lejupielādēt - Dabas aizsardzības pārvalde

1.5.3. Vēstures liecības
Gaujas NP teritorijai nav vienota kultūrvēsturiskā pamata. Tā veidojusies teritorijā, kuru senatnē
apdzīvojušas divas ciltis ar atšķirīgām valodu saimēm. Gauja bieži kalpojusi kā robežupe starp
somugru (lībiešu, vendu) un indoeiropiešu (latgaļu) apdzīvotajiem novadiem. Vendi ir ienācēji no
Kurzemes, tie dzīvojuši ap tagadējām Cēsīm. Senajā Idumejā (Lielstraupe, Straupe) lībieši un
latgaļi dzīvojuši jaukti. 12.gs. lībieši un latgaļi dzīvoja nocietinātās apmetnēs - pilskalnos, senajās
hronikās minēti viņu vadoņu vārdi. Turaidā atradās lībiešu "it kā karaļa" Kaupo Lielā pils, Siguldas
pusē tagadējā Līvu kalnā valdīja Dabrelis, kurš atšķirībā no citiem Gaujas lībiešiem nepakļāvās
Kaupo, Viešu pilskalnā atradās Vesiķa pils, Soteklā (Sateklē) valdīja latgaļu virsaitis Rūsiņš.
Lībiešu hidronīmi un toponīmi sastopami visā Gaujas NP teritorijā. Piemēram, Gauja senatnē
lībiešu valodā saukta par Koivo, Amata - Amada, Kumada - Kumārde, Vikmeste, Rustēgs u.c.
Daudzi senie mājvārdi Gaujas NP teritorijā ir līvu izcelsmes. Līvu kultūra atstājusi pēdas arī tautas
tradīcijās, tradicionālajā apģērbā (krāsu salikums, matauklas, augu ornamenti). Salīdzinot
kalendāro svētku ieražas, redzamas daudzas paralēles ar igauņu tradīcijām. Jāņem vērā arī tas, ka
pēc Baltijas zemju iekarošanas un sadalīšanas Vidzeme un daļa Igaunijas tika apvienota Livonijā,
tas veicināja savstarpējos sakarus. Līvu valodas pratēji dzīvojuši Vidzemē vēl 18.gs. Karu rezultātā
tagadējā Gaujas NP teritorija bijusi gan Zviedrijas, gan Polijas, gan pēc Lielā Ziemeļu kara cariskās
Krievijas īpašumā. Katrs valdīšanas laiks atstājis savas vēsturiskās liecības, tāpat kā vēlāk
sekojošais I Pasaules karš, pirmā Latvijas brīvvalsts, II Pasaules karš, padomju okupācija.
Mutiskajās liecībās pierakstīti 1905., 1917., 1919.gada notikumi.
Gaujas NP teritorijā ir daudz skulptūru un piemiņas zīmju I Pasaules karā un Latvijas
atbrīvošanās cīņās kritušo piemiņai - Straupē, Liepā, Līgatnē, Cēsīs, pie Ieriķiem, Siguldā,
Raiskumā. Piemiņas plāksnes kritušajiem un bez vēsts pazudušajiem draudzes locekļiem ir arī
visās baznīcās. Ir piemiņas zīmes 1905.gada soda ekspedīciju upuriem - Siguldas kapos, Āraišos,
Cēsīs, Kārļos. Piemiņas zīmes vai skulptūras ir arī II Pasaules karā kritušajiem krievu armijas
karavīriem un vācu armijas karavīriem (tai skaitā latviešu leģionāriem) - Morē, Turaidā, Siguldā,
Cēsīs, Priekuļos, Vildogā, kā arī holokausta upuriem - Raiskumā. Tomēr bieži to mākslinieciskais
līmenis nav augsts, tās ir tikai sava laika vēstures liecības.
2001.gada 22.septembrī Krimuldas baznīcas kultūrvēsturiskajā zonā tika atklāta piemiņas zīme
Turaidas lībiešu valdniekam Kaupo, ko veidojusi māksliniece Gaida Grundberga.
Jāpiemin daudzās radošās personības - rakstnieki, dzejnieki, mūziķi, mākslinieki, kas dzīvojuši
vai strādājuši Gaujas NP teritorijā, - Ed.Veidenbaums, Ed.Treimanis-Zvārgulis, K.Jansons, A.Julla,
M.Celmiņa, K.Baltgailis, V.Brutāne, J.Norvilis, Kr.Barons, Pērsietis, L.Paegle, A.Eglītis, A.Švābe,
P.Rozītis, A.Kalniņš, Em.Melngailis, M.Vanaga, M.Zariņš u.c.
1.5.4. Māksla, amati un tradīcijas
Gaujas NP teritorijā ir visdažādākā veida mākslas pieminekļi, senākie no tiem atrodas baznīcās
(kapu plāksnes (no 15.gs.), luktu un kanceļu gleznojumi (17., 18.gs.), altārgleznas, vitrāžas,
svečturi, sudraba trauki u.c.), kā arī viduslaiku pilīs (dekoratīvie rotājumi). Unikāli ir iekštelpu
gleznojumi Ungurmuižā, kas tapuši 18.gs. 30.-50.gados. Daudzās muižās atrodas dekoratīvās
podiņu krāsnis (Drabeši, Ungurmuiža, Āraišu mācītājmuiža). Daudz dažādu mākslas pieminekļu ir
Siguldas Jaunajā pilī no 20.gs. 30.gadiem, kad tur ierīkoja Rakstnieku pili - gleznas, vitrāžas,
kamīni, intarsijas, arī pilsmuižas parka skulptūras un dekoratīvā vāze.
Senāk Gaujas NP teritorijas iedzīvotāji nodarbojās gan ar visai Latvijai tradicionālo zemkopību,
laukkopību un biškopību, gan ar amatiem, kas raksturīgi tikai šim novadam. Pirmkārt, te jāmin koku
pludināšana pa Gaujas upi, kas 20.gs. sākumā bija populārs peļņas avots daudziem Piegaujas
zemnieku sētās dzīvojošajiem vīriešiem. Koku pludināšana turpinājās līdz 20.gs. 60. gadiem. Otrs,
tikai Gaujas NP teritorijā no 18.gs. beigām līdz II Pasaules karam piekopts amatniecības veids bija
jau pieminētais krēslu meistaru amats Vaidavas, Lenču un Liepas pagastos. Krēslus šajā nelielajā
apvidū gatavoja gandrīz ikvienā zemnieku saimniecībā ziemas periodā, kad nebija jāapstrādā
zeme. Tikai atsevišķi bezzemnieki un sevišķi labi amata meistari strādāja visu gadu. Gadā tika
izgatavots apmēram12 000 krēslu, tie tika pārdoti vietējos tirgos, arī Igaunijā un Krievijā. Igaunijā tie
tika saukti par "lätti tuul" (latviešu krēsliem).
Ļoti šaurs, bet Gaujai specifisks bija pārceltuvju un prāmju darbinieku amats, ko uzņēmās līdzās
esošo māju vīri. Nedaudzās vietās, galvenokārt pie lieliskajām māla ieguvēm starp Valmieru un
30