Laikraksts "Latvietis" 257

More documents

Recommendations

Info

8. lpp. <strong>Laikraksts</strong> „Latvietis“ Trešdien, 2013. gada 15. maijā 8. maijs Latvijā Rīgas Brāļu kapos un Lestenē Šogad Kurzemes cietokšņa diena 8. maijā bija silta un saulaina – burvīga diena. Rīgas Brāļu kapos pēc Valsts prezidenta Andra Bērziņa uzaicinājuma bija pulcējušies daudzi pārstāvji no dažādām valstīm, organizācijām un Latvijas valdības puses; pasākums iesākās plkst. 11.00. Pēc svinīgā pasākuma, vainagu un ziedu nolikšanas Valsts prezidents Andris Bērziņš, Ministru prezidents Valdis Dombrovskis, Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa un Rīgas mērs Nils Ušakovs sasveicinājās ar katru klātesošo ar rokas spiedienu katram. Klāt arī bija PSRS pusē karojošie pārstāvji no latviešu 130. korpusa. Līdzdalību arī ņēma ārzemju vēstnieki un militārie atašeji. Raksturīgi un redzami iztrūka Krievijas Federācijas vēstnieks un viņa pārstāvji; tā jau ir parasta lieta, ka Austrumu kaimiņi nepiedalās 8. maija dienā, jo uzskata, ka 9. maijs ir pareizā diena (Staļins nepieņēma 8. maiju, jo Vācijas kapitulācijas dokuments nebija krievu valodā un to tad parakstīja dienu vēlāk, kas pēc Maskava laika iekrita 9. maijā). Daugavas vanagi bija labi pārstāvēti ar DV CV prezidija un DV Latvijā līdzdalību (Juris Vectirāns, Guntis Brencāns, karognesējs, u.c.); godinājām mūsu kritušos karavīrus ar vainagiem un ziediem. Mēs nolikām ziedus arī pie plkv. V. Januma, ģen. K. Goppera un ģen. R. Bangerska kapu vietām. Pēc Rīgas Brāļu kapu pasākuma, devāmies uz Lestenes Brāļu kapiem, kur plkst. 15.00 klātesošie godināja kritušos karavīrus ar vainagiem, ziediem, koru dziesmām un uzrunām. Uzrunas deva aizsardzības ministrs Artis Pabriks, Tukuma novada priekšsēdis Šulcs, NBS štāba priekšnieks, DV priekšnieks A. Mežmalis, Latviešu karavīru valdes priekšsēdis Edgars Skreija, Partizānu apvienības valdes priekšsēdis Ojārs Stefans un citi. Bija pulcējušies labs skaits cilvēku, kā arī pasākumu svinīgi papildināja NBS orķestris un NBS Štāba bataljona karavīru goda sardze ar šauteņu salūtu kritušajiem, kā arī divi kori. Braucot atpakaļ uz Rīgu, sastapāmies Rīgā ar lielu auto sastrēgumu; pēc ziņām, tas esot bijis saistīts ar bumbu vai uzspridzināšanas draudiem Rīgā. Detaļas pašlaik man nav, bet šodien, 9. maijā, TV tika minēts, Pie plkv. Viļa Januma Rīgas Brāļu kapos. DV priekšnieka A. Mežmala uzruna Lestenē. Blakus Edgars Skreija. ka arī esot bijis drauds (telefona zvans) Okupācijas muzejam, ka „muzejā esot izvietots spridzeklis“; pēc pārbaudes izrādījās, ka tas ir blefs, bet tas vienmēr ir jāuzņem nopietni. Andrejs Mežmalis Laikrakstam „Latvietis“ FOTO Andrejs Mežmalis FOTO Andrejs Mežmalis Folkklubam ALA jaunas mājas! Trešo reizi taisīta ALA Bijušā Austrālijas latvieša Krišjāņa Putniņa vadītais Folkklubs ALA tagad atrodas jaunās telpās Vecrīgā – Peldu ielā 19. Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Kivi TV raidījumā, atbildot uz jautājumu, kāpēc ALA pārceļas uz jaunām telpām, Krišjānis sacīja (nedaudz saīsināts): „Trešo reizi ALA taisīsim. Bija Audēja ielā, Smilšu ielā ļoti veiksmīgi un forši esam norāvuši pēdējos trīs gadus. [...] Ir vairāki iemesli, kas to visu ietekmē. Saimnieki, lieli šefi no kā mēs šīs telpas nomājam, ir izdomājuši savus draugus laist iekšā, kurus viņi vairāk ieredz šajā vietā. Otrs iemesls tāds, ka nu ātrāk vai vēlāk prasījās lielākas telpas, jo mēs cenšamies attīstīt to dzīvo