Laikraksts "Latvietis" 207

More documents

Recommendations

Info

4. lpp. <strong>Laikraksts</strong> „Latvietis“ Ceturtdien, 2012. gada 28. jūnijā Jāņu tēvs Reinis Dancis, Jāņu māte Elīna Rikarde un līgotāji „Dzintaros“. Latvieši līgo visā pasaulē Turpinājums no 1. lpp. piedalījās jauni, veci un tādi, kuriem kājas pat vēl nestiepās līdz zemei. Cik jauki skatīties, kā tētis vai māmiņa savu mazulīti, uz pleca turot, griežas tautiskā ritmā un dzied sensenos rotaļu vārdus. No dancošanas tiek arī siltums, bet Jāņu bērni ar stīvākām kājām, dancotājus no malas vērodami, varēja iebaudīt gardo karstvīnu, kas tiešām bija īstā manta īstā reizē, lai sasildītos. Laid iekšā, Jāņu māte, Visus savus Jāņu bērnus; Jāņu bērni nosaluši Jāņu zāles lasīdami. Siltā sarīkojumu zālē vakariņu galds vai lūza no labumiem: i siltiem, i aukstiem un vēlāk pat varēja uz saldā zoba uzlikt kūkas un kafiju. Skolas bērnu mammas bija dūšīgi piestrādājušas, un ne tikai mammas vien, jo arī tēvi uzņēmās atbildību par virtuves darbiem. Loterijas izloze notika tūliņ pēc vakariņām, dažiem vēl pasteidzoties iegādāties biļetes. Šoreiz katrs laimīgais vinnētājs drīkstēja izvēlēties pats savu laimestu no bagātīgā klāsta, un bija interesanti novērot, kas no galda pazuda jau pašā sākumā – visas vīna pudeles! Pat viens pavisam jauns zēns paņēma pudeli šampanieša, teicās, savam vectēvam. Cerams, ka tā. Jauni puiši, jaunas meitas, Jāņu nakti neguļat; Kas gulēja Jāņu nakti, Gulēs visu vasariņ. Ugunskurs bija varens, un dzirksteles pa gaisu vien lidoja, kad uzmeta jaunu malku. Visapkārt melna tumsa, bet ugunskura gaismā un siltumā Jāņu bērni dziedāja senās dziesmas. Žēl tikai, ka gandrīz visu laiku skanēja tas pats meldiņš, jo mums taču viņu ir tik daudz! Puišu un meitu apdziedāšanās beidzās ar izlīgšanu, jo... dziesmu dziedu, kāda bija, ne tā manis darināta. Visas puķes uzziedēja, papardīte neziedēja; Tā ziedēja Jāņu nakti Zeltītiem ziediņiem. Normanvilles dziļā nakts stiepās garumā, jo mūsu puslodē šī ir garākā, tumšākā, ne īsākā, gaišākā nakts visā gadā, un ziemas aukstumā to papardes ziedu meklēt nebūtu prāta darbs. Izturīgākie ļaudis vēl palika pie ugunskura, jo malkas netrūka visai naktij, bet citi taisījās mājās uz savām siltām gultām. Bija arī tādi, kas palika līdz atvadu brokastu pankūkām nākamajā rītā. Kā par laimi, solītais lietus atturējās, un pie ugunskura bija ļoti patīkami. Vai pa starpu tika gulēts, vai nē, vai papardes zieds meklēts, nezinu teikt, bet ka visiem labi gāja un nākamie Jāņi liekās pārāk tālā nākotnē, – tā ir neapšaubāma patiesība. Pavadām Jāņu dienu Līdz viņam’i kalniņam; Nāc atkal citu gadu, Tevi mīļi saņemsim. LĪGO, LĪGO! Gunta R. FOTO Pēteris Strazds Līgo „Dzintaros“ Nupat pārbraucu no Dzintariem. Būtu palikusi pa nakti, bet atbildība pret rītdienas koncertu Adelaides Filharmonijas korī, lika man braukt mājās. (Red.: Skat. rakstu 6. lpp.) Nolīgojām lieliski. Pasākums sākās ar BBQ, pēc tam, plkst.15-17 Kultūras dienu kora mēģinājums Dzintaru zālē, lieliskā Alda Sila vadībā. Plkst. 17.15 Jāņu bērnu ierašanās pie Jāņu vārtiem. Tur sadziedāšanās, kā arī mīklu uzdošana ar jautriem komentāriem un, protams, mazām dāvaniņām atjautīgajiem. Visi Jāņu bērni tika aicināti pa ziedu vārtiem sētā un cienāti ar alu un sieru. Pagalmā bija rotaļas un danči visām vecumu grupām. Plkst. 