kiberkambaris - Jura Žagariņa mājas lapas

Eva Eglāja-Kristsone
OKUPĒTĀS LATVIJAS UN
LATVIEŠU TRIMDAS SASKARSME
UN TĀS DINAMIKA – III DAĻA
Sākums JG254:15, 255:28, 256:18
INTENSĪVO KULTŪRAS SAKARU
TAKTIKAS LAIKS (1964-1987)
1968 -1971
1968. gada jūnijā no Losandželosas uz Rīgu
atbrauc Olafs Stumbrs, tolaik viens no ietekmīgākajiem
trimdas dzejniekiem ar savu krājumu
Etīdes. Viņu raksturo Zigmunds Skujiņš
savās to gadu piezīmēs: Lielu seju, tukls amerikāniska
standarta lamzaks. Rāms, atturīgs,
ar ironisku humoru. Neredz izeju, pesimists,
dzērājs. Labākais draugs bijis ņujorkietis
Tauns, nesen miris no pārmērīgas dzeršanas. 1
20.augustā Stumbrs aizbrauc. Māris Čaklais
pirms aizbraukšanas runājis ar viņu par palikšanu
Rīgā, izsakot domu, ka ola jāņem ar
visu čaumalu. Tu trīspadsmit gadus esi nodzīvojis
te, bet divdesmit četrus tur, uz ko
Stumbrs atbildējis: Redzi, man jāizšķiras tikai
par to, kur es būšu tuvāk zemei. Arī tur es
karājos gaisā… 2 Olafs Stumbrs savas Latvijas
izjūtas apkopojis dzejoļu krājumā Vāveres
stunda, kas izdots 1970. gadā ASV. Tur arī
vairāki veltījumdzejoļi, piemēram, Mārim
Čaklajam – „Zirgs zirņos“, Laimai Līvenai
– „Par zemeņu ziepēm“, Imantam Ziedonim
– „Par mietu, ķēdi, govi un zāli“ (59.lpp), ko
sarakstījis 1968.g. 27.jūnijā Dubultos:
Varbūt esmu govs,
Kas ganās ap mietu,
Un, ja mieta nebūtu,
Kurp tad es ietu?
Varbūt, ka es miets,
Kas govi valda,
1. Skujiņš, Zigmunds. Raksti. 3.sēj. Rīga, 2006. 418.
lpp.
2. Turpat, 3.sēj. Rīga, 2006. 419.lpp.
Literatūrā un Mākslā tomēr redzēja iespēju
likt lietā enerģiju jēgpilnā darbībā. Jēgpilnā
– par spīti subjektīviem un objektīviem šķēršļiem.
Tāpēc nav jābrīnās, ka, tiekoties ar saviem
Tautas frontes līdzbiedriem 2007. gada
decembrī, Škapars uz jautājumu par spilgtāko
laiku viņa mūžā atbild: „Literatūras un
Mākslas” gadi. o
Un kāds velns teica:
Nezināšana – salda?
Un ja nu es ķēde,
Ap mietu kas tinas
Un govi ar laiku
Nobadinās?
Un vēl var būt,
Ka esmu zāle,
Kas baro, un govs mani
Zeltbrūnu mālēs?
Vai atkal ķēde ēd govi,
Pa pļavu žvadz miets,
Pie zāles stingri
Līdz vakaram siets –
Patiesi, nupat vakars,
Rotaļa stājas:
Miets pamet zāļaino govi
Un, velkot skanīgo pļavu aiz sevis,
Brien, smagi īdēdams, mājās.
1968. gada laikrakstos Laiks un Literatūra un
Māksla lasāms Olafa Stumbra dzejolis „Viss
spēlē uz mani“. Šim dzejolim līdzi nāk leģenda
par tā tapšanu, kas Veltas Tomas pārstāstā
izklausās šādi: Leģenda par šī dzejoļa
rašanos motorlaivas braucienā pa Lielupi.
Olafs to klusi pateicis Mārim Čaklajam, tas
lūdzis apturēt laivas motoru, lai visi, visi
dzirdētu tikko dzimušo dzejoli paša autora
pirmskandējumā. 3
Olafa Stumbra dzejas asprātīgais, dažbrīd
ironiskais un vienmēr par sevi pasmieties
gatavais tonis saderas ar skumjām, vilšanos
citos. Stumbra tā laika pamatizjūtas izteiktas
tādos dzejoļos kā „Dzejoļi svinīgiem gadījumiem“,
kur 3. daļai „Par ilgošanos pēc
mājām“ likts moto no laikmetiskas sarunas:
Nē. Pārāk bīstami. Reālitāte varētu sabojāt
manas atmiņas, savukārt 4.daļā „Par dažām
mūsu trimdas īpatnībām“ dzejnieks sāpīgi
ironizē: „Urrā! Tur neiet, kā vajag!“/ bet no
jautrības iesāpas sāni. Latvija, / mūsu mīlestība
kļuvusi baiga. (Jeb varbūt bija tikai tāds
romāniņš?) 4
Kā uzskata Andris Ritmanis, kurš pats Latviju
apciemoja 1964. gadā, diezgan daudzi trimdas
cilvēki maksāja nodevas padomju režīmam,
kā piemēru minot Olafu Stumbru, jo
viņš divreiz brauca pa velti: par braucienu
maksāja Kultūras sakaru komiteja. Un viņam
– gribi vai negribi – bija jāziņo. Bet – kas tur
ko ziņot? Smieklīgi! Iedomājieties: Olafs
Stumbrs – resns, slinks… Izlaižas uz dīvāna
3. Toma, Velta. „Mana zeme un tauta”. Tilts 1970,
102/103:12.
4. Stumbrs, Olafs. Vāveres stunda. Ann Arbor,
Michigan, ASV: Ceļinieks, 1970:88., 89.
29