You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
savukārt dziļi nožēlo, ka Heisleram no izsūtījuma<br />
pārāk agri (..) ļāvuši bez pūlēm atgriezties,<br />
jo arī viņa starplaikā publicētais dzejkrājums<br />
(domā jams Kāda būsi sirds? – 1957<br />
– R.E.) faktiski ir izaicinājums, tāpēc, ka tur ir<br />
arī divdomīgi dzejoļi, un zem katra dzejoļa ir<br />
datums – kad uzrakstīts, lai atgādinātu, ka<br />
tas uzrak stīts viņa vajāšanas laikā (166-167).<br />
Nav noslēpums, ka Augusts Kirhenšteins politikā<br />
bijis analfabēts, inerti pakļāvies no augšas<br />
diktētajām prasībām un vispār nesapratis,<br />
kas ar viņu tiek darīts. Par marionešu valdības<br />
galvu viņš kļuvis tādēļ, ka bijis pēdējais<br />
priekšsēdētājs Latvijas Kultūras tuvināšanās<br />
biedrībā ar PSRS tautām – tā, protams, bi jusi<br />
padomju izlūkdienesta piesegorganizā cija.<br />
Par izcilo darbību šajā biedrībā vecī gais profesors<br />
saņēmis no prezidenta Kārļa Ulmaņa<br />
3. šķiras TZO... (186). Rēzeknes tirgoņa Vulfsona<br />
dēls Mavriks no iesaukta jaunkareivja<br />
tūdaļ pēc krievu iebrukuma (1940.17.VI)<br />
kļūst par štāba kapteini „tautas armijas” politiskajā<br />
daļā, kaŗa un pēckaŗa laikā iesaistās<br />
Maskavas smadzeņu skalošanas mašinērijā<br />
(latviešu valodā kā M. Vilks), bet Gorbačova<br />
perestroikas laikā metamorfozējas par<br />
„latvju tautas atmodinā tāju”. Raksturodams<br />
Vulfsonu, Kalvāns atsaucas uz sava toreizējā<br />
Rīgas Balss kolēģa Franka Gordona teikto<br />
JG: Tā jau viņš visu laiku noturējies spicē pie<br />
visām varām, (..) alktin alkstot aplausus, M.<br />
Vilks bez mitas „spalvu met” (207). Gunārs<br />
Astra strādājis (1976-1983) Latvijas Valsts<br />
universitātes Gaismas laboratorijā, ko vadījis<br />
Vicinskis, saukts par Panu. Neraugoties uz to,<br />
ka pats bijis izsūtījumā līdz pat 1956. gadam,<br />
tiesas sēdē Vicinskis bijis labākais liecinieks<br />
pret nepakļāvīgo „buržuāzisko nacionālistu”<br />
Astru. Vecais boļševiks Jēkabs Lībietis savās<br />
LVU mar ksisma-ļeņinisma pamatu lekcijās<br />
pastāvīgi lepojies, ka pilsoņu kaŗa laikā bijis<br />
Dzeržin ska dzelzs kaluma čekists, revolucionārā<br />
tribunāla troika priekšsēdētājs (100). Elmārs<br />
Remess, kolēģu uzskatā slinkuma maiss,<br />
kuŗš pa retam piespiedis sevi uzrak stīt pa<br />
feļetonam par komunisma cēlāju sabiedrībai<br />
kaitīgām parādībām (ar pseido nīmu E. Nimbuss),<br />
kādu dienu parādījies TV programmā<br />
kopā ar leģendāro dubult spiegu Kimu Filbiju<br />
(Kim Philby) – izrādās, paprastais, neizgulējies<br />
vīrs ar saburzīto seju bijis čekas virsnieks<br />
(156). Un beidzot, līdz ar Staļina Prēmijas<br />
laureātu akadēmiķi Jāni Zuti ņemsim smieklā<br />
LVU rektoru Jāni Jur genu, kuŗš lielā steigā sasaucis<br />
pedagoģis kās padomes ārkārtas sēdi,<br />
lai paziņotu, ka mūsu universitātē noticis politisks<br />
izlēciens! Pasniedzēja studentiem mācījusi<br />
fašistisku dziesmu! Izrādās, latīņu valodas<br />
pasnie dzēja Čerfase, izpildot studentu<br />
lūgumu, nodiktējusi senās studentu himnas<br />
Gaudeamus igitur! vārdus (73).<br />
Kaut arī vietām tekstā ievīti citēto publikāciju<br />
avoti (parasti gan nepilnīgi), uz zinātnis kumu<br />
Atklusējumi, šķiet, nepretendē. Mērķauditorija,<br />
liekas, ir nespeciālisti vispārlasītāji.<br />
Zinātkārīgākajiem gan diezgan bieži būs<br />
jāķeras pie rokasgrāmatām vai arī jāsit pa<br />
google taustiņiem, piemēram, cik lasītāju zinās<br />
kaut ko par Tautas palīdzību, Ata Ķeniņa<br />
kandidātu sarakstu, „Vicinska laboratoriju”,<br />
par SSS, vai pat par „20. kongresu”? Dažādas<br />
vārdkopas un saīsinājumus autors bieži<br />
vien lieto bez jebkādiem paskaidrojumiem.<br />
Visumā neprecizitāšu ir maz – lielā atkušņa<br />
gads nebija vis 1958., bet gan 1956. gads.<br />
Lasot memuārliteratūru, pastāvīgi jārēķinās<br />
ar krietnu melīguma un skanīgas pašuzslavas<br />
devu. Šajā ziņā Atklusējumiem grūti piesieties.<br />
Lielākā daļa autora aprakstīto „negatīvo<br />
tēlu” jau gozējas joda valstībā. Tiem<br />
kādreizējās murgu pasaules činavniekiem,<br />
kas vēl saņem padomju pensijas, autors nav<br />
vēlējies ķerties klāt.<br />
Rolfs Ekmanis<br />
RŪGTA VILŠANĀS<br />
Latvijas Vēsturnieku komisija. Okupētā Latvija<br />
1940-1990. Rakstu krājums. 19. sēj. Sastād.<br />
Dzintars Ērglis. Rīgā: Latvijas Vēstures institūta<br />
apgāds, 2007. 507 lpp.<br />
Ar interesi un cerībām gaidīju brīdi, kad varēšu<br />
iepazīties ar šo sējumu par laika posmu,<br />
kuŗa sākumā arī es personīgi biju ņēmis dzīvu<br />
dalību, un par to arī diezgan dārgi maksāju.<br />
Grūti aprakstīt to vilšanos ko piedzīvoju,<br />
kad ar šo augsti vērtēto sējumu iepazinos<br />
vaigu vaigā. Nav mans nolūks rakstīt recenziju<br />
par visu sējumu – tas manos gados ietu<br />
pāri fiziskiem spēkiem, bet minēšu vilšanās<br />
divus galvenos un būtiskos tematus. Pirmā<br />
vilšanās – jau pašā pirmajā nodaļā „Padomju<br />
okupācija Latvijā (1940-1941) nebija absolūti<br />
neviena pat pušplēsta vārda par krievu okupācijas<br />
varas viltīgo, nežēlīgo, starptautiski<br />
noziedzīgo un mazisko izrīcību mūsu zemē<br />
šajā gadā. Otra vilšanās – kad iepazinos ar<br />
66
Change language