Laikraksts "Latvietis" 255

Ceturtdien, 2013. gada 2. maijā Laikraksts „Latvietis“ 15. lpp.
Pirms 40 gadiem – no Ļaudonas uz Austrāliju
Teodora Reveliņa interesantās dzīves gaitas
Tolaik nebija bieži drāniem, kur tolaik
gadījumi, kad no Padomju
dzīvoja Reveliņš.
Savienības va-
Kā pēdējā šai kopā
rēja izbraukt uz dzīvi jāmin Madonas
citur. Tomēr Teodoram rajona Iekšlietu
Reveliņam (1886-1984)
1973. gadā izdevās saņemt
atļauju pārcelties
pie meitas Ainas Kuzņeckas uz Glenrojas
daļas pasu galda
priekšnieces vēstulīte
(gan bez datuma)
uz Rīgu, kurp
rajonu Melburnā.
vecais vīrs bija
Ļaudonieti dzīves gaitas jau vairākkārt
bija aizvedušas prom no dzimtenes.
Pēc vietējās draudzesskolas
viņš mācījās piensaimniecības amatu
Vjazā netālu no Pleskavas. Iesaistīšanās
1905. gada notikumos, uzturēšanos
Ļaudonā darīja bīstamu, tāpēc
jauneklis devās uz Pievolgu – strādāja,
mācījās Samāras lauksaimniecības
vidusskolā. Kā agronoms pēc tam viņš
pārcēlies – atļauja
izbraukt uz Austrāliju
esot saņemta,
pēc tās esot jāiet uz
Vīzu Reģistrācijas
daļu Raiņa bulvārī
1. Pieņemu, ka
šo iestādi savulaik
apmeklēja arī tie
Austrālijas latvieši,
darbojās Kazaņas guberņas zemstē,
vēlāk vadīja lauksaimniecības skolu tagadējā
Baltkrievijā, Lidas apriņķī. Sākās
pasaules karš, tāpēc sekoja dienests
armijas saimniecības daļās. Latvijas
Brīvības cīņu laikā leitnants Reveliņš
rūpējās par 4. Valmieras pulka apgādi.
Trīs gadus viņš strādāja Tirzas
Lauksaimniecības skolā, bet no
1923. gada līdz 1940. gada rudenim
vadīja lauksaimniecības skolu Rūjienā.
Turpat skolotāja bija arī dzīvesbiedre
Anna Lāce-Reveliņa (1890-1948); ģimenē
bērni – Eižens, Aina un Jānis.
Blakus Rūjienai, Ternejas pagastā Reveliņi
nopirka saimniecību Urgas, tā
deva iztiku kara laikā. Pirmajos pēckara
gados pildīti agronoma pienākumi
Rūjienas apkārtnē. Savu samērā lielo
saimniecību T. Reveliņš nodeva lauksaimniecības
kooperatīvam, lai pirmskolhoza
laikā netiktu ieskaitīts tā sauktajos
budžos. Bērni kara laikā nonāca
Vācijā, kādu laiku pēc sievas nāves agronoms
atrada darbu meliorācijā Krustpils
pusē. 71. mūža gadā ļaudonietis kā
pensionārs atgriezās dzimtajā pagastā.
Pensionētā ārste Ciemalda
Plāķe-Lūkina uz Madonu atveda kaudzīti
dokumentu, kas tapuši, gatavojoties
braucienam pie meitas. Reveliņš
vairākos variantos rakstījis autobiogrāfiju,
sagatavojis īpašu anketu – iesniegumu
Iekšlietu ministrijas Vīzu reģistrācijas
daļai, saglabājušās arī Austrālijas
sūtniecības vēstules uz Ļaudonas In-
kas padomju gados apmeklēja Rīgu. Tā
nu mūža pēdējā desmitgade Reveliņam
pagāja dienvidu puslodē. Par šo laiku
gan Madonas muzejā ziņu nav.
