kiberkambaris - Jura ŽagariÅa mÄjas lapas
kiberkambaris - Jura ŽagariÅa mÄjas lapas
kiberkambaris - Jura ŽagariÅa mÄjas lapas
You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
ļaudīm tomēr bija noteicošā. Protams, arī<br />
dzejnieki, piemēram, Gunars Saliņš, raksta<br />
par dabu, par mātēm, sievietēm, un ne<br />
visa vīriešu rakstītā trimdinieku dzeja ir tik<br />
kaujinieciski politiska kā Andreja Eglīša. Bet<br />
patriotiskām rakstniecēm šis sievietes/dabas<br />
komplekss ir ļoti cieši saistīts, pat identisks ar<br />
patriotismu. Varbūt to varētu dēvēt par matriotismu,<br />
kas nav tik daudz saistīts ar valsti<br />
un politiskajiem uzskatiem. Tā arī Māras istabiņā<br />
Māra Zālīte apvieno etniski nacionālo<br />
projektu ar sievišķīgo. Sievišķīgā zaudējums,<br />
mātes trūkums izrādās centrāls sabiedrības<br />
krīzes brīdī.<br />
Kā sievietei man nav dzimtenes, teica Virdžinija<br />
Vulfa, bet viņa, protams, neatradās<br />
trimdā, klaidā, svešatnē vai emigrācijā. Minētās<br />
mūsu rakstnieces tā neteiktu. Tomēr<br />
viņas var arī būt kritiskas un nebūt neiekrīt<br />
kādā fašistiskā Blut und Boden ideoloģijā.<br />
Ilze Šķipsna un Vizma Belševica lieto mājas<br />
simboliku kā pievilcīgu, bet reizē arī problemātisku<br />
elementu. Šķipsnas stāstā bērnības<br />
māja sabrūk, kamēr māte vilinoši sauc<br />
no augšstāva. Belševicai puķe ir lielāka par<br />
māju: Redzi, kā zīmē mūsu bērns: / Cilvēks<br />
ir lielāks par māju. / Redzi, kā zīmē mūsu<br />
bērns: / Puķe ir lielāka par māju. Ivaska sēru<br />
dzejās par māti pārdzīvo arī savu un citu<br />
sāpes par zaudēto dzimteni, noslepkavoto<br />
tēvu, aizvestajiem. Bet Ivaska arī atrod auglīgu<br />
veidu, kā sintezēt Latvijas dabu ar svešo<br />
skaistumu, un ne tikai latviskot Ņujorku vai<br />
noslīcināt visus svešuma iespaidus nostalģijā<br />
par to, kas labāk ziedēja, labāk smaržoja utt.<br />
Un daba šīm rakstniecēm nekad nav kaut<br />
kāda idealizēta nespecifiska klātbūtne, bet<br />
vienmēr konkrēta, vietēja.<br />
Toma lieliskajā trimdas romānā Aldaune<br />
(1960) rada divus simbolus trimdinieka eksistencei:<br />
koku, kas vairs nevar ieaugt svešajā<br />
zemē, un upi, kas nekad neaizsalst. Bet tagad<br />
tā tomēr ir aizsalusi tāpat kā Aldaunes<br />
dzīve savā tikai nostalģiskajā, melancholiskajā<br />
stadijā. Tāpat kā Ivaska, arī Toma saprata,<br />
ka dzīvot tikai nostalģiskās atmiņās ir<br />
nodevība ne tikai pret tagadni, bet arī pret<br />
pagātnes atmiņām, kas patiesībā tieši turas<br />
dzīvas, dzirkstot starp diviem poliem. Domāt<br />
par pagātni, dzīvojot tagadnē, nav nodevība,<br />
nedz arī izlutusi neapmierinātība ar patreizējo,<br />
bet zināma „arbitrāža” (kā šādu procesu<br />
apzīmē autors Andre Acimans), kad atmiņas<br />
produktīvi samaisās un rada kaut ko jaunu<br />
un dinamisku. Tas man kļuva ļoti skaidrs, lasot<br />
Ivaskas dzeju. Tēvs, māte, bērnības vietas<br />
viņai ir būtiskas, bet tās savijas ar tagadnes<br />
ainavām, vietām, cilvēkiem. Kaut kas notiek,<br />
mainās, attīstās, ar vienu vārdu sakot, process.<br />
Viņa varbūt pat piekristu Teodora<br />
Adorno ieskatam, ka atmiņas ir vienīgais, ko<br />
neviens mums nevar atņemt, ir tikai tāds<br />
nevarīgi sentimentāls mierinājums. Viņam<br />
ir cits padoms, kā atmiņas lietot, proti, tās<br />
neglabājas atvilktnēs un ievākos; pagātnes<br />
atmiņas neatšķetināmi savijas ar tagadni.<br />
Tās kļūst kontrolējamas un konkrētas (objektīvas).<br />
Tam, kas domā, ka viss ir skaidrs, atmiņas<br />
izbāl kā vāras tapetes asā saules gaismā.<br />
Toties, pasargātas no aizmiršanas, tās patur<br />
savu spēku. Tās ir ievainojamas, kā viss, kas<br />
ir dzīvs. Tādēļ ir muļķīga un sentimentāla<br />
vēlēšanās paturēt pagātni tīru no tagadnes<br />
valdošajiem, ne vienmēr tīrajiem uzskatiem.<br />
Vienīgā cerība ir, ka pagātne – neaizsargāta,<br />
atvērta briesmām – spēs atdzimt kaut kam<br />
jaunam.<br />
Velta Toma saka kaut ko ļoti līdzīgu dzejolī<br />
„Svešos savs” (Dziļumā jāpārtop, 1963):<br />
Paša pazīts pārtopi<br />
svešniekā savā –<br />
Sevī, citā, jaunā, tuvā un tālā.<br />
Vai arī:<br />
Taujāt sevi tiekdamās<br />
jēga min mīklu:<br />
svešos sevi manu<br />
būtībā īsto.<br />
Protams, viņa ilgojas atgriezties bērnības<br />
un jaunības paradīzē. Krājumā Pēc Uguns<br />
(1975) viņa redz sievieti melnā stampājot<br />
basām kājām melnu zemi ar augļu kokiem<br />
un svaigu zāli kā pavasara vīziju – nu priekšpilsētas<br />
paradīzi.:<br />
Kā man tur tikt<br />
Abas pēdas uz siltās<br />
Melnās zemes likt?<br />
Pa veselām pēdām spēks<br />
Augšup sulotu –<br />
Zemes miegu mostu<br />
Zemes sapni gulētu<br />
Bet to sasniegt nav iespējams:<br />
Tiecos. Sāp. Neaizsniedzu.<br />
Bez zemes<br />
ne mostos, ne miegu.<br />
Bet Tomas tiekšanās nav bezcerīga. Līdzīgi<br />
Adorno projektam, viņa redz, ka pagātni,<br />
atmiņas nevar saglabāt atvilktnē vai mumificēt,<br />
izmisīgi mēģinot tas paturēt nemainīgas,<br />
piemēram, dzejolī „Sapnis” (Dziļumā jāpārtop):<br />
Jo vairāk atņemts tev taps,<br />
jo bagātāka tu kļūsi–<br />
kā debesu būtne tu būsi,<br />
kas smaguma nesastaps.<br />
12
Change language