kiberkambaris - Jura Žagariņa mājas lapas

nepārtraukti aicināja lūgt apžēlošanu. Tas
nozīmētu atzīt savu tiesāšanu par likumīgu.
Es atteicos no tādas žēlastības (tur būtu pieticis
uzrakstīt tikai pāris teikumu) un ar mierīgu
sirdi paliku nosēdēt man piespriestos
septiņus gadus. Tā nebija iespītēšanās, bet
skaidra un noteikta pozīcija. Tā to novērtēja
gan lēģera biedri, gan tuvinieki, gan kolēģi
dzimtenē. Tā bija ilgtermiņa pretošanās akcija,
individuāla nepakļaušanās.
Nemaz nav omulīgi man šobrīd analizēt savu
personisko likteni, taču tas nav atdalāms no
mūsu kopējās vēstures.
Lēģerī man nenācās sēdēt rokas klēpī salikušam.
Skopajos atelpas brīžos es sacerēju ne
tikai dzejoļus, bet arī veltījumus līdzbiedriem
un viņu tuviniekiem. Rakstīju arī dziesmu
tekstus, jo dziedājām mēs bieži un daudz:
Bet, lai cik ilgi no dzīves mūs šķir, Mums tomēr
būs ceļš, ko iet. Kamēr mutē vēl zobi ir,
Tie ir jāsakož ciet.
Mēs zinājām savu ceļu, tikai nevarējām paredzēt,
cik tas būs garš. Mēs allaž atgādinājām
sev un citiem, ka mēs esam gūstekņi,
nevis vergi. Neliels precizējums. Mēs lietots
galvenokārt, runājot par 1958.-1963. gada
„iesaukumu” no Latvijas. Ar vecākās paaudzes
ilgtermiņu tautiešiem kontakti lielākoties
bija individuāli. Mēs jau bijām padomju
apstākļos auguši, ar citādāku dzīves pieredzi
un uztveri. Pasvītroju: pasaules uztveri, nevis
pasaules uzskatu. Paaudžu savstarpējā
nesapratne pastāv vienmēr un visur, pat padomju
politlēģerī. 30. un 40. gados dzimusī
Dendroloģe Inta Skujeniece ar sava vīra
Knuta viņai septiņu gadu laikā no Gulaga
uz Latviju rakstītajām vēstulēm. Kreisā
pusē Rolfs Ekmanis. Skujenieku mājā
Salaspilī, 2008.VII.
Foto: Indra Ekmane
politieslodzīto paaudze būtībā tikpat kā neeksistē
Okupācijas muzeja redzeslokā, kaut
arī šī paaudze bija gana prāva, daudzveidīga
un aktīva. Diemžēl daudzi jau ir viņsaulē, vēl
būdami spēka gados, un nesenākā vēstures
daļa zūd neatgriezeniski.
Lēģerī es mācījos rakstīt dzeju: privātu un
vienlaik piederošu ikvienam, kam tā nepieciešama.
Tādas slāpes pēc dzimtās kultūras,
tādas diskusijas par latviešu literatūru ne
pirms, ne pēc lēģera man nav vairs nācies
piedzīvot. Tā nebija pretpadomju proklamācija.
Tā bija nepadomju dzeja. Tieši šis nepadomiskums,
pretošanās mēģinājumiem mani
pieradināt vēlāk lielā mērā noteica ari manas
pirmās grāmatas garo un sūro ceļu. Taču tur
jau man bija neizdošanas līdzbiedri: Vizma
Belševica, Uldis Bērziņš. Un vēl bija izaugusi
vesela paaudze nepadomju dzejnieku. Taču
tas jau bija brīvības, respektīvi, „Lielās Zonas”
apstākļos.
Savos lēģera vēstuļkontaktos es mēģināju
jaukties iekšā latviešu kultūras dzīvē –
strikti un šerpi, varbūt pat brīžam pārlieku.
Iespējams, ka tas bija sava veida donkihotisms,
taču pretinieks nebija gluži vējdzirnavas.
Mani taisnīgie un netaisnie pārmetumi
vērsās pret konformismu, pret naivām politiskām
ilūzijām. Protams, šodien dažu labu
lietu es formulētu savādāk, bet ideja paliktu
tā pati. Arī pēc atgriešanās, darbodamies
kritikā, es uzturēju spēkā to pašu nonkonformisma
un nonkonjunktūrisma ideju. Šo
manu 70. gadu kritikas darbu adekvāti novērtēja
biedri Aleksandrs Drīzulis un Arvīds
Grigulis kā padomju literatūrai kaitīgu un
nevēlamu. Taču jau pēc dažiem gadiem padomiskās
izpausmes latviešu literatūrā bija
kļuvušas tik reliktas, ka uz tām jau rādīja
ar pirkstu. Padomju režīma politiska erozija
turpinājās. Un tas, ka ievērojama sabiedrības
daļa vairs nedomāja un pat nerunāja oficiālās
kategorijās, jau rādīja beigu sākumu. Atklāti
protesti un pagrīdes akcijas to tuvināja vēl
vairāk. 1988. gada plēnums bija kulminācija,
pēc kuras vēsture jau risinājās strauji un
neatgriezeniski.
Nobeigumā esmu spiests atzīt, ka mana cīņa
par literatūras neuzpērkamību tomēr, šķiet,
ir bijusi cīņa ar vējdzirnavām. Konjunktūra
un konformisms šodien zeļ kupliem ziediem
arī bez totalitārisma. Vējdzirnavas paliks,
taču nāks cīnīties jaunas donkihotu paaudzes,
kam rūpēs mūsu kultūras stiprums un
skaistums. o