Laikraksts "Latvietis" 148
Laikraksts "Latvietis" 148
Laikraksts "Latvietis" 148
You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
Pirmdien, 2011. gada 30. maijā <strong>Laikraksts</strong> „Latvietis“ 7. lpp<br />
Rietumanglijā un Velsā<br />
Turpinājums no 8. lpp<br />
tās latviešu mājas lapās viņš ievietojis<br />
informāciju, kā ar viņu sazināties, lai<br />
vajadzības gadījumā varētu palīdzēt.<br />
Interesanti, ka Andris Tauriņš ir<br />
laulājies ar īstu velsieti, ar kuru iepazinies<br />
studiju gados Londonā. Viņa<br />
studējusi mūziku un ir apveltīta ar labu<br />
balsi. Interesanti un reizē patīkami<br />
klausīties, cik pareizi un skaisti viņa<br />
dzied dievkalpojumos skaidrā latviešu<br />
valodā. Pirms katra dievkalpojuma<br />
Tauriņa kundze lūdz palīdzību iztulkot<br />
latviešu dziesmu tekstus, lai viņa<br />
saprastu to saturu.<br />
Andris Tauriņš ar ģimeni jau vairāk<br />
nekā četrdesmit gadus dzīvo Velsā,<br />
jaukā mazpilsētā netālu no Kārdifas<br />
(Cardiff). Viņam ir divi bērni un<br />
septiņi mazbērni.<br />
Daudzie pienākumi viņam netraucē<br />
pildīt Velsas draudžu priekšnieka<br />
pienākumus. Tā ir liela dzīves māksla<br />
– ļoti neuzkrītoši būt klāt, palīdzēt,<br />
lietas izkārtot un vadīt, nevienu brīdi<br />
neliekot nojaust rūpīgo un lielo darbu,<br />
kas ieguldīts.<br />
Iespējams, šī smalkā takta sajūta<br />
viņam attīstījusies, lielāko mūža daļu<br />
pavadot senās Ķeltu zemes kultūras<br />
ietekmē.<br />
Velsa<br />
Velsa (velsiešu valodā Cymru) ir<br />
ķeltu zeme, viena no Apvienotās Karalistes<br />
četrām daļām. Pārējās daļas ir<br />
Anglija, Skotija un Ziemeļīrija. Velsa<br />
atrodas Lielbritānijas salas dienvidaustrumos<br />
un robežojas ar Angliju<br />
austrumos, Bristoles līci dienvidos<br />
Sentdžordža šaurumu rietumos un Īrijas<br />
jūru ziemeļos.<br />
Velsa ir ļoti sena zeme. To nekad<br />
nav izlaupījuši barbari, tāpēc tā pratusi<br />
saglabāt ne tikai Romas civilizācijas<br />
sasniegumu pēdas, bet arī senās<br />
druīdu un ķeltu kultūras pieminekļus,<br />
kā arī tās nezināmās tautu civilizāciju<br />
liecības, kuras dzīvojušas Velsā pašos<br />
pirmsākumos.<br />
Pirms pusotra tūkstoša gadu krasā<br />
Lielbritānijas vēstures pavērsiena<br />
brīdī tapa leģendas par karali Arturu<br />
un Apaļā galda bruņiniekiem. Tieši<br />
šīs leģendas arī kļuva par pamatu tā<br />
saucamajiem bruņinieku romāniem,<br />
kurus aizgūtnēm lasīja slavenais spāņu<br />
Lamančas Dons Kihots, kurš par<br />
savu ideālu izraudzījās dižciltīgo bruņinieku<br />
Lanselotu. No Velsas vēstures<br />
pirmsākumiem nākusi arī pati Apaļā<br />
galda kā līdztiesības un cieņas principa<br />
ideja.<br />
Lasītājiem varētu interesēt arī Velsas<br />
prinča vēsture, vēl jo vairāk tāpēc,<br />
ka aprīļa beigās pasauli apžilbināja<br />
Velsas tagadējā prinča dēla Viljama un<br />
Keitas spožā laulību ceremonija.<br />
Izrādās, ka Velsas princis (angļu<br />
v. Prince of Wales, velsiešu val. Tywysog<br />
Cymru, tywysog – vadonis, valdnieks)<br />
– sākotnēji bijis Velsas monarha<br />
tituls, troņmantnieka tituls Anglijas<br />
karalistē, bet pēc<br />
1707. gada – Apvienotajā<br />
karalistē.<br />
Kā vēsta leģenda,<br />
XIII gs. beigās<br />
karalis Eduards<br />
I, daļēji pakļāvis<br />
Velsu, sasaucis<br />
uz pārrunām velsiešu<br />
aristokrātus<br />
un piedāvājis tiem<br />
pārtraukt karu, ja<br />
vien tie atzīs sevi<br />
par Anglijas troņa<br />
vasaļiem. Tie piekrituši<br />
ar noteikumu,<br />
ka par Velsas<br />
princi kļūs Velsas<br />
zemē dzimušais,<br />
kurš ne vārda<br />
neprot angliski.<br />
Pēc vienošanās<br />
noslēgšanas Eduards<br />
I ienesis zālē<br />
savu tikko netālajā<br />
Karnarvonas pilī<br />
dzimušo dēlu Eduardu,<br />
pasludinot<br />
viņu par Velsas<br />