mūziku, to ēdināšanu. Un te jau tā skatuve kļuvusi par mazu, telpas par mazu. Principā, mēs skatāmies uz to kā attīstību. Mēs paplašināsimies. Būs garderobe, ērtības, vairāki galdi, lielāka skatuve, par ko visi muzikanti, es pats tai skaitā, spēlējot briesmīgi priecāsimies par to, ka skatuve ir lielāka, skaņa ir labāka. Pagrabs paliek pagrabs. Mēs gribam to pašu tēmu, stilu, sajūtu saglabāt. Pagrabs vai simpātiskāks, skaistāks? Grūti teikt, bet viņš ir savādāks. Tur ir augstāki griesti. Tā aura – kaut kāda ir tas vēsturiskais smeķis. Tur ir bijuši vīna pagrabi. Vienā telpā bija vecie kandžas aparāti, kur ir destilējuši vīnus. Tur tāds smeķis riktīgi tajās telpās. Un ar to viņi atšķirsies.“ Peldu iela, kur tagad atrodas Folkklubs ALA, ir paralēla Grēcinieku ielai, vienu kvartālu no Strēlnieku laukuma. Daudzstāvu ēka, kas atrodas Peldu ielā 19 ir celta 1752. gadā, bet iespējams, ka pagrabs, kur Folkklubs ALA mitinās ir no vēl senākiem laikiem. Mazliet dīvaina ir ielas nosaukuma izcelsme. Sākot ar 1411. gadu, šo ielu sauca de Swinestrate (t.i., Cūkas iela, lejasvācu valodā). Pārveidojoties izrunai, 18. gs. parādījās vēlākais ielas nosaukums – Schwimmstrasse, t.i. Peldu iela. Folkklubs ALA ir ļoti iecienīts gan vietējo latviešu, gan arī ārzemju tūristu vidū. Atklāšana jaunās telpās notika š.g. 4. maijā, par ko Krišjānis ziņo: „ALA atklāšana godam nosvinēta. Jaunā vieta ļoti, ļoti, ļoti patīk. Pat vairāk nekā sākotnēji spēju iedomāties.“ Jaunās telpas, kur agrāk atradās Mūzikas klubs Kabata, būs labi iesildītas līdz laikam, kad lielāks skaits Austrālijas latvieši dosies uz Dziesmu un deju svētkiem š.g. vidū. LT Laikrakstam „Latvietis“ Kivi TV raidījumu par FK ALA var noskatīties lietojot šo saiti: http://www.youtube.com/ watch?v=6bsOQU8i38M Latvijā zied magnolijas Turpinājums no 7. lpp. ir milzīgi, ap 50 gadus veci, bet ir arī jaunuļi, vēl paslēpti aiz citiem augiem, un viņu baltās cepures izskatās fantastiski uz zilo debesu fona virs spilgti rozā rododendriem. Lielie koki aug zaļā pļavā, un zem agrīnajām šķirnēm jau sabirušas baltās ziedlapas. Šobrīd zied agrīnās, Āzijas izcelsmes magnolijas; tās zied pirms saplaukušas lapas, aprīļa beigās – maija sākumā. Koku tumšie, ļoti izliektie zari ir kā nosēti ar dažādu formu un lielumu ziediem gan baltā, gan maigi sārtā krāsā. Zied Lēbnera un ziemeļu magnolijas, zvaigžņu, cilindriskās un vītollapu magnolijas. Magnolijas zied Turpinājums 19. lpp.
Trešdien, 2013. gada 15. maijā <strong>Laikraksts</strong> „Latvietis“ 9. lpp. Par Latvijas nacionālo izglītību, integrāciju un kosmopolītismu Daces Ratnieces pārdomas Latvijas vēstures gaitā mantotie un pašreiz pastāvošie ekonomiskie un politiskie faktori pilnībā ietekmē šodienas sabiedrības garīgo dzīvi un tās attīstības ceļus, tai skaitā izglītības attīstību. Izglītība paver plašāku apvārsni ikvienam viņa nākotnē. Izglītības mērķus nosaka sabiedrības mērķi, jo sabiedrība dzīvo un attīstās tā, kā mācās. Pašreizējā Latvijas nacionālā izglītības sistēma ir saistīta ar kādu būtisku divējādu veidu problēmas pastāvēšanu un tās risināšanu – nosargājot latvisko identitāti un vienlaikus īstenojot cittautiešu minoritātes integrāciju, kad minoritātei tiek pielīdzināta tikpat kā puse visu Latvijas pilsoņu un iedzīvotāju (pārsvarā tie ir krievu tautības cilvēki). Pēc Latvijas valsts neatkarības atgūšanas 1990. gadā Latvijas politiķi bija apņēmušies veidot nacionālu valsti ar demokrātisku