br />
gan, bet ne savā valstī. Sapnis par<br />
dzimteni šķita izsapņots. Bet ticība<br />
tās nākotnei joprojām dzīvoja daudzu<br />
jo daudzu latviešu dvēselēs. Un trešā<br />
Atmoda atdeva mums gan valsti, gan<br />
ticību. Arī represētie bija starp tiem,<br />
kas šo Atmodu izcīnīja.<br />
Šodien atkal laiku pa laikam runā<br />
par to, ka viss tas, ko esam piedzīvojuši<br />
un pārdzīvojuši ir jāaizmirst, kaut<br />
vai uz 3 gadiem, bet vēl labāk būtu pagātni<br />
vispār aizmirst. Arī par latviešu<br />
valodas tiesībām nevajadzētu pārlieku<br />
uzstāt.<br />
Diemžēl mūsu valsts savā nacionālajā<br />
ideoloģijā vēl ir ļoti vāja. Mēs demokrātiski<br />
atļaujam Latvijā vēl dzīvot<br />
tādiem cilvēkiem, kas uzskata, ka vajadzēja<br />
izvest vēl vairāk latviešu, nekā<br />
tika izvests (un tas, manuprāt, nav vis<br />
politiskais huligānisms, kā dažs labs<br />
cenšas mums iestāstīt, bet gan jau rīcība,<br />
kas atbilst noteiktam Krimināllikuma<br />
pantam), ka latviešu valoda ir<br />
mazvērtīga un tāpēc, lai to nemācītos,<br />
vajadzētu atzīt krievu valodu par otru<br />
valsts valodu (par to nobalso gandrīz<br />
25% no referendumā piedalījušos cilvēku<br />
skaita), bet tagad atļaujam gatavoties<br />
referendumam par to, lai pašvaldībās<br />
atļautu nelietot latviešu valodu,<br />
respektīvi, mūsu Valsts valsts valodu,<br />
jo tiesības nepilsoņiem vēlēt pašvaldības<br />
ir saistītas, pirmkārt, ar valodu<br />
lietošanu pašvaldībās, un, otrkārt, ar<br />
varas nodošanu to cilvēku rokās, kas<br />
uzskata, ka mēs veidojam jaunu valsti,<br />
nevis esam atjaunojuši 1918. gadā<br />
proklamēto Latvijas valsti.<br />
Pēdējo gadu visai izplatīta politiskā<br />
devīze nerunāsim par pagātni,<br />
neatskatīsimies pagātnē, bet celsim<br />
valsts labklājību, ir apzināti vērsta uz<br />
to, lai mēs neko nemācītos no savas<br />
pagātnes. Bet tas nozīmē, ka cilvēkus,<br />
kas nezin savu pagātni, ir vieglāk izmantot<br />
savu (arī impērisko) mērķu sasniegšanai.<br />
Varbūt tieši tāpēc mēs 20<br />
gadus nevarējām panākt Latvijas vēstures<br />
kā atsevišķa priekšmeta mācīšanu<br />
skolās? Aizbildināšanās ar pasaules<br />
pieredzi un moderno pieeju vēstures<br />
mācīšanai ir aisberga redzamā daļa.<br />
Patiesībā tā ir ideoloģiskā diversija<br />
pret Latviju kā neatkarīgu valsti, kurai<br />
ir sava, no citām valstīm arī atšķirīga<br />
vēsture.<br />
Un šajā sakarā man bieži nāk prātā<br />
Zaratustras vārdi: „Par brīvību tu<br />
sevi saucies? Es gribu dzirdēt tavu<br />
valdītāju domu, nevis – ka tu esi izbēdzis<br />
no jūga. Vai tu maz esi tāds, kas<br />
drīkstēja no jūga bēgt? Ne viens vien<br />
ir tāds, kas, nomezdams savu kalpību,<br />
nomet līdz ar to arī savu pēdējo vērtību.“<br />
(F. Nīče. Tā runāja Zaratustra,<br />
73). Es ļoti ceru, ka mēs drīkstējām no<br />
jūga bēgt, kaut arī palaikam klupdami,<br />
palaikam krizdami, palaikam tomēr<br />
daudzi arī kalpību nenomezdami.<br />
Šodien daudz runā arī par izlīgšanu<br />
un piedošanu. Kas ir lūdzis mums<br />
piedošanu? Un pat, ja būtu lūguši, vai<br />
var piedot nāvi? Mana vecmāmiņa<br />
mirusi bada nāvē, mani vectēvi ir nomocīti<br />
koncentrācijas nometnēs. Manu<br />
vecāku mājas ir iznīcinātas. Mēs taču<br />
esam tauta, nevis mankurtu bars. Vai<br />
arī mūsu pašcieņa ir sabradāta, ka nevaram<br />
vairs saprast, ko var piedot un<br />
aizmirst un ko nevar? To nevar piedot!<br />
To nevar un nedrīkst aizmirst! Vai var<br />
piedot savas valsts iznīcināšanu? Tās<br />
valsts iznīcināšanu, kuras izveidošanas<br />
dēļ brīvības cīņās lija latviešu tautas<br />
labāko dēlu un meitu asinis. Nevar<br />
un nedrīkst!<br />
Mēs esam laimīgi, ka mums atkal<br />
ir šī lielā, brīnišķīgā likteņa dāvana –<br />
sava valsts, kaut arī tā vēl joprojām<br />
nav piepildīta ar īstu valstiskumu. Tagad<br />
mūsu valsts ir jāturpina celt mūsu<br />
bērnu paaudzei, tai, kuru esam audzinājuši<br />
mēs, bet kura tika audzināta<br />
okupācijas apstākļos. Tāpēc Dievs<br />
dod mums spēku un padomu palīdzēt<br />
viņiem! Un vienmēr atcerēsimies<br />
K. Skalbes vārdus, ka Latvija ir darbs<br />
un cīņa. Es gribētu piebilst – un liela<br />
mīlestība.<br />
Dzintra Hirša<br />
Laikrakstam „Latvietis“
Change language