18 visus aicināja uz vakariņām. Mmm... nu tur gan bija gardumi – desiņas, kotletes, krāsnī cepti burkāni un kartupeļi. Neiztikt bez štovētiem kāpostiem. Bagātīgs salātu klāsts. Pēc vakariņām bija, tiešām, bagātīga loterija. (Pie sevis pat nobrīnījos/nopriecājos, ka tomēr latvieši atbalsta viens otru un grib, lai latviešu skola pastāv.) Pēc loterijas bija iedegts ugunskurs, un visi līgotāji devās no kalna lejā. Sākās īsta līgošana, dziesmu dziedāšana un aplīgošana; tur gan visvisādi teksti nāca. Ik pa laiciņam varēja dzirdēt smieklus vai uzjautrinātu izsaucienu par meitām tādām un puišiem šitādiem. Tā nu līgojām, līdz kūku smarža vilināja uzkāpt kalnā. Kad siltie dzērieni ar kūkām bija notiesāti, atvadījāmies no autobusa ar gados bagātākiem cilvēkiem un atkal devāmies no kalna lejā turpināt līgot un skatīties, kā bērni kausē maršmalovus (angl.: marshmallows) ugunī, rāpjas, kokos, palīdz nest malku ugunij... Visiem prieki un galvenais – kopības un drošības sajūta. It kā mēs būtu pārcēlušies laikā un telpā uz dzimteni. Elīna Rikarde Līgo, Līgo „Dzintaros“ Šogad Jāņi sākās ar lietu – visu iepriekšējo nedēļu tikai lija un lija, un Jāņu dienas rīts nebija labāks. Bet īstie Jāņa bērni tāpēc jau mājās nepalika! Ap pustrijiem Kultūras dienu koris sabrauca kuplā skaitā, un Alda Sila vadībā notika mēģinājums. Pārējie tikmēr pina vainagus, dzēra alu un cerēja, ka laiks paliks labāks. Marks Lūsis ar palīgiem krāva ugunskuru, un Brita Līduma visus izrīkoja pa virtuvi. Ap puspieciem parādījās saule, norima vējš, un Dzintari iemirdzējās īstā dzintara krāsā. Kad sāka satumst, Jāņa māte ar pašdarināto sieru (visiem tas ļoti garšoja!) un Jāņa tēvs ar alus kausu aicināja visus iekšā. Rūdis Dancis ar Auseklīša dejotājiem novadīja dažus jestrus dančus, un Rasma Celinska – rotaļas, un tad arī vakariņas bija gatavas. Paēduši, padzēruši un loteriju izspēlējuši visi devās pie ugunskura. Es tikmēr mazgāju traukus kopā ar dažiem jauniešiem un man ir jāteic, ka va- Turpinājums 10. lpp. FOTO Pēteris Strazds
Ceturtdien, 2012. gada 28. jūnijā <strong>Laikraksts</strong> „Latvietis“ 5. lpp. Lasītāja vēstule Ļoti cienītā Maija! Ar lielu interesi un gandarījumu izlasīju Jūsu vēstuli avīzes Latvietis 204. numurā. Līdzjūtīgi novērtēju Jūsu uztraukumu un apņēmību celt gaismā tās neģēlības, kas notikušas Latvijā pēdējos 20 gados, kā arī vēršot uzmanību uz vēl šodien notiekošām un plānotām 5. kolonas aktivitātēm, turpināt graut mūsu nacionālo apziņu un iznīcināt latviešu valodu. Visu to pieminot, Jūs nerunājat tikai vispārībās, – kas ir šodienas mode, – bet piesaucat specifiskus gadījumus no pagātnes un šodienas un redzat nākotnes draudus mūsu tautai un valodai. No Jūsu vēstules varu izlobīt, ka neskatoties uz lielo pazemojumu, ko piedzīvojām, kad paši bijām spiesti iet balsot par savu valodu, vēl arvien vadošās personas turpina runāt vispārībās. Ja neesam gribīgi vai spējīgi skatīties pagātnes notikumiem sejā, lai apzinātu visas tās neģēlības, kas notikušas, nevaram sākt šodien nospraust mūsu nacionālos mērķus, kas izvedami nākotnē. Paliek skumji iedomājoties, ka šodien Latvijā tie, kuriem būtu bijis jābūt skaidrībā par izvedamām reformām, vēl arvien izvairās atklāti debatēt par nepieciešamām maiņām, pasargāt latviešu tautu un tās valodu. Redzot Jūsu publicēto vēstuli šajā trimdas