kārtību, tāpēc nācās rēķināties ar realitāti – vēstures gaitā radīto etnisko sastāvu, kas lielā mērā bija padomju sistēmas mantojums. Tādēļ bija objektīvi jānovērtē migrācijas procesa cēloņi, tempi gadu desmitu laikā, motīvi – valstiski un personiski. Minot pēckara ienācējus Latvijā, bieži vien būtu jāvaino nevis cilvēki, bet gan sistēmas mērķtiecīga politika. Vienlaikus pagājušā gadsimta 90. gados Latvijā izplatījās mīts, ka „dzīve esot bedre, tauta iekļuvusi ilgstošu un smagu pārbaudījumu speltē, bet turpmākajos gados nebūšot iespējams izkulties no šīs nolemtības.“ 1 Jā, Latvijā tobrīd bija robežsituācija, bet tuvojās radikālu pārmaiņu laiks visās dzīves jomās, kas lika pāršķirt jaunu lappusi valsts vēsturē, tādējādi radikāli mainot arī Latvijas nacionālās izglītības joma. Varbūt ir vērts sameklēt, atšķirt un izlasīt Izglītības ministrijas 1994. gadā izstrādāto izglītības koncepciju, kurā atbilstoši tā brīža izglītības sistēmas apjukuma situācijai fundamentālu politikas un ideoloģijas globāla mēroga pārbīdes apstākļos tika minēts, ka par vissvarīgāko kļūst skaidras un noteiktas politikas virzība pamatskolas izglītībā, kuras programmas ietvaros skolēniem vispirms jāiemāca pareizi lietot latviešu valodu domrakstos un stāstījumā. Tālāk šajā koncepcijā bija uzsvērts, ka pēc pamatskolas izglītības seko vidusskola, kur jābūt uzņemšanas noteikumiem ar stingru sietu un augtām prasībām valsts valodas apguvē, jo pēc desmit gadiem Latvijā vidējā izglītība būs iegūstama tikai valsts valodā. 2 Interesantus datus sniedza Latvijas Universitātes Statistikas un demogrāfijas katedra, 1994. gadā liecinādama, ka latviešu skaits pieaug. Tā galvenais faktors ir cittautiešu asimilācija, kad jauktu ģimeņu pēcteči sevi sāk uzskatīt par latviešiem un vecāki viņus labprāt sūta latviešu skolās. 1989. gadā latviešu Latvijā bija 52% no visiem iedzīvotājiem, 1993. gadā 53,8%, 1994.gadā – 54,2%. Tika prognozēts, 1998. gadā latviešu būs 55,9%, 2009. gadā – līdz 58% 3 Latviešu pozīcijas stabilitāti konstatēja arī demogrāfs I. Mežs etnogrāfiskajā pētījumā Latvieši Latvijā: „Neraugoties uz visnotaļ nelabvēlīgo demogrāfisko situāciju (dzimstības un mirstības samēri liecina pat par demogrāfisko krīzi), pēdējos gados strauji palielinājusies latviešu daļa dabiskajā pieaugumā. To var saistīt ar latviešu pašapziņas pieaugumu un lielāku nekā latviešiem politisku un ekonomisku nedrošības sajūtu cittautiešos“ 4 I. Mežs uzsvēra, ka var jau melot propaganda, bet demogrāfija nemelo: latviešu pozīcijas ir nostabilizējušās. Nepieciešama mērķtiecīga kultūras politika – kultūras iestādēm jāfunkcionē visu tautību interesēs un jānodrošina latviešu un lībiešu kultūras vērtību saglabāšana un attīstība. Skolas demokratizācija kļuva par vienu no noteicošajiem faktoriem sabiedrības attīstībā, un ir skolas pedagoģiskā mēraukla arī šodien. Iepriekš minētajā Izglītības ministrijas 1994. gada Latvijas nacionālās izglītības koncepcijā līdzās satura elementiem bija uzsvērts integrācijas process, ar ko saistītas daudzas neskaidrības milzīga skaita krievu mācībvalodas skolēnu izglītības mērķa īstenošanā un sekmētu brīvas personības veidošanos demokrātiskā valstī, attīstot vēlēšanos un spēju pārņemt un līdzveidot Latvijas un cilvēces kultūras saturu. Izglītība kā tautiskās apziņas stiprinātāja gājusi līdz ar latviešu tautas likteņgaitām, bijusi nācijas izveides, pastāvēšanas un virzības izšķirīgais nosacījums. Tai pat laikā skola