kiberkambaris - Jura Žagariņa mājas lapas

Ēģiptes jūrmalu rada viņā ilgas pēc Romas
strūklakām. Ņujorkā uzvalka drānas berzēšanās
pret ādu atgādina viņam vilnas bikses,
ko māte Itālijā bija pāršuvusi no tēva uzvalka
un kas karstā Itālijas dienā lika viņam meklēt
strūklaku. Tas savukārt radīja ilūziju, ka viņš
tuvojas Ēģiptes jūrmalai ar zaudētajiem vecajiem
draugiem, radiem, vietām. Romu viņš
iemīlējis, jo tur nostalģiski varēja sapņot par
savu dzimteni. Viņš raksta: Tā ir atmiņas arbitrāža.
Ne tikai meitenes dzīvoklī Bostonā
es atcerējos, kā jutos Romā, kas man bija
atgādinājusi Aleksandriju, bet, kad es atkal
reiz atgriezos Aleksandrijā 1995. gadā, es atskārtu,
ka lūkojoties uz savu mīļo Vidusjūru
caur mazajām sānieliņām, ilgojos pēc West
End avenijas skata uz Hudsonu caur 106.
ielu –kas bija kļuvusi par manu mīļāko vietu
zemes virsū tieši tādēļ, ka tā man atgādināja
Aleksandriju. Varbūt kādreiz, kad visi šie
veidoli ir apzināti, saprasti, varbūt uzrakstīti,
tos varēs atvest mājās. Acimans apraksta,
kā ornitologi pēc tam, kad viņi izpētījuši un
aprakstījuši eksotiskus putnus savās laboratorijās,
ceļo uz Amazonas mežiem, lai tos palaistu
vaļā viņu dabīgajā vidē. Varbūt Ivaskai
tas izdosies.
Reizēm sinoptiskais kopskats parādās arī
citā izteiksmē. Piemēram, Ivaskas “Rīgas aizkari”
krājumā Vārdojums (1987) varētu vispirms
likt domāt, ka skats caur dzimtenes
aizkariem skaidri atklāj tagadnes pasauli, un
priekšmeti otrā pusē ir skaidri, konkrēti, individuāli.
Fantastiskie objekti aizkaros tos nemaina;
tie noved vēl dziļāk pagātnē –
Jaunajā mājā mēs uzkārām
sen nelietātos Rīgas aizkarus.
Brokastis un vakariņas ēdot,
raugāmies uz vīksnu mauriņā,
puķu podiem un ielu
caur mātes darinātiem aizkariem;
spārnotiem medniekiem briežiem
lauvām žigliem fauniem
pāviem sunīšiem dziedātājputniem
daudz sīkākiem sunīšiem
visu to ieaustu tīklā, izzvejotu
no kāda sena aizvēja dzīlēm.
Mēs pētījam šo lomu,
un ik rītus mēs raugāmies
pasaulei sejā
caur Rīgas aizkariem.
Vieta un laiks, kur persona ēd brokastis, ir
dzīva un, līdzīgi kā mūza, ēna un pati ieskatījās
cita citai acīs, viņa nelieto aizkarus, lai
izslēgtu tagadnes ainu vai to mainītu pēc
savām vēlmēm. Viņa cenšas redzēt visu reizē
un dot katram savu vērti. Šis aizkaru tīkla
saturs ir bagātīgs – tālās mītiskās pagātnes
simbolika, mātes roka, varbūt citas vietas,
kur aizkari lietoti. Zīmīgi, ka tikai no tālām
dzīlēm viss varētu parādīties īstā gaismā un
atrast savu vietu. Arī Ivaska ilgojas pēc laika,
Rita Gāle (vidū) ar mākslas fotogrāfi Helēnu Hofmani un rakstnieku un LaRAs Lapas
redaktoru Jāni Gorsvānu (1930-2000) Losandželosā, Kalifornijā (1982).
Foto: Rolfs Ekmanis
16