Laikraksts "Latvietis" 257
Laikraksts "Latvietis" 257
Laikraksts "Latvietis" 257
Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
Trešdien, 2013. gada 15. maijā <strong>Laikraksts</strong> „Latvietis“ 13. lpp.<br />
Kārlis Ulmanis 135<br />
Turpinājums no 12. lpp.<br />
nebūt nebija nepieciešamība. Viņš labi<br />
zināja, ka jārada liela vēriena kopēji<br />
mērķi pāri politikai, ekonomijai un<br />
sociālām vajadzībām. Šiem mērķiem<br />
jābūt sasniedzamības robežās.<br />
Lielu un sasniedzamu mērķu uzstādīšana<br />
rada vienotību un sadarbību.<br />
Visām lielākām latviešu kopienām<br />
Austrālijā ir ne tikvien spēcīga<br />
sabiedriskā struktūra, bet arī sabiedriskie<br />
īpašumi. To pašu var attiecināt<br />
uz ASV, Lielbritāniju, Kanādu un Vāciju.<br />
Piemēram, Melburnā tādi ir vairāki<br />
– Latviešu nams Elvudā, ev. lut.<br />
Sv. Krusta draudzes baznīca un zāle,<br />
draudzes kapsēta, Daugavas Vanagu<br />
nams un vēl vislielākais īpašums un<br />
kopdarbības simbols – Latviešu ciems.<br />
Tas norāda, ka toreizējie latviešu sabiedriskie<br />
vadītāji prata radīt ierosmi<br />
un pamatu sadarbībai. Melburnas<br />
Latviešu kredītkooperatīvs ir arī vērā<br />
liekams pasākums. Gluži pamatoti var<br />
pieņemt, ka šie un arī citur realizētie<br />
latviešu pasākumi ir Ulmaņa radīto iestādījumu<br />
atspulgs.<br />
Ulmaņa pienesumu latviešu tautai<br />
pasvītrojuši vēsturnieki Edgars Andersons,<br />
Edgars Dunsdorfs un pēdējā<br />
laikā – Visvaldis Lācis, Gunars Kurlovičs<br />
un Andris Tomašūns. Gan pirmā,<br />
demokrātiskajā Latvijā, gan Ulmaņa<br />
starpdemokrātiju laikmetā Ulmaņa<br />
runām un rakstiem bija spēcīga garīgā<br />
ietekme, lai jaunatnē izveidotos patriotisms,<br />
tēvzemes mīlestība un nacionālā<br />
pašapziņa.<br />
Ulmaņa Draudzīgo aicinājumu<br />
nevar uzskatīt par izolētu politikas izpaudumu,<br />
bet gan apzinātu un mērķtiecīgu<br />
viņa ideju iedzīvināšanu, kurā<br />
piedalās tautas visplašākās aprindas,<br />
ieskaitot Latvijas minoritāšu grupas.<br />
Aicinājums ziedot savai bijušajai skolai<br />
grāmatas, gleznas, radiouztvērējus,<br />
skaņuplates, mūzikas instrumentus<br />
un citas kulturālās vērtības pietuvojās<br />
viena miljona latam, neskaitot 1,7 miljoni<br />
grāmatu un 4500 gleznu. Vēsturnieks<br />
Visvaldis Lācis liecina, ka<br />
Draudzīgais aicinājums laidis tik dziļas<br />
saknes, ka trimdas pirmajos gados<br />
Vācijā, kur pulcējās ap 200 000 latviešu<br />
bēgļi no okupētās Latvijas, trimdas<br />
latvieši jau 1945. gadā atjaunoja Kultūras<br />
fonda darbību, kas piešķīra pabalstus<br />
latviešu skolām.<br />
Ulmanis labi apzinājās sasniedzamos<br />
mērķus. Ne tādus kā, piem. Barselonas<br />
Svētās Ģimenes dievnams<br />
(Temple de la Sagrada Familia), kuru<br />
sāka celt aizpagājušā gadsimta beigās,<br />
bet šodien ir pabeigta tikai katedrāles<br />
ārpuse. Pēdējās ziņas norāda, ka negatavās<br />
baznīcas uzturēšana izmaksā<br />
pāri par 800 000 dolāru gadā. Jāgaida<br />
vēl vairāki gadu desmiti līdz iekšpuses<br />
pabeigšanai.<br />