Ciemalda Lūkina muzejam nodeva
arī pagājušajā rudenī iznākušo
grāmatu Bez pasūtinājuma un cenzūras.
Tajā apkopotas viņas vectēva valodnieka
Jura Plāķa (1869-1942) un
tēva ārsta Ernesta Plāķa (1897-1972)
atmiņas. Tās neaptver visu abu cilvēku
dzīvi (pieņem, ka kaut kur varētu
būt saglabājušās vēl kādas E. Plāķa
pierakstu klades par 1930. gadiem),
tomēr rāda latviešu likteņu dažādību
divdesmitajā gadsimtā. Skolotājs Juris
Plāķis strādājis Rīgā, Dignājā, Morē
un atkal Rīgā. Arī viņš bija bēglis pēc
1905. gada, dzīvoja Sibīrijā, tad Kazaņā,
studēja Kazaņas Universitātē,
vēlāk bija tās docents, arī profesors.
1920. gada vasarā J. Plāķis atgriezās
dzimtenē, saistījās darbā Latvijas Universitātes
Filoloģijas un filozofijas fakultātē,
nepilnu gadu bija arī izglītības
ministrs. 1941. gada 14. jūnijā profesoru
Plāķi izsūtīja uz Permas apgabalu.
Tēvs un dēls darbojās organizācijā
Pērkoņkrusts, Ernests Plāķis bija
viens no tās vadītājiem. Organizācija
aizliegta vēl pirms 1934. gada maija
apvērsuma. Ārstu atkārtoti apcietināja,
1940. jūnijā sarkanarmijas ienākšanu
viņš sagaidīja kā cietumnieks un
tāds Padomju Savienībā palika vēl vairāk
nekā 15 gadus. 1941. gada jūnijā
Teodors Reveliņš un ļaudoniete Marija Kirilova „Indrānos“
1960. gados.
Grāmatas vāks.
izsūtīta arī daktera dzīvesbiedre Marianna
Vērpele-Plāķe (1898-1984),
abu meita Ciemalda palika dzīvot pie
radiem Lazdonā. Mariannas Vērpeles
dzimtās mājas bija Ļaudonas Opsi, pastarpināti
viņa pazina Teodoru Reveliņu,
kas arī atmiņu grāmatā pieminēts.
Indulis Zvirgzdiņš
Laikrakstam „Latvietis“
Gleznas uz zīda
Turpinājums no 7. lpp.
„Jau no seniem laikiem zīds ir
lietots kā apģērbiem, tā arī mākslai.
Zīds bija pirmais, uz kura senos laikos
gleznoja,“ stāsta Ilva Anna Kulberga,
viņas gleznas uz zīda ir janvārī izstādītas
Kongsvinger bibliotēkā. Izstāde
arī rāda zīda pielietošanu no seniem
laikiem līdz mūsu dienām. Zīds joprojām
ir populārs gan apģērbiem gan
mākslā; tas nekad nebūs nemoderns.
Ilva Anna ir interesējusies par
mākslu jau no bērnu dienām. „Mana
māte bija matemātikas skolotāja,“ stāsta
Ilva, „un es reizēm biju viņai līdz
stundās. Matemātika bija garlaicīga,
es dabūju papīru un krāsas un zīmēju.
Pēc pabeigtas izglītības esmu bijusi
pasniedzēja mākslā un rokdarbos, bet
tagad nodarbojos tikai ar gleznošanu.
Agrāk gleznoju galvenokārt akvareļus,
bet 1995. gadā biju studiju ceļojumā
Dānijā, tur apmeklējām vienu zīda
apgleznošanas darbnīcu, un ar to es
aizrāvos, zīds kļuva mana sūtība.“
Tik daudz par izstādi. Žēl jau, ka
janvārī nezināju, būtu bijis interesanti
to pašiem redzēt, bet kas par vēlu, tas
par vēlu.
Harijs Valdmanis, Oslo
Laikrakstam „Latvietis“