kiberkambaris - Jura Žagariņa mājas lapas

vēl pēc desmit gadiem: Tevi traucēju tikai tādēļ,
ka manā atmiņu pasaulītē viens no tuvākajiem
– Tu, Vizma, Peters, Ojārs… 10
Trimdas un Latvijas rakstnieku saraksti pārlūkojot,
uzkrītoši redzams, ka vēstules vairāk
un intensīvāk nāk no trimdas puses. Ojāra
Vācieša korespondence ir spilgts piemērs.
Ik pa laikam dzejnieks saņem pārmetumus
par neatbildēšanu, ilgstošu klusēšanu.
Skaidrojums var būt gan intensīvs daiļrades
process, gan nevēlēšanās uzturēt regulārus
kontaktus ar trimdas literātiem. Kādā vēstulē
Monikai Zariņai Vācietis ar nožēlu gan atzīst:
Rūta 11 droši vien mani jau ir norakstījusi
lūžņos, jo nevaru atcerēties, kad būtu viņai
kādu rindiņu sūtījis. Cūcīgi. Nav jau viņa vienīgā,
ar ko tā esmu izrīkojies (mikroskopisks
mierinājumiņš) – Olafs pirms šurpbraukšanas
griezās pie manis sekojošus vārdus sacīdams:
Ko klusē kā tinti mutē ieņēmis? – Citi
lamājas vēl slaidāk. 12
Būtisks ir arī jautājums par saskarsmes motivācijas
individuālajiem aspektiem. Ja daļu
Latvijas rakstnieku iesaistīties KKS motivēja
jaunas pieredzes iegūšana, ziņkārība vai zinātkāre,
iespēja pabūt ārzemēs, tad trimdinieku
motivācijai pieplusojama vēl kāda iezīme:
daļai trimdas literātu saskare ar okupētās
Latvijas literātiem kļūst par izvēlētu ceļu,
iedomātu misiju un dzīves jēgu. Spilgtākais
piemērs – prozaiķis Guntis Zariņš un dzejniece
Velta Toma. Toma kā t.s. „sakarniece”,
padomju leksikā – „lojālā patriote”, „ārzemju
aktīviste” raksta Valentīnam Pelēcim: Tādi,
Valentīn, tie likteņi, man jāsatiek, jāmīl, jāsaprot
visi, visi un visas – nu vai nav izredzēts
mūžs?! 13 Un kādā citā vēstulē viņa raksta:
Man vēstules nenāk no kolēģiem, izņemot
Laimu L. (Laima Līvena – E.E.K.). Citi klusē.
Nupat Jānis A. (Anerauds – E.E.K.) atsūtīja
Jāņa Petera jauno grāmatu „Asinszāle”. No
paša autora vēl nav. Tāpat Ziedoņa solītā
„Epifānijas” vēl ceļā… Zinu, jūtu, ticu – tur ir
ledus žņaugi. Un taisni tādēļ jābrauc. Reizēm
naktī mostos bažīga – kādā ārprātā es skrienu!
Bet nāk rīts ar sauli, un ir atkal ticība un
paļāvība, ka man turp jādodas, nedomājot
par sevi, par maniem caurajiem nerviem. 14
Jau 1968. gadā Velta Toma nepacietīgi raksta
10 Valentīns Pelēcis vēstulē Mārim Čaklajam
1990.27.I RTMM M.Čak K2/57
11. Rūta Spīrsa – tulkotāja
12. Ojāra Vācieša vēstule Monikai Zariņai (1982.16.I)
OVMM inv.nr. K:143
13. Veltas Tomas vēstule Valentīnam Pelēcim RTMM
55953
14. Turpat.
Jānim Aneraudam: Ļoti gaidu „Dzegužlaiku”,
Ojāra grāmatu. Esmu lasījusi tikai fragmentus,
korāļu tēmu, tā sakot – un tā nav pietiekami
stipra, skaidra, liela, kādu no O.V.
drīkst prasīt. Jā, nav joki par tik grūtu tēmu
viegli dzejot, klintī kaltus baušļu galdiņus
var izdzēst tikai kāds tikpat bibliski liels kā
Mozus… Tā domā kāds kristīts pagāns. Bet
dzejniekam ir gana tēmu, un gaidu grāmatu
ar lielu nepacietību, lai priecātos tāpat kā par
Māri, Belu, igauni Rammo (Rummo?), ukraini
Vingranovski, Vozņesenski. 15 Toma, kas
Latvijas dzejniekus uzlūkoja par sev tuviem
cilvēkiem, draugiem, domubiedriem, Vācieti
uzrunā īpaši personiski: Mīļais Ojār, mans vecākais
dēls un rūpju bērns Tu esi – pats to neapzinādamies
(..) Tevi ne tikai lasu, tevi sāpu,
elpoju, slāpstu. „To dienu acīm”, „Uguns”,
„Viņu adrese taiga”, „Elpa”, „Dzegužlaiks” –
tā tu manī aizmeties un augi kā mātes miesās
bērns. 16
1969. gada jūnijā Velta Toma pirmo reizi pēc
kara viesojas Rīgā. Kā savās piezīmēs rakstījis
Z.Skujiņš: Kā Žanna d’Arka uz Orleānas
tilta, piebilstot, No romāna „Aldaune“ gūtie
priekšstati jārevidē. Iespaidīga personība. 17
1970.gadā žurnāls Tilts publicē Veltas Tomas
ceļojuma piezīmes „Mana zeme un tauta“ –
emocionālas, patētiskas, nostalģiskas. Tajās
vērojami vairāki aspekti, kas kopīgi ar citu
trimdinieku, Latvijas apciemotāju, piezīmēm,
vēstulēm vai atmiņām. Pirmkārt, svarīgi sajusties,
ka esi gaidīts. Tas arī lielākoties tiek
nodrošināts, piemēram, preses fotogrāfs
Rumbulas lidlaukā iemūžinājis skatu, ko
Velta Toma apraksta kā sievišķajai pašapziņai
īpaši nozīmīgu: Rainiskais Runča (Pētera
Pētersona), J.Raiņa akadēmiskā Dailes teātra
mākslinieciskā vadītāja profils, tik tikko man
maijpuķīšu klēpi sniedzot; bāli rožainās rozes
pie lidmašīnas kāpnēm Jāņa Anerauda,
gādīgā kultūras sakaru komitejas saimnieka
vietnieka, dotas; sarkanās rozes Māra
Čaklā, Lapas balss dzejnieka, pār tālumiem
iegūta drauga, nestas (..). 18 Otrkārt, alkas
izjust Latvijas dabu, to īpašo, kā pietrūkst
trimdas zemē – tas var būt gan raspodiņš,
gan Jūrmala, gan sauja zemes. Treškārt, pārsteigums,
pārsvarā patīkams, par Latvijas
kultūras norisēm (tām, kuras tiek rādītas) –
15. Veltas Tomas vēstule Jānim Aneraudam 1968.04.
IX RTMM 563484
16. Veltas Tomas vēstule Ojāram Vācietim (1968.XI)
OVMM inv.nr. K:145
17. Skujiņš, Zigmunds. Raksti. 3.sēj. Rīga, 2006: 423.
18. Toma, Velta. „Mana zeme un tauta”. Tilts
1970,102/103:8.
31