spējusi pastāvēt, netiekot atrautai no savas nacionālās vides. Ar nacionālo apziņu visciešākā sakarībā ir bijusi patriotisma veicināšana kā savas tēvijas un tautas mīlestība. Latvijai ir milzīga pieredze cīņā par savu nacionālo izglītību un tās pastāvēšanu vairāku gadsimtu pedagoģijas vēsturē, sākot ar jaunlatviešu kustības vadītāja latviešu politiķa un diplomāta Krišjāņa Valdemāra darbību 19. gs. vidū. „Viņš, izmantodams dabīgās pretšķirības starp Krievijas valsts interesēm un Baltijas vācu muižniecību, šinī interešu sadursmē izceļ lielu savu tautu, iegūst viņai ievērojamas politiskas un kulturālas tiesības, stiprina to ekonomiski, vada viņas likteni kļūmīgas vēstures brīžos, kad tautai nav vēl vēlētu priekšstāvju, kad viņas dzīves iekārtu noteic svešas varas. K. Valdemārs pēc G. Merķeļa ir dedzīgākais cīnītājs pret muižnieku pārestībām latviešiem, viņš virza Krievijas sabiedrības domu latviešiem par labu, labo latviešu politiskās kļūdas, nosprauž politiskā virziena līnijas,“ tā K. Valdemāru novērtē viņa līdzgaitnieks, pedagogs, skolu vēsturnieks, izdevniecību darbinieks J. Kriškāns monogrāfijā Tautskolu vēsture no 13. gs. līdz 1905. gadam. 5 19. gs. otrajā pusē Latvijas kultūras, politikas un ekonomisko dzīvi bija pārņēmis Tautiskais laikmets, uzbangoja nacionālisma vilnis. Jaunlatviešu kustības piekritējs Atis Kronvalds, mūsu nacionālās skolas ceļa sagatavotājs un propagandētājs, vēl tajos laikos, kad visās vidusskolās nemācīja ne vārda latviski, par augstskolām nemaz nepieminot, savā slavenajā brošūrā Nationale Bestrebungen (Tautiski centieni) deva pretestību vācu ideologiem. Viņi pauda uzskatu, ka latviešiem nevar būt ne savas kultūras, ne izglītotu cilvēku, jo izglītots latvietis esot neiedomājams. „Tā kā kādas valodas cienīšana un viņas izlietošana mācības nolūkiem par labu tikai tad iespējama, kad to prot, tad mēs prasām,“ A. Kronvalds uzstāda šo prasību jau kategoriski, „ka latviešu valoda rūpīgi jāpiekopj ne tik vien zemākās latviešu skolās, bet arī cienījamās vācu un krievu skolās. Neievērojot to, ka latviešu valodas prašana nepieciešami vajadzīga katram, kas latviešu vidū grib dzīvot, šās valodas sastāvā un formās arī nelatvietis atradīs tik daudz pamācoša un ierosinoša, ka viņa var būt pilnīgi cienīgs mācības priekšmets“ 6 1922. gada 7. martā Satversmes sapulcē Rainis attīstīja domu par atsevišķām tautām kā visas cilvēces veidotājām: „Cilvēce nav dzīva būtne un vienots organisms. Dzīvi ir tikai indivīdi un tautas. Atsevišķas tautas veido cilvēci tāpat kā indivīdi tautu. Pašreiz cilvēce sevī nenes nekādu ideju, taču tālā nākotnē tā varētu kļūt par dzīvu būtni, ja nācijas, izkopjot savu nacionālo kultūru līdz vispārcilvēciskajai apziņai, veidotu viscilvēces kultūru. Taču tad jau tā būtu cita – jauna cilvēce. Vienotas cilvēces būtība ir dzīvais spēks, ne beznacionalitāte.“ 7 Minēto beznacionalitātes jēdzienu Rainis salīdzina ar kosmopolītismu. Viņaprāt, „kosmopolīti gluži tāpat kā kārkluvācieši, atsacīdamies no savas tautas, no kultūras darba sev un tautai, vienkārši nokļūst citā lielākā apspiedējā nācijā. Viņi velti pūlas individuāli – katrs pats par sevi ietikt cilvēcē. Aug- Turpinājums 14. lpp.
Page 1 and 2: Laikraksts LATVIETISwww.laikraksts.
Page 3 and 4: Trešdien, 2013. gada 15. maijā La
Page 7: Trešdien, 2013. gada 15. maijā La

Laikraksts "Latvietis" 257

You also want an ePaper? Increase the reach of your titles

Delete template?

Save as template?