lejupielādēt - Dabas aizsardzības pārvalde

1.2.1. Klimats
Gaujas NP teritorija ietilpst mērenajā joslā, kurai raksturīgs samērā neliels saules siltuma
pieplūdums un izteikti pozitīva mitruma bilance. Parks atrodas Baltijas jūras ietekmes apgabalā,
tāpēc klimatam ir piejūras klimata iezīmes: izteikti cikloniski laika apstākļi, prāvs nokrišņu daudzums
un samērā izlīdzināta temperatūras gada gaita. Tai pat laikā vērojamas stipras mikroklimatiskās
atšķirības, piemēram, upju ielejās.
Gada vidējā temperatūra ir +5°C. Visaukstākie mēneši ir janvāris un februāris ar vidējo gaisa
temperatūru -6°C. Vissiltākais mēnesis ir jūlijs ar vidējo gaisa temperatūru +17°C. Viszemākā
temperatūra reģistrēta februārī: -38°C; visaugstākā - jūlijā: +34° C. Pēdējās pavasara salnas gadās
pat jūnija sākumā. Pirmās rudens salnas iestājas jau septembra sākumā, Gaujas senielejā - pat
augustā. Vidējais dienu skaits bez sala 146 (no 107 līdz 200 dienām). Veģetācijas perioda ilgums ir
vidēji 180 dienas. Pirmais sniegs mēdz uzkrist jau oktobra sākumā, vairāk vai mazāk paliekoša
sniega sega izveidojas decembra vidū, sniegs nokūst aprīļa sākumā. Sniega segas biezums parasti
15 - 20 cm. Pēdējo 10 gadu periods raksturojas ar siltām, pat bezsniega ziemām.
Gada nokrišņu summa ir 705 -788 mm. Nokrišņiem visbagātākais mēnesis ir jūlijs (100 - 104
mm), vismazāk nokrišņu (26 - 36 mm) ir februārī.
Valdošie ir DR vēji, to vidējais ātrums ir 4,2 m sekundē. Apmēram 10 dienas gadā vēja ātrums
pārsniedz 16 m/sek. Vidēji gadā ir 18 dienas ar negaisu un 13 dienas ar puteni. Vislielākais dienu
skaits ar stipru vēju ir rudenī un ziemā [26].
1.2.2. Ģeoloģija
Gaujas NP teritoriju raksturo Latvijā plašākais un daudzveidīgākais ģeoloģisko un
ģeomorfoloģisko objektu klāsts. Tajā pašā laikā ir novērojami mūsdienu eksogēnie procesi.
Zemes garozu raksturo trīs pēc saguluma apstākļiem, iežu uzbūves un metamorfizācijas
pakāpes atšķirīgas slāņkopas. Senākā no tām ir kristāliskais pamatklintājs, kuru veido stipri
metamorfizēti arhaja un proterozoja ieži - amfibolīts, ortoklazs, plagioklazs un gneiss. Šo iežu
vecums pārsniedz 570 milj. gadu. Parka teritorijā pamatklintājs atrodas dažādā dziļumā. Urbumos
tas sasniegts gan 616 m (Līčos), gan 1060 m (Inčukalna gāzes krātuves teritorijā) dziļumā.
Pamatklintāju sedz bieza paleozoja nogulumiežu sega. To veido kembrija, ordovika, silūra un
devona nogulumi. Kembrija nogulumus, kas izplatīti visā Parka teritorijā, veido vāji cementēti,
irdeni, ļoti poraini smilšakmeņi. Smilšakmeņu biezums mainās no 36 līdz 53 m. Teritorijā starp
Raganu un Turaidu kembrija nogulumi veido kupolveida pacēlumu, un šī unikālā slāņkopa tiek
izmantota kā pazemes gāzes krātuve.
Virs irdenajiem un porainajiem kembrija nogulumiem uzguļ biezs, ūdens un gāzes necaurlaidīgs
iežu komplekss - ordovika un silūra kaļķakmeņi, merģeļi un māli, kas izplatīti gandrīz visā Parka
teritorijā. Ordovika un silūra nogulumi atsegti tikai dziļurbumos. Šo nogulumu biezums Parka
teritorijā mainās no 150 līdz 320 m. Saimnieciskai darbībai šie nogulumi netiek izmantoti.
Paleozoja nogulumu augšējo daļu veido devona vecuma ieži. To kopējais biezums pārsniedz
500 m. Atsegumos zemes virspusē redzami tikai jaunākie augšdevona nogulumi, bet vecākie
apakš- un vidusdevona ieži sastapti tikai urbumos. Devona nogulumi sīki sadalīti stratigrāfiskās
vienībās, kas izsekojamas visā Parka teritorijā. Devona nogulumu griezums sākas ar Ķemeru svītu.
To raksturo gaiši smilšakmeņi ar kvarca un aleirolīta oļiem. Smilšakmeņi ir vāji cementēti - gandrīz
vai irdeni.
Virs Ķemeru svītas nogulumiem ieguļ vāji cementēti Pērnavas svītas smilšakmeņi. Tos pārklāj
Narvas svītas dolomīti un domerīti, kā arī mālaini karbonātiski nogulumi. Virs Narvas svītas
nogulumiem sastopami Arukilas svītas smilšakmeņi, māli un aleirolīti.
Ar Burtnieku svītu sākas Gaujas un to pieteku krastos atsegto nogulumu griezums. Vienīgais šīs
svītas atsegums ir Gaujas labajā krastā virs Jumāras ietekas. Burtnieku svītas nogulumus veido
smilšakmeņi un aleirolīti. Tieši zem kvartāra nogulumu segas Burtnieku svītas nogulumi sastopami
tikai Parka ziemeļu daļā.
Virs Burtnieku svītas ieguļ Gaujas svītas nogulumi, ko veido dzeltenīgi un sarkanīgi
smilšakmeņi, aleirolīti un māli. Nogulumos plaši sastopamas faunas atliekas (bezžokleņi,
akantodes, bruņu zivis un bārkšspuru zivis). Svītas nogulumu biezums mainās no 83 līdz 116 m.
Parka teritorijas lielākajā daļā tie ieguļ zem kvartāra nogulumiem 10 - 30 m dziļumā. Gaujas svītas
nogulumi ļoti bieži sastopami dabiskajos atsegumos Gaujas un Amatas krastos. Nozīmīgākie
11