1936. g. nodibināja zinātnisku pētniecības<br />
iestādi – Latvijas vēstures<br />
institūtu. Tā uzdevums bija latviešu<br />
un vispārējās vēstures pētīšana un notikumu<br />
izvērtēšana nacionālisma un<br />
patiesības garā. Jaunais likums par<br />
Kultūras fondu nodrošināja līdzekļus<br />
pieminekļu aizsardzībai, zinātniskiem<br />
komandējumiem, zinātnisku publikāciju<br />
abonēšanai un Latvijas Universitātes<br />
pētījumu rezultātu publicēšanai.<br />
Kopējo mērķu sasniegšanai, Ulmanis<br />
prata iesaistīt tautas visplašākos<br />
slāņus. Mežu dienās, zemnieku dienās,<br />
strādnieku dienās, izstādēs, varenu<br />
apmēru lieluzvedumos patriotiskie<br />
elementi veicināja vienotību un sadarbību.<br />
Visvaldis Lācis raksta: „Kārlis<br />
Ulmanis bieži un pārliecinoši runāja<br />
un rakstīja par mūsu zemes un tautas<br />
vēsturi, un šīm runām un rakstiem bija<br />
tāds garīgs ietekmēšanas spēks, kas<br />
jau demokrātiskās Latvijas valsts pastāvēšanas<br />
laikā (1920.-1934.) dzimusī<br />
un latviskās skolās latviskā gaisotnē<br />
izaugusī jaunatne sešos Kārļa Ulmaņa<br />
autoritatīvās valdības gados uzņēma<br />
sevī tik daudz tēvzemes mīlestības,<br />
patriotisma, nacionālās pašapziņas<br />
un lepnuma par savas tautas vēsturi,<br />
ka vēl šodien tā laika paaudze, pēc<br />
piecdesmit trimdā vai dzimtenē padomju<br />
okupācijā pavadītiem gadiem,<br />
turas pie nacionāliem ideāliem daudz<br />
noteiktāk un skaidrāk nekā citas latviešu<br />
paaudzes.“<br />
Edgars Andersons liecina: „Viņš<br />
(Ulmanis) stiprināja tautas apziņu vēl<br />
nepieredzētā apmērā.“<br />
Neraugoties uz vēsturnieka Edgara<br />
Dunsdorfa visai apšaubāmo domu,<br />
ka Ulmaņa apvērsums esot sašķēlis<br />
latviešu tautu, viņš raksta: „Kārļa Ulmaņa<br />
ārkārtīgai enerģijai un darba<br />
priekam ar to bija pavērtas iespējas,<br />
kādas viņam nebija nevienā citā vietā<br />
no viņa iepriekšējiem darbiem. Grūti<br />
iedomāties, ka kāds cits būtu varējis<br />
būt Latvijas pirmais Ministru prezidents.<br />
Nav šaubu, ka, vadoties tikai no<br />
spējām, latviešu jaunajā inteliģencē<br />
bija daudzi, kas būtu varējuši ieņemt<br />
šo amatu. Tomēr nevienam nebija vajadzīgās<br />
drosmes, lai (lietojot anglisku<br />
izteicienu) – satvertu nātres. Ulmanim<br />
šāda drosme bija“.<br />
Pēc Saeimas darbības pārtraukšanas,<br />
pirmajā ministru kabineta darba<br />
sēdē, 1934. g. 18. maijā, Alfreds Bērziņš<br />
atreferē Ulmaņa vārdus: „Kungi,<br />
es uzsveru, pār mums šo brīdi nav nekādas<br />
kontroles, kā vienīgi mūsu pašu<br />
sirdsapziņa. Tādēļ vēl jo lielākai jābūt<br />
mūsu pienākuma apziņai visas tautas<br />
priekšā. Strādāsim tā, lai kuru katru<br />
dienu uzņemtos pienākumus mēs varam<br />
nodot tālāk tai labā apziņā, ka<br />
esam darījuši visu, kas bijis mūsu spēkos<br />
un zināšanās. Neaizmirsīsim arī,<br />
ka esam uzņēmušies pilnu atbildību tikai<br />
uz laiku, līdz jaunās satversmes izstrādāšanai<br />
un pieņemšanai“. Ulmanis<br />
savus ministrus izvēlējās no visām<br />
tā laika pilsoniskajām politiskām partijām,<br />
