Laikraksts "Latvietis" 255

More documents

Recommendations

Info

12. lpp. <strong>Laikraksts</strong> „Latvietis“ Ceturtdien, 2013. gada 2. maijā Nacionālais attīstības plāns: NAP 2020 Līdzības un atšķirības nacionālas attīstības stratēģijām Pirmais raksts Gundara Ķeniņa Kinga rakstu sērijā par pērn pārrunāto un pieņemto Nacionālo attīstības plānu. Mīļie lasītāji! Zemāk lasāmā uzruna Latvijas aviācijas nozares darbiniekiem, studentiem, mācībspēkiem un citiem krokodilu radiniekiem ir sava veida ievads maniem nākamiem rakstiem. Es ceru, ka tie jūs novedīs uz pārdomām un atziņām gan par Latvijas saimniecisko izaugsmi, gan par tās nacionālo attīstību šodien, rīt un tālākā nākotnē. Īstenībā es rakstīšu par iecerētiem saimnieciskiem rezultātiem un stratēģijām to sasniegšanai. Šie sasniegumi nav gaidāmi bez tautas atbalsta un iesaistes. Savukārt, šī iesaiste, pietiekama vai nepietiekama, prasa daudz plašāku pieeju par lēmumiem saimnieciskā dzīvē. Tāpēc arī Latvijas valdība šodien spriež par nacionālo attīstību plānu septiņiem gadiem (NAP 2020) un tā iespējamu turpinājumu līdz 2030. gadam. Kā to var lasīt zemāk, mēs esam savā uzvedībā gan līdzīgi, gan atšķirīgi. Valdības pirmais un grūtākais uzdevums, šo septiņgadu plānu veidojot, ir šī plāna plāna mērķus un paredzētās norises saskaņot personiskās un sabiedriskās pārrunās. Vēl vēlos pieminēt, ka gaidāmie raksti nebūs mācību grāmatas šī vārda ierastajā nozīmē. Tiem, kas vēlas attīstības tematiku iepazīt tuvāk, es šoreiz pievienoju dažas norādes zinātniskā literatūrā. Veiksmīgu lasīšanu un piemērotas pārdomas! Krokodili un viņu radinieki Godātie krokodilu un citu abinieku radinieki! Es jūs šodien aicinu uz pārdomām par racionālismu, ko mums vēlas piedēvēt vairums ekonomistu. Padomāsim par racionālisma kontrastiem ar cilvēku īsteno uzvedību! Mēs esam dažādi, bet mēs no vissenākajiem laikiem esam arī iemantojuši kopīgas īpašības. Kas tās ir? Kornela Universitātes profesors Roberts Franks (2011) domā, ka mūsu ekonomiskās izdarības ir vairāk saistītas ar lēnajiem mūsu attīstības procesiem. Franks mūs iepazīstina ar tiem neirologiem, kas ir pārliecināti, ka mūsu dabas pašos pamatos ir mūsu radniecība ar krokodiliem un citiem abiniekiem. Krokodili, kā jau esam ievērojuši pat dažu kolēģu raksturos, ir badīgi un alkatīgi. Par visu visvairāk viņi grib pie pirmās izdevības daudz aprīt. Kā to atzīst pat ekonomisti, šo krokodilu rijība ir tīri fiziski ierobežota. Savukārt mēs, šo abinieku pēcteči, nebūt neesam savās vēlmēs un alkatībā ierobežoti. Cilvēks vēlas vairāk. Mēs, vairāk gan kā indivīdi, instinktīvi gribam iegūt arvien vairāk un vairāk varas, naudas un mantas. Citiem vārdiem, cilvēces saimnieciskai izaugsmei vēl nav saredzamu robežu. Mūsu krokodilu dabai ar laiku izveidojusies otra kārta. Tā unikāli tikai cilvēcei palīdz domāt un plānot tālākai nākotnei. Un tā mēs esam pa daļai rijīgi un negausīgi, bet pa daļai mēs arī spējam sasniegt ļoti daudz. Šīs spējas vairojas ar mūsu saziņu un sadarbības izaugsmi. Pirmais latviešu aeronautikas inženieris, mans vecākais brālis Marģers Ķeniņš pēc Pirmā pasaules kara gandrīz viens pats uzbūvēja savu pirmo lidmašīnu. Šodien jaunākais Boeinga modelis 787 prasa daudzas, dažādas darbinieku saimes un komandas, lai paveiktu vēl nesen neiespējamo, salikt kopā miljonu daļu un detaļu drošai, ekonomiskai un ātrai tālsatiksmes lidmašīnai. Kā redzam, tad tehniskais un saimnieciskais progress turpinās tālāk. Pēc Franka domām, šī progresa raksturs vairs nav īsti racionāls. Franks domā, kas tas pēc dabas ir vairāk