princi: „a prince<br />
born in Wales,<br />
who did not speak<br />
a word of English.“ (Angl.: Velsā ir<br />
dzimis princis, kurš nerunā ne vārds<br />
angliski).<br />
Prinča tituls netiek automātiski<br />
mantots, bet katru reizi to piešķir. Parasti<br />
titulu saņem monarha vecākais<br />
dēls, taču mēdz būt arī izņēmumi.<br />
Velsā apmēram 20 procentu iedzīvotāju<br />
runā velsiešu valodā, kas pieder<br />
pie ķeltu valodu zara, un tā pilnīgi<br />
atšķiras no angļu valodas. Mums bija<br />
izdevība dzirdēt velsiešu valodā gan<br />
lūgšanas, gan arī sprediķu tekstus.<br />
Velsieši ir pielikuši lielas pūles savas<br />
valodas saglabāšanā. Velsiešu valoda<br />
iekļauta skolu programmās, ielu nosaukumi<br />
vispirms ir velsiešu valodā<br />
un tikai pēc tam – angļu. 2002. gada<br />
statistika liecina, ka 39 procenti no 10-<br />
15 gadus veciem bērniem var runāt,<br />
lasīt un rakstīt velsiešu valodā.<br />
Velsieši lepojas ar savu dabas<br />
skaistumu un kultūras bagātību, kas<br />
ir atšķirīga no pārējās Lielbritānijas.<br />
Redzot lielos aitu ganāmpulkus, salīdzināju<br />
Velsu ar Jaunzēlandi, kurā bija<br />
jaušama tik pat liela savas zemes mīlestība<br />
un patriotisms.<br />
Domājot par to, nevar gara acīm<br />
skatīt šodienas Latviju, kur nacionālā<br />
audzināšana komunisma okupācijas<br />
gados tika iznīcināta un nacionālās<br />
patriotisma jūtas apslāpētas. Tolaik<br />
izdomāja tādu jēdzienu kā internacionālā<br />
audzināšana, iekrāsojot to ar pozitīvu<br />
raksturojumu. Iespējams, tieši<br />
šīs audzināšanas rezultātā daudziem<br />
latviešiem šodien nav nemaz tik grūti<br />
atstāt savu Dzimteni.<br />
Visos okupācijas gados Latvijā<br />
darbojās latviešu valodīgas skolas, bet<br />
tās nekādā gadījumā nebija nacionālas<br />
Delegācija tikties ar Svansijas un Brekonas bīskapu Džonu<br />
Deivīsu (John Davies, Bishop of Swansea and Brecon).<br />
No kreisās: Prāv. Andris Abakuks, Vera Rozīte, LR goda<br />
konsuls Velsā, Rietumanglijas un Velsas draudzes priekšnieks<br />
Andris Tauriņš, māc. Elīza Zikmane, Anne Tauriņa,<br />
arhib. Elmārs Ernsts Rozītis.<br />
skolas.<br />
Šodienas aktuālākais latviešu uzdevums<br />
ir – glābt latviešu tautu. Ja<br />
būs latviešu valoda un latviešu kultūra,<br />
būs arī Latvija – latviešu tautas<br />
vienīgā Dzimtene.<br />
Kopīgiem spēkiem – gan tiem,<br />
kuri dzīvo Latvijā, gan tiem latviešiem,<br />
kuri dzīvo ārpus Latvijas, jāvienojas<br />
un jānoformulē – ko tas nozīmē:<br />
dzīvot kā latvietim. Izejot no tā, jārada<br />
pavisam konkrēti latviešu cilvēka audzināšanas<br />
mērķi un tie ar visu atbildības<br />
sajūtu pret mūsu tautas nākotni –<br />
jāīsteno.<br />
Viens no pamatstūrakmeņiem latviešu<br />
tautas morālai, tikumiskai un<br />
nacionālai audzināšanai ir tautas reliģiskā<br />
dimensija. Mums jāatbild uz jautājumu<br />
– vai mēs esam reliģioza tauta?<br />
Mēs droši varam atbildēt, ka mūsu<br />
tautas lielākā daļa ir kristīta. Bet jautājums<br />
ir – vai tauta ir kristīgi izglītota<br />
un audzināta?<br />
Daudz par maz mēs ielūkojamies<br />
to latviešu dzīvēs, kuri klusi, bet dziļas<br />
reliģiskas pārliecības un motivācijas<br />
vadīti darījuši ļoti daudz, lai mūsu<br />
tauta runātu latviski un pārmantotu<br />
vērtīgo tautas kultūras mantojumu.<br />
Redzot, cik absurdi Latvijā gadu<br />
pēc gada pie varas izlaužas arogantas,<br />
psihopātiskas personības, kuru vienīgais<br />
mērķis ir merkantilisms un varas<br />
kāre, šodien jādomā par to, kā atbalstīt<br />
un virzīt tos cilvēkus, kuri ar savām<br />
zināšanām, intelektuālajām spējām<br />
un iekšējo inteliģenci varētu kļūt par<br />
Valsts priekšstāvjiem.<br />
Šajā atskatā par gūto pieredzi Vel-<br />
Turpinājums 15. lpp.<br />
FOTO Rūta Abakuka
Change language