bet bez sazināšanās ar politisko<br />
partiju vadībām. Bērziņš to apzīmēja<br />
par neoficiālu koalīcijas valdību.<br />
Ulmaņa ierosmē nodibināja Studiju<br />
fondu. No šī fonda piešķīra atmaksājamas<br />
stipendijas augstāko mācības<br />
iestāžu studentiem. Tās bija atmaksājamas<br />
15 gadu laikā, līdzīgi kā tas notiek<br />
šīsdienas Austrālijā.<br />
Turpinot tautas iesaistīšanu kopējos<br />
pasākumos, Ulmaņa iniciatīvā<br />
pakāpeniski nodibināja kameras –<br />
tirdzniecības un rūpniecības, lauksaimniecības,<br />
amatniecības, darba,<br />
rakstu un mākslas un profesiju, kā arī<br />
monumentālo celtniecību, ieskaitot<br />
Ķeguma ūdensspēka staciju. Presē un<br />
rakstos vairāki autori pārmeta Ulmanim,<br />
ka viņš savācis ap sevi jā teicējus<br />
un sācis sevi uzskatīt par nemaldīgu.<br />
Šis ir visai apšaubāms apgalvojums, jo<br />
jā teicēji nepilnos sešos gados nespētu<br />
radīt tik ievērojamu progresu visās<br />
dzīves nozarēs. Pēdējā laika autori, sevišķi<br />
Latvijas vēsturnieki Gunars Kurlovičs<br />
un Andris Tomašūns un arī Visvaldis<br />
Lācis vairāk izceļ Ulmaņa laika<br />
nacionālos, kulturālos, ekonomiskos<br />
un sociālās palīdzības sasniegumus<br />
nekā tā laika ierobežojumus, it sevišķi<br />
politiskā jomā.<br />
Viens no visticamākajiem Ulmaņa<br />
personības raksturojumiem atrodams<br />
Alfreda Bērziņa grāmatā Labie gadi:<br />
„Liekas, Ulmanis piederēja tiem<br />
nedaudziem cilvēkiem, kuriem nepiemita<br />
tieksmes iegūt ko mantisku sev,<br />
ko varētu saukt tikai par savu un ar<br />
to lepoties. Viņa četru istabu dzīvoklis<br />
Tērbatas ielā 38 bija vienkāršāks par<br />
jebkura vidēja ierēdņa dzīvokli. Viesu<br />
istabā atradās krietni nolietots dīvāns,<br />
pāris atzveltnes krēsli, blakus darba<br />
istabā – pāris paprāvi, brūni krāsoti<br />
galdi, apkrauti laikrakstiem, grāmatām<br />
un piezīmēm. Pret neaprakstītu<br />
papīru Ulmanis juta tik lielu cienību,<br />
ka pat aploksnes neaizmeta. To uzmanīgi<br />
atverot, iekšpusi itin labi varēja<br />
izlietot rakstīšanai. Šo paradumu viņš<br />
paturēja arī kļūdams par valsts prezidentu.<br />
Papīra taupīšanā nebūt neizpaudās<br />
Ulmaņa skopums. Viņa rokas<br />
bija stipri devīgas, ja kāds grūtā brīdī<br />
griezās pie palīdzības. Varbūt pat<br />
devīgākas nekā viņa līdzekļi to atļāva.<br />
Grūtus gadus vadīdams svešumā, viņš<br />
bija iemācījies taupīt pat sīkākās lietās.<br />
Zinādami Ulmaņa lielo interesi<br />
par lauksaimniecību, aizsargi vēlējās<br />
viņam sagādāt prieku, uzdāvinot lauku<br />
īpašumu sešdesmitās dzimšanas<br />
dienas gadījumā. Bija pat izraudzīts<br />
piemērots objekts Juglas ezera tuvumā.<br />
Kad ieminējos par šo nodomu,<br />
Ulmanis to kategoriski noraidīja. Noraidot<br />
aizsargu sirsnīgi domāto lauksaimniecības<br />
dāvinājuma nodomu,<br />
prezidents paskaidroja kālab viņš to<br />
dara: – Ir taisnība, es mīlu Latvijas<br />
laukus; redzot labi koptus sējumus,<br />
glītas ēkas un skaistus ganāmpulkus,<br />
es no sirds priecājos. Bet man ne mirk-<br />
Turpinājums 14. lpp.