evolucionārs. Viņš runā par mūžam mainīgu Darvina ekonomiju. Tas atgādina vajadzību mainīties un pielāgoties jauniem apstākļiem. Es ceru, ka šī mazā intelektuālā ekskursija palīdzēs jums paveikt vēl daudzus uzlabojumus savā un visas tautas saimnieciskajā dzīvē Plašāka pieeja šiem jautājumiem šodien ir kļuvusi nepieciešama, jo tagad dzīvojam jaunā saziņu un sadarbības laikmetā. Kā sacīt, izaugsmes procesus nevar paveikt tikai ar racionālu inženieru un ekonomistu darbu vien. Šī laikmeta procesos vairāk un vairāk izšķilas inovācijas, kas ir rūpīgu diskusiju, lielas atbildības un savstarpējas uzticamības un sadarbības augļi un sasniegumi. Kā jau teicu, cilvēks tagad mazāk domā un strādā viens pats. Mēs tagad paveicam daudz ātrāk un vairāk tad, kad apvienojam savu individuālo pienesumu ar kopīgi paveicamo. Ideāli, mēs gan sacenšamies, gan sadarbojamies. Kā veidojas ekonomikas zinātne? Britu lords Lionels Robins jau savā 1932. gada esejā definē ekonomiku kā šauru nozari. Tā ir pielietojama, lai izvērtētu alternatīvas pieejas saimnieciska rakstura problēmām tā atrodot tām optimālus risinājumus. Īstenībā lords Robins (Robbins, 1963) par pareizāku atzina politiskās ekonomikas lielāko nozīmi, bet pēc Otrā pasaules kara ekonomisti vairāk pievērsās vienkāršotiem, parasti matemātiskiem modeļiem. Jāpiezīmē, ka šie tik racionālie modeļi ir maz devuši saimnieciskai attīstībai. Tagad atgriežamies pie plašākā privātā un sabiedriskā sektora sadarbības. Manuprāt, šīsdienas apstākļos svarīgākas ir lielā ekonomista, un arī skaistu un ātru dāmu un zirgu cienītāja, Harvarda Universitātes profesora Jozefa Šūmpētera daudz plašāk tvertās domas par uzņēmēju milzīgo lomu un viņu radītajām raženām inovācijām, kas nežēlīgās sacensības vētrās sagrauj un aizvieto ierasto. (Schumpeter, 1950). Šodien zinām, ka būtībā tieši šie inovāciju procesi mums sola atnest vislielāko saimniecisku progresu, izaugsmi un labklājību. Tie arī riskanti un bīstami, jo tie prasa darbinieku spēju pārvietoties no vecajiem darbiem uz jaunajiem. Te vajadzīga plaša un intensīva sagatavošanās un sadarbība sadarbību optimāliem rezultātiem. Ņemot vērā nomaiņas saimnieciskos apstākļos un darbībā, ievērojam, ka mums jārevidē indivīdu loma. Ja pirms pāris gadsimtiem saimniecībā sacentās daudzi mazi ražotāji un pārdevēji, kas tirgos piedāvāja vienkāršas pirmās nepieciešamības preces, šodien daudz lielāka nozīme ir lielām, bieži internacionālām firmām ar kompleksu ražojumu profilu. Tas izdevīgi visiem kopā. Arī agrāk rijīgiem indivīdiem bija tendence samazināt kopīgos labumus sev par labu. Ierobežojumi nav nekas jauns. Šodien mēs samazinām un ierobežojam krokodīlu lomu vēl vairāk. Te ir iesaistītas sabiedrības un privātā sektora intereses un jākārto dažādi konflikti. Šos procesus optimāli sakārtot varēsim tikai ar ļoti nopietnām pārrunām visā sabiedrībā. Es sagaidu, ka vadoša loma te būs daudz aktīvākai korupcijas apkarošanai. Šādi uzlabojumi sabiedriskā darbā mums var dot daudz, varbūt piecus procentus no kopprodukta (King et al., 2004). Tas būtu vērtīgs ieguvums visai tautai. Vēl lielāka nozīme būs inovācijām, kas pārveido politiskos iestādījumus un saimnieciskās struktūras. Tikai tās var celt nodarbinātību un atvest saimnieciskos labumus. Mūsu loģiskie un savstarpēji savienotie saimnieciskie mērķi (monetary and fiscal stability, higher value exports, maximum employment, and higher productivity) ir formulēti jau senāk (King and Balabkins, 1997). Vēl pietrūkst daudz lielāka uzsvara uz mūsu dzīvē svarīgākajām un valdošām, pozitivām vērtībām Turpinājums 13. lpp.
