lejupielādēt - Dabas aizsardzības pārvalde

No tām 15 sugas ir iekļautas arī Bernes konvencijā un 14 sugas - ES Biotopu direktīvā. Bez tam
Gaujas NP sastopamas arī 90 jeb 62% no visām Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā
iekļautajām mugurkaulnieku sugām (8.pielikums).
Vispilnīgākā informācija par dzīvnieku skaita izmaiņām un izplatību ir attiecībā uz medījamām
sugām. Par citām mugurkaulnieku, kā arī lielo vairumu bezmugurkaulnieku sugām līdzīga
informācija ir salīdzinoši nepilnīga vai reizēm trūkst vispār.
Gaujas NP teritorijā varētu būt praktiski visas Latvijas saldūdeņos sastopamās zivju sugas, jo
Gaujā nav ne dabisku, ne mākslīgu zivīm nepārvaramu šķēršļu, tās baseinā daudz ar upēm
savienoti ezeri un vecupes, un uz mazajām upēm mākslīgās ūdenskrātuves, kā arī reģionā samērā
attīstīta zivkopība, līdz ar to iespējama dažu introducētu sugu klātbūtne [92]. Gauja līdz ar tās
pietekām ir viena no nedaudzajām upēm visā Baltijas jūras reģionā, kurā saglabājušās dabiskās
nēģu un lašu nārsta vietas. Tomēr kā liecina pētījumi [110] lašviedīgo zivju mazuļu skaits Parka
mazajās upēs ir salīdzinoši neliels. Tas arī varētu būt viens no iemesliem kamdēļ, iespējams, no
Gaujas NP teritorijas ir izzudusi pērļgliemene (skat. 1.4.4.).
No retajām putnu sugām Gaujas senielejā ligzdo mazais ērglis, vidējais, baltmuguras un
trīspirkstu dzenis, melnais stārķis, lielā gaura, gaigala, meža balodis, ūpis, zivjudzenītis,
ūdensstrazds un pelēkā cielava [2,42,102]. Ir ziņas, ka 20.gs. 20-jos gados tagad noraktajā Unguru
purvā bijis sastopams lielais piekūns [102]. Tagad tas Parka teritorijā sastopams tikai kā
caurceļotājs. Savukārt Sudas purvā agrāk ligzdojušas baltirbes, bet arī tās izzudušas. Līdzīgs
liktenis, iespējams, piemeklējis zaļo vārnu. Būtiskas skaita izmaiņas līdzīgi kā visā Latvijā skārušas
laukirbes, ķīvītes, pelēkos zaķus un it īpaši aļņus, kuru skaits pagājušā gadsimta 80 - tajos gados
stipri saruka. Pēdējos divu sugu, kā arī meža caunu un lapsu skaits pēdējos gados ir pieaudzis.
Gaujas senieleja ir viena no nedaudzajām vietām Latvijā, kurā mīt lielais susuris. Iespējams, ka
tā ir mūsdienās vistālāk ziemeļos esošā šīs sugas atradne visa areāla ietvaros [69], jo to
dzīvesvietas ir veci platlapju meži. Ir viens ziņojums par mazā susura novērošanu Līgatnes
apkārtnē 20.gs. 60.gadu beigās [70], bet vēlāk šī suga nekur Gaujas NP nav konstatēta. Gaujas
senieleja ir viena no nozīmīgākajām sikspārņu, to skaitā reto sugu ziemošanas vietām Latvijā [108]
(skat. 1.4.5.). Gauja, it īpaši tās pietekas savulaik bijušas dzīvesvieta Eiropas ūdelei [68]. Sakarā ar
Amerikas ūdeles ieviešanos tā Gaujas NP teritorijā izzudusi, iespējams, jau pirms nacionālā parka
izveidošanas. Kā nevēlams introducents mūsu faunā minams arī signālvēzis jeb Amerikas vēzis
Pacifastacus leniusculus, kurš ieviesies Braslas upē, iespējams, 1980-to gadu sākumā [104].
Lai atjaunotu kādreiz Parka teritorijā dzīvojošu, bet vēlāk izzudušu sugu populācijas, veikti
vairāku sugu reintrodukcijas pasākumi. 1975.gadā tika uzsākta staltbriežu un bebru reintrodukcija,
ievedot dzīvniekus no citām Latvijas vietām [79,111]. Tagad šie dzīvnieki lielā skaitā sastopami visā
Parka teritorijā. Bebru reintrodukcijai bijušas gan pozitīvas, gan negatīvas sekas uz bioloģisko
daudzveidību. Starp negatīvajām pirmkārt mināma šķēršļu radīšana zivju migrācijai un
pērļgliemenēm piemērotu biotopu pārveidošanu par nepiemērotiem. Tamdēļ vietām nepieciešama
bebru skaita un izplatības ierobežošana. Nesekmīgi reintrodukcijas mēģinājumi veikti attiecībā uz
baltirbi un medni, dzīvniekus ievedot no dažādām Krievijas vietām [80]. Parkā notikusi arī laukirbju
pavairošana [81]. Amatas un Braslas krastos atrodas zivju audzētavas, kas nodarbojas ar vietējo
zivju resursu papildināšanu. Gaujā un tās lielajās pietekās pagājušā gs. 70.gados izlaisti kuprlaša,
ketlaša un varavīksnes foreļu mazuļi, bet vietēju populāciju izveidošanās nav notikusi [82].
Tomēr daudzas no retajām un īpaši aizsargājamām sugām ir arī praktiski neizpētītas, t.i. nav
zināms ne to populāciju lielums Parkā, ne populāciju stāvokli ietekmējošie faktori un līdz ar to arī
nepieciešamie aizsardzības pasākumi (8.pielikums).
1.5. KULTŪRVĒSTURISKAIS MANTOJUMS
Gaujas NP un tā tiešā tuvumā pēc pēdējās reģistrācijas 1998.-1999.gadā ir 547 kultūrvēsturiski
nozīmīgi objekti [12], no kuriem 221 ir pašreizējā valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā
(skat. 5.pielikums). Šajos skaitļos nav iekļauti 69 valsts un vietējās nozīmes kultūras pieminekļi, kas
atrodas Cēsu pilsētā. Kultūrvēsturiski nozīmīgo objektu skaits ir mainīgs - ir atklāti jauni pieminekļi,
piemēram, Melnā ieža pilskalns, Zīmju jeb Rakstu klintis u.c. Apmēram 80 arhitektūras objekti ir
reģistrēti tikai Gaujas NP uzskaitē, tie galvenokārt ir tautas celtniecības objekti - zemnieku sētas,
atsevišķas ēkas - klētis, rijas, dzīvojamās ēkas, skolas, dzirnavas, pagastnami. Ārpus pieminekļu
sarakstiem palikuši arī daudzi robežakmeņi, zīmju akmeņi, piemiņas akmeņi. Valsts mērogā tie nav
25