You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
izdevies – tāds ir literatūrzinātnieces, akadēmiķes<br />
Janīnas Kursītes atzinums, ar ko var<br />
būt tikai vienisprātis. Atšķirībā no Dūmistabas,<br />
naktsvēstulēs vārdi ir nomierinošāki,<br />
sāpju remdējošāki, arī tur, kur viņa uzrunā<br />
savus lielākoties jau pie tēviem aizgājušos<br />
līdzgaitniekus, īpaši spalvas biedrus, tādus<br />
kā Olafu Stumbru, Ivaru Ivasku, Arnoldu<br />
Šturmu un vairākas reizes savā laikā Bostonā<br />
mītošo eksīldzejnieci un literatūrzinātnieci,<br />
62 gadu vecumā mirušo Valdu Dreimani (Lai<br />
šūpo Tevi, skanošu, / gaisa upes, / lai pārved<br />
mājās / debesu Daugava balta). Daudz<br />
atzinīgu vārdu jāsaka par Maijas Meirānes<br />
sastādīto, rediģēto, apkomentēto un biobibliogrāfēto<br />
rakstu krājumu Valdas Dreimanes<br />
piemiņai – Kad dzīvošu otru reizi (2006,<br />
Rīgā; skat. JG249:62-63), kam dzejniece veltī<br />
vairākus gadus, pati stāvēdama uz visu ļoti<br />
gaidītā trešā dzejkrājuma sliekšņa. Par savu<br />
literāro veikumu un sabiedrisko rosmi Maija,<br />
kuŗa spiesta atstāt dzimteni kā maza meitene,<br />
šogad kļūst dubultlaureāte – gan Ērika<br />
Raistera Piemiņas fonda balvas, gan arī PBLA<br />
Kultūras fonda.<br />
ĒRPF balvas saņēmuši (alfabētiskā secībā):<br />
Baiba Bičole, Ojārs Celle, Anšlavs Eglītis,<br />
Rolfs Ekmanis, Rita Gāle, Jānis Gorsvāns, Ervīns<br />
Grīns, Uldis Ģērmanis, Benjamiņš Jēgers,<br />
Nikolajs Kalniņš, Jānis Krēsliņš, Elza Ķezbere,<br />
Rita Liepa, Viktors Neimanis, Juris Silenieks,<br />
Biruta Sūrmane, Mārtiņš Štauvers, Dagmāra<br />
Vallena, Ingrīda Vīksna, Teodors Zeltiņš, kā<br />
arī bērnu žurnāls Mazputniņš un Rietumkrasta<br />
Vasaras vidusskola „Kursa” (audzēkņu<br />
apbalvošanai par labākajiem literāriem sacerējumiem).<br />
Nav nejaušība, ka no apbalvotajām<br />
personām tikai divas nav līdzi darbojušās<br />
Jaunajā Gaitā.<br />
Nobeidzot daži Maijas Meirānes atmiņu zibšņi<br />
par saviem senčiem un arī par pašas dzīves<br />
rītu: Tēva dzimtā puse ir Meirāni Gaigalavas<br />
pagastā, ezeru zemē. Mātes senči ir ziemeļvidzemnieki.<br />
Esmu īsta rīdziniece, no laukiem<br />
nākušas vecmāmiņas audzināta. Vecāki abi<br />
skolotāji. Tiem vienmēr bija daudz darba, un<br />
man no viņiem tika tikdaudz kā svētdienas.<br />
Bet vecmāmiņa – tā pavisam cita lieta. [..]<br />
Visi smaržīgo zāļu un nezāļu vārdi, paražas,<br />
dziesmas, ticējumi un nostāsti manā apziņā<br />
ciešā tinumā ar vecmāmiņu, manas mātes<br />
māti. Ar viņas dzimtā pagasta – Umurgas<br />
Auru mājām. Tas esot bijis 1867. gada Umurgas<br />
baznīcas ģērbkambarī, kad krustvecāki<br />
ar bērnu – manu vecomāti – gaidījuši savu<br />
kārtu pie mācītāja Juŗa Neikena. Turpat stāvējusi<br />
arī Neikena samta cepure. Krustmāte<br />
to uz brīdi uzlikusi bērnam galvā, lai bērns<br />
būtu – „gudrs kā mācītājs”. Augot manai<br />
vecaimātei lasīšana un skolas darbi viegli padevušies.<br />
Citi bērni viņai teikuši: „Nu, tev jau<br />
bija mācītāja cepure galvā!” [..] Pamatskolā<br />
dziedāšanas stundās rātni sēžam uz zemiem<br />
zviedru soliem un dziedam „Skaista mana<br />
brāļa sēta”. Klasē vienmēr ir kāds, kas mētājas<br />
ar saviļātas rupjmaizes lodītēm. Tādam<br />
draud palikšana pēc stundām. Rīta lūgšanā<br />
aulā visi stāv taisnās rindās kā dižkareivji un<br />
dzied „Šauras mums tekas, grūti mūsu ceļi”.<br />
Dziesmas nozīme būs saprotama tikai pēc<br />
vairākiem gadu desmitiem. Un tad – ar nenomazgājamu<br />
tumšu tintes traipu uz labās<br />
rokas pirksta – nāk glītrakstīšanas stunda.<br />
Rakstāmspalva, dzēšampapīrs... bižu galus<br />
atkal kāds pamērcējis tintnīcā... Lasāmgrāmata<br />
jau pirmajās skolas dienās izlasīta...<br />
Brīvstundās visi skrien „tupsunīšus”, lec<br />
„klases” (virzienā no elles uz debesīm) vai arī<br />
gaiteņos pa pāŗiem soļo dejas ceļa virzienā,<br />
turklāt deklamējot (ar izteiksmi!) muļķīgus<br />
skaitāmpantiņus vācu valodā: „August hat<br />
kein Glück zu Haus, August zieht zum Tor<br />
hinaus... [..] Lasīšanas prieks. Pašai vesels<br />
grāmatu skapis, tēta taisīts. Tajā krājas Cīrulīši,<br />
Mazo un Lielo Jaunības Teku sējumi un<br />
neaizmirstamās, koši ilustrētās bērnu grāmatas!<br />
Visvairāk man patika tās ar Kovaļevskas<br />
un Kronenberga zīmējumiem. Vēlāk Tornā,<br />
bēgļu nometnē, kur itnekā jauna nebija ko<br />
lasīt, pēc atmiņas kladē pierakstījās visi atstāto<br />
grāmatu nosaukumi. [..] Ja vien būtu<br />
iespējams mūžā kaut ko nebijušu piedzīvot,<br />
es izvēlētos teiksmainos Latvijas ģimnaziju<br />
laikus. Tikko kā sākās iepazīšanās ar pamatskolas<br />
jaukumiem, jau rībēja Vidzemes zirgu<br />
pakavi pa Ārrīgas bruģakmeņiem. No augsti<br />
piekrautiem vezumiem bira siens un bērnu<br />
balsis. Daugavas krastā prombraukšanai<br />
mūs gaidīja kuģis, un starp asarām toreiz<br />
Rīgas jumti tiešām vizēja saulē. Man bija deviņi<br />
gadi, un savā pirmajā dienasgrāmatā es<br />
ierakstīju, ka nemūžam citur negribu dzīvot<br />
kā atkal Latvijā!*<br />
Rolfs Ekmanis<br />
* Latviešu literatūras darbinieki Rietumu pasaulē. Jaunākais<br />
posms (Red. Biruta Abula, Valija Ruņģe, Aleksandrs<br />
Zariņš). Itakā, ASV: Mežābele, 1991:234-237.<br />
17
Change language