Ceturtdien, 2013. gada 2. maijā <strong>Laikraksts</strong> „Latvietis“ 13. lpp. Nacionālais attīstības plāns Turpinājums no 12. lpp. uzdevumu un darbu sadalē un to organizācijā. Par šiem politiskiem un saimnieciskiem izkārtojumiem lasām Masačusetas Tehniskā Institūta profesora Darona Acemoglū un Harvarda Universitātes profesora Džēmsa Robinsona (Acemoglu and Robinson, 2012) monumentālajā darbā par inovāciju sasniegumiem un aizkavēšanos visā pasaulē. Abi autori skeptiski skatās uz citām izaugsmes teorijām. Manuprāt, viņi par daudz kritiski vērtē uzskatu un vērtību nozīmi. Īpaši Latvijā inovācijas bremzē ārkārtīgi augstais sociālā kapitāla deficīts. Tas notiek laikā, kad īstenībā sociālais kapitāls, tas ir savstarpēja uzticamība un sadarbošanās, prasa jaunus sociāla kapitāla ieguldījumus. Latvijas pieredze kopš Lielā Ziemeļu kara lielā mērā raksturojas ar feodāla rakstura vienvaldību un smagu zemāko kārtu nežēlīgu izmantošanu, ilgi paturot beztiesīgas dzimtbūšanas verdzību. Protams, šīs kārtības pamatos ir visādi veicināta politiskā un saimnieciskā stabilitāte. Šis faktors vietām atsedzās aristokrātu Kampenhauzenu un Fēgezaku ģimenu dzīvē (fon Fēgezaks, 2011). Blakus lepnam, materiāli neierobežotam dzīves veidam, ievērojam, ka viens no Kampenhauzeniem izpostītajā Vidzemē nopērk un atjauno trīsdesmit muižas. Ne jau viens pats! Šādos apstākļos ir grūti iedomāties zemniekus, kas vēlētos uzlabot savu darbu, vai paaugstināt savas klaušas un nodevas saviem virsvaldniekiem par labu. Ar zināmiem, īslaicīgiem un pašauriem sasniegumiem autokrātiski organizētās valstīs, inovācijas visvairāk un ilgstoši plaukst atvērtās sabiedrībās. Tur ir pietiekama centrālā valdība, kas rūpējas par mieru un kārtību. Tur politiskie iestādījumi nekavē indivīdu un grupu brīvu aktīvo iesaisti visāda veida uzlabojumu procesos. Šie ir izkārtojumi, kas saskan ar vai neticami straujo saimniecisko progresu anglu-sakšu zemēs. Tie saskan arī ar Šūmpetera mācībām. Tie ir nepieciešami, jo konkurence ražošanā pieaug, bet pieprasījums aug lēnāk vai nemaz. Tas rada bezdarbu, ko samazināt var tikai ir jaunām precēm un pakalpojumiem. Mācīsimies atbrīvoties no nevajadzīgā un bīstamā! Centīsimies sasniegt vairāk! Gundars Ķeniņš Kings Pacifika Luterāņu Universitātes profesors un emeritēts dekāns LZA ārzemju loceklis Turpmāk vēl Vēres • Acemoglu, Daron, and James A. Robinson (2012). Why Nations Fail: The Origins of Power, Prosperity and Poverty. New York: Crown. • fon Fēgezaks, Zigfrīds (2011). Senči un pēcteči. Piezīmes no senās Livonijas vēstuļu lādes, 1689-1887 [translated from German original: Siegfried vin Vegesack, Vorfahren und Nachkommen]. Rīgā: Laika grāmata. • Frank, Robert H. (2011). The Darwin Economy. Liberty, Competition, and the Common Good. Princeton: Princeton University Press. • King, Gundar J., and Nicholas W. Balabkins (1997). “Fundamental Thoughts on Four Basic Economic Goals,” Journal of Baltic Studies, XXVIII/1: 3-8. • King, Gundar J., Bruce W. Finnie, J. Thad Barnowe, and Linda K. Gibson (2004). “Corruption and Economic Development on the Baltic Littoral: Focus on Latvia,” Journal of Baltic Studies, XXXV/4: 329-345. • Robbins, Lionel (1963). Politics and Economics. New York: St. Martin’s Press • Schumpeter, Joseph (1950). Capitalism, Socialism, and Democracy. New York: Harper. Blaumaņa gada Grestes lasījumi Turpinājums no 11. lpp. paredzēts tikai ģenerālmēģinājumā pirms izrādes. Kad Akmentiņa mēģinājumā aizrādīja Grestem, ka viņai jāpieskaras taču „ne tik bailīgi“, Greste saķēris aktrisi