Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
No stāstījumu polifoniskām kolāžām (ne- piedienīgi<br />
jaucoties pa sinestēzijas kambaŗiem)<br />
iznirst dažādi ieskicētas ainas gan no tuvākās<br />
apkārtnes, gan tālākiem pasaules stūŗiem.<br />
Zasulauka stacijā cietumnieki māj ardievas<br />
aizbraucējiem. Pie sliedēm pret rītu kāds saņem<br />
asinsalgu un, gulšņus ar nagiem ecēdama,<br />
pret auksto zvaigzni, ik gadus Zvaigznes<br />
dienā pēc viņa raud bendes meitiņa zeltmatainā.<br />
To zina stāstīt matronas tukliem pleciem,<br />
piesliežu māju palodzēs iesakņojušās,<br />
kvēlošām acu paprikām un pipargurķīšiem<br />
uz mēles (62). Ābeles dzejproza piesātināta<br />
izaicinošām domām un noskaņām. Citviet<br />
autore piemin pēdējo laiku ķīniešu inženieŗu<br />
fenomenālo sasniegumu, uzceļot dzelzceļu<br />
uz pasaules augstāko kalnu, lai interesentu<br />
bariem turp pabraukāties ar pilnām rokām<br />
limonādes un šokolādes?... Ne vārda par to,<br />
kā čigāni naktīs sit zirgus. Pēdējais teikums<br />
ieskanas kā refrēns Ābeles dzejprozā, norādot<br />
uz viņai tik tipisko latvieša tuvumu, cienību<br />
un godbijību pret dabu un tās izpausmēm,<br />
it izteikti pret dzīvniekiem, un cilvēku<br />
nevērību, pat nežēlību pret tiem. Čigāni izliekas<br />
autores bêtes noires, ja šāda vārdu<br />
kombinācija nav nepieņemams etnisks kalambūrs.<br />
Būtu lieki piebilst, ka Ābeles proza ir daudzšķautnaina.<br />
Piemēram, viņas fabulējums<br />
„Kažoks” pārsniedz lietišķo, kļūdams par<br />
tādu kā ars poetica deklarāciju. Iesākums<br />
ir visai lietišķu apsvērumu un vērojumu<br />
vēstījums – mākslīgais kažoks plušķainām<br />
stērbelēm, pakārts uz naglas. Ziemā būs silti,<br />
vasarā vēsi...un neviens dēļ šitā nav nokauts.<br />
Un dzejniece pie tā tikusi pa lētam.<br />
Kažokā brīvi satilpst it viss... Piedurknēs var<br />
noslaucīt sviedrus, sāpes un nošņaukt degunu.<br />
Kabatā samest ledenes sirmgalvjiem un<br />
mazajiem bērneļiem... Pašā slēptākajā kabatā<br />
virs krūšu kaula mitinās pēkšņais ļenganums<br />
kājās, kad jāsatiekas ar nikniem suņiem<br />
vai piepeši uzklupušu smeldzīgu mirkli, kad<br />
redzi, kā pasaules zobrati griežas. Citiem<br />
vārdiem sakot – tur noglabāts papīrs un zīmuļa<br />
gals... Tik labs kažoks... gribu, lai mani<br />
tajā apglabā (177). Lētais mākslīgais kažoks<br />
kļūst par autores confession de foi. Tas ir<br />
aizsargs pret neganto īstenību, patvērums<br />
no nejēdzībām, bet ne uzdošana skatīties<br />
dzīves realitātēs. Rakstīšana ir sava veida<br />
atvieglinājums no dzīves sloga un nejēdzībām,<br />
kad nikni uzbrūk suņi un jāmeklē kā<br />
paglābties no kritiķiem un citiem liekēžiem.<br />
„Baloža stāstā” autore atkal pieskaŗas domām<br />
un šaubām par rakstīšanu. Es zinu,<br />
kā mani pirksti spēj drupatās pārvērst klaipu.<br />
Es nezinu drupatu ceļu atpakaļ klaipā.<br />
Es nezinu stāstu. Vai stāsts vispār nav meli?<br />
(89). Žans Kokto, viens no izcilajiem franču<br />
enfants terribles, piekrita, ka visa māksla ir<br />
meli, bet meli, kas izsaka patiesību.<br />
Juris Silenieks<br />
ARNOLDA JANSONA MŪŽA VEIKUMS<br />
Jansons, Arnolds. Raksti. 14 sējumi. Sastād.<br />
Alfons Kalns. Rīgā: Valters un Rapa, 2006.<br />
Īsa izziņa par līdz šim tikpat kā nepazīto<br />
rakstnieku Arnoldu Jansonu (1912-1991)<br />
sniegta JG248:12. Viņa čekas konfiscētos un<br />
tikai vēlāk atgūtos manuskriptus ar autora<br />
un viņa dzīves biedres atļauju sakār tojis un<br />
par to izdošanu parūpējies rakst nieka krāsu<br />
brālis LU korporācijā Fraternitas Lataviensis,<br />
Kanādā mītošais Alfons Kalns. Pirmie seši<br />
sējumi satur autobiogrāfisku stāstījumu par<br />
autora bērnības gaitām Rīgā, bēgšanu uz<br />
Krieviju I Pasaules kaŗa laikā, dzīvi „Vidussalā,”<br />
kur apmetušās vairākas latviešu ģimenes,<br />
atgriešanos Rīgā, izglītības gaitām,<br />
iestāšanos korporācijā, apcietināšanu (1940)<br />
un izsūtījumu (1941) uz Čukotku. Par izsūtījuma<br />
gaitām vēsta 6. sējums Mans ceļš uz<br />
manu Golgātu, kuŗu dzejnieks Imants Auziņš<br />
atzīst par Jansona nozīmī gāko veikumu.<br />
7. sējumā lasām Jansona die nasgrāmatas<br />
(1947.1.I - 1953.1.XII). Nākošajos trīs sējumos<br />
sa kopotas dzejas. 11. sējumā ievietotas<br />
autora 766 vēstules otrajai sievai Alisei Rīgā,<br />
rakstītas no Irkutskas apgabala no 1957. līdz<br />
1961. gadam, kad viņš varēja atgriezties<br />
Latvijā. 12. sējumā iekļauti stāsti, kas publicēti<br />
Latvijas periodikā no 1932. līdz 1940.<br />
gadam. 13. sējumā ir romāns Ciklons tuvojas,<br />
kas rakstīts no 1950. līdz 1953. gadam<br />
izsūtījumā Amuras apgabalā. Tas ir vienīgais<br />
pilnībā saglabājies Jansona prozas lieldarbs,<br />
kas ir varbūt vislabāk uz rakstītais un baudāmākais<br />
autora darbs, atskaitot vienīgi pārspīlētas<br />
vēlmju domā šanas ietekmēto, turpat<br />
vai apokaliptisko nobeigumu. 14. sējumā ievietota<br />
Imanta Auziņa lietpratīgā apcere par<br />
Jansona rakstnieka darbību, nepabeigtais<br />
romāns Melnā upe, četras nodaļas no cikla<br />
Dzīvei norakstītie, pāris citu sacerējumu, kla-<br />
62
Change language