avīzē, gribēju ticēt, ka, sekojot Jūsu uzaicinājumam, varēsim ar interesi izraisītās debatēs pārcilāt Jūsu paceltos jautājumus. Diemžēl, neatradis nevienu komentāru nākošā, 205. avīzes numurā, ar nožēlu jākonstatē šejienes trimdas pasīvo nostāju debatēt par lietām, kas mums, kā latviešiem, šodien būtu jādara, lai sargātu savu valsti, tautu un valodu. Šī politiskā pasivitāte šķiet pārņēmusi trimdas presi Austrālijā. Ja arī kāds rakstiņš parādās kādā no mūsu avīzēm, kas skar šodienas nacionālpolitiskās problēmas, nekādas debates vai ierosinājumi par mūsu nostāju neparādās – iestājies klusums. Mūsu prese ir pilna ar reportāžām par notiekošām tradicionālām aktivitātēm: dejojam tautas dejas, dziedam korī, atbalstam savas latviešu biedrības, draudzes, namus, Kultūras dienas, visādas jubilejas, 18. novembri, 14. jūniju utt. Protams, tas viss ir skaisti un vajadzīgs, lai uzturētu mūsu latvisko identitāti. Bet aktīvai politiskai darbībai, kam pagātnē – pirms un pēc brīvības atgūšanas – piegriezām lielu vērību, šodien, kad tas ir vairāk vajadzīgs kā jebkad, esam ieslīguši pasivitātē. Tie, kas kādreiz rakstīja un debatēja par akūtām nacionāli politiskām problēmām, šodien vairs ne runā, ne raksta. Ja tie, kas var rakstīt par mūsu tautas problēmām – Latvijā vai trimdā – šodien noliek savus spalvaskātus, tad būsim sapni par savu valsti, tautu un valodu izsapņojuši. Šodien mums jāapvieno tas labākais un spēcīgākais, ko trimda un dzimtene var dot, lai palīdzētu latviešu tautai šajā nacionālpolitiskā cīņā apzināt un realizēt savas cerības un tiesības pastāvēt kā latviskai valstij. Tagad mums jāaizmirst tos nenozīmīgos sīkumus, par ko mūsu domas ir, varbūt, kādreiz dalījušās. Šodien mums jābūt vienotiem. Pēc 10 gadiem, kad dzimtenē nebūs vairs, kas kā acu liecinieki var rakstīt un runāt par latviešu tautas lielo nacionālo pārliecību un mūsu tautas sasniegumiem tās ziedu laikā pirms 2. pasaules kara, jo vājāka kļūs mūsu pārliecība par latviešu tautas un valodas nākotni. Šiem autentiskiem lieciniekiem no skatuves nokāpjot, arvien vairāk zudīs mūsu apņēmība pildīt kā mantiniekiem uzliktos pienākumus: sargāt savu valsti, tautu un valodu. Tāpat arī trimdā pēc 10 gadiem izbalēs atmiņas par latviešu tautas varonīgām cīņām 1918. gadā un uzcelto, ziedošo Latvijas valsti. Nebūs jau arī vairs, kas varēs rakstīt labā, skaidrā latviešu valodā. Lielais asimilācijas trešās paaudzes cunami, kas iznīcina imigrantu grupu nacionālo apziņu un valodu, neizbēgami iedarbosies arī uz mums. Kādas krāsainākas, redzamākas un taustāmākas etniskas iezīmes jau vēl paliks, bet valoda būs pirmā, kas pazudīs. Šodien, trimdas un dzimtenes tautieši, vēl varam stāvēt plecu pie pleca. Izmantosim to – izcīnīt latviešu tautai nākotni. Pēc 10 gadiem tas moments būs nokavēts. Vēlreiz, Maija, paldies par jūsu vēstuli trimdiniekiem. Ar saprātu, kopīgiem spēkiem un cerību latviešu tauta un tās valoda izdzīvos. Es, kā optimists, piebiedrojos Jums. Cerēsim, ka tā kaite ir lipīga, ko saķers visi. Patiesā cieņā, Ivars Mirovics (Melburnā, 19/6/2012) Laikrakstam „Latvietis“
Page 1 and 2: Laikraksts LATVIETISwww.laikraksts.
Page 3: Ceturtdien, 2012. gada 28. jūnijā
Page 7 and 8: Ceturtdien, 2012. gada 28. jūnijā

Laikraksts "Latvietis" 207

Create successful ePaper yourself

Delete template?

Save as template?