kā stangās, viņa nav varējusi ne pakustēties. No tiem gadiem Valmieras skolās Greste atceras kā Blaumanis viņa dzīvoklī lasījis vēl līdz galam neuzrakstīto lugu Dzīvais ūdens, kas vēlāk vispār pazudis, kā skolēni stāvējuši sardzē, baidoties no policijas sakarā ar pulcēšanos Grestes dzīvoklī – bija 1905. gads. Lai kā pūlējās Blaumanis, iztaisīt Gresti par rakstnieku neizdevās, par aktieri arī ne – VIŅŠ PALIKA SKO- LOTĀJS, bet draudzību un drauga palīdzību Blaumanim apliecināja visu savu mūžu. Sevišķi tas bija vajadzīgs 1908. gadā, kad ļoti slimais Blaumanis bija jāved uz Takaharju sanatoriju Somijā. To izdarīja Greste. Vietu tur bija sarunājusi gleznotāja Rozentāla kundze, par līdzekļu sagādi rūpējusies Anna Brigadere, bet braukt uz turieni Blaumani pierunāja un aizveda Greste. Viņš arī pēc vairākiem mēnešiem atveda mirušo rakstnieku uz Latviju, aizveda šķirstu uz Ērgļu baznīcu. Par šim skumjajām reizēm Jānis Greste vēlāk rakstījis savās atmiņās. Pirmais nopietnākais atmiņu raksts parādās Blaumanim veltītajā kopkrājumā 1923. gadā, ko izdevis Blaumaņa pieminekļa fonds – Atmiņu drumslas. Lielākais atmiņu rakstu birums, ja tā var atļauties teikt, parādās 1939. un 40. gada sākumā žurnālos Sējējs un Sievietes Pasaule – pavisam 11 raksti (Mūsu nemirstīgais Blaumanis – raksturojums un maldu izklaidēšana, Ikdienas darba dzejnieks un gaišreģis, Blaumanis un jaunatne, Vajag būt īstam, Vecpuiša dzīve, Blaumaņa ārstēšanās, Blaumanis kā pasaules lāpītājs, Rūdolfs Blaumanis kā kautrīgs mīlētājs). Kādi šo rakstu rokrakstu fragmenti atrodami Grestes fondā Jelgavas muzejā. Pēc rakstnieka nāves Greste saglabā viņa rakstāmrīkus, vēl citas lietas arī tad, kad Pasaules kara laikā viņš ar ģimeni atrodas Krievijā, toties pēc atgriešanās Latvijā, strādādams mūsu skolā, Greste braukā uz Rīgu, veido pirmo topošā rakstniecības muzeja ekspozīciju, un tas ir Blaumaņa stūrītis, kas 1932. gadā tiek izstādīts Latvijas izglītības darbam veltītajā izstādē ārzemēs. Līdztekus notiek daudzie skolotāja izbraukumi uz ikvienu Latvijas skolu, kas vien gaida atmiņu stāstu par vislatviskāko rakstnieku – Rūdolfu Blaumani. Protams, arī mūsu skolā notiek Blaumaņa vakari. Vēl šodien daudzās Latvijas skolās glabājas fotogrāfijas no Grestes iekārtotajām Blaumaņa izstādēm, no viņa lugas Sestdienas vakars izrādēm, no siltās, latviskās kopības gara radītajām kopus fotogrāfijām pēc Blaumaņa Tālavas taurētāja noklausīšanās. Blaumanim veltīts vakars notika 1943. gada ziemā Jelgavā, kur mūsu skolas absolventi uzaicināja piedalīties arī Gresti, un viņš atbrauca. Blaumanim veltīts vakars notika Viļa Plūdona ģimnāzijā Kurzemes katla laikā Kuldīgā, un 1945. gada 8. maijā – Vandzenes pamatskolā, kur ieejas maksa bija kartupelis – visparastākais, ēdamais. Un vandzēnieši sapulcējās, un Greste stāstīja atmiņas par savu draugu un mūsu tautai piederošo rakstnieku. Kas viņus vienoja draudzībā? Tā ir latviskās kopības apziņa. Par to nekad nedrīkstam aizmirst. „Es esmu bagāts. Reiz Blaumanis ir bijis man labvēlīgs. Man ir bijusi laime izmantot viņa draudzību. Man jāatzīstas, ka mēs – Blaumaņa jaunie draugi un dēli – viņa tuvumā tapām labāki. (..) Blaumanis vilka uz augšu. Viņš mani audzināja (un vai mani vien?) Par to es esmu viņam bezgala pateicīgs.“ (Jānis Greste.) Dzintra Meijere Laikrakstam „Latvietis“
Page 1 and 2: Laikraksts LATVIETISwww.laikraksts.
Page 3 and 4: Ceturtdien, 2013. gada 2. maijā La
Page 11: Ceturtdien, 2013. gada 2. maijā La

Laikraksts "Latvietis" 255

Create successful ePaper yourself

Delete template?

Save as template?