kiberkambaris - Jura Žagariņa mājas lapas

MĀKSLA
PAR INĀRU MATĪSU
Pirms nepilniem pieciem gadiem JG239
(2004) ne vienu vien lasītāju līdzi parāva
Ināras Matīsas košais Oda dūriens saulē.
Šaubu nav, līdzīgu līksmi tautās radīs šajā
nr. reproducētā Meža oga. Pēc kļūšanas par
pedagoģi (Toronto Universitātē) un darbu
Kanādas vidējās izglītības sistēmā, Ināra iegūst
sirdij tuvāko māksliniecisko izglītību
Ontario Mākslas un dizaina koledžā (Ontario
College of Art and Design). Visvairāk grupu
izstādēs eksponētos viņas darbus raksturo
spilgtas krāsas, organiski attīstītas primitīvas
formas, nereti ietekmētas no seniem tautu
ornamentiem un simboliem. Citējot mākslinieci:
mani valdzina maģiskais, primitīvais,
nejaušais un pretrunīgais. Viss, ko lieku uz
audekla, ir pārbaudīts apziņā, filtrēts cauri
manām tīksmēm un antipātijām, emocijām
un atmiņām. Mēģinu uz audekla izteikt savas
domas atbilstoši 21. gadsimtam. No
pagātnes mākslas pasaules lielajiem meistariem
Ināru Matīsu visvairāk valdzina Matisse,
Picasso, Miró, Apels (Karel Appel), Šagals
(Mark Chagall). (R.E.)
PAR GERDU ROZI
Rīgā dzimušā gleznotāja, iespiedmākslas
un apgleznotu konstrukciju meistare Gerda
Roze augstāko izglītību iegūst Ludviga Maksimiliāna
U. (Ludwig-Maximillian-Universität)
Minchenē un Kolumbijas U. (Columbia
U.) Ņujorkā, kur kļūst par sociālekonomisti.
Šī profesija viņu neapmierina, jo sirds un
prāts tiecas uz mākslām. Attiecīgo pamatzināšanu
apgūšanai viņa iestājas pazīstamajā
Ņujorkas mākslas studentu līgā (Art Students
League of New York). Šis solis kļūst
par mākslinieces karjeras sākumu un dzīves
mērķi. Seko nepārtraukta papildināšanās
– no angļu Čelsijas koledžas (Chelsea College)
un Internacionālās grafikas skolas Venēcijā
(International Graphic School of Venice)
līdz vairāku mākslas zinātņu un iespieddarbu
meistaru privātām studijām. Savā mākslinieces
karjerā Gerda Roze, tāpat kā daudzi
citi mākslinieki, izmēģinājusi dažādus stilus
un novirzienus, līdz atradusi izteiksmes veidu
un materiālus, kas apmierina un piepilda
mākslinieciskās darbošanās jēgu. Karjeras
sākumā viņa glezno reāli, tad pievēršas
neko nesaka. Priekš mums II Pasaules karš ir beidzies.
Tikai gadus vēlāk man kļuva aukstas kājas – ja karš
būtu ieildzis, man būtu bijis jāpiesakās pie SS autoritātēm.
Pretējā gadījumā mani no dezertiera likteņa
nebūtu glābuši pat mani 15 gadi. Cauri ciematam
ripo amerikāņu karaspēks. Viņus jūsmīgi sveic malā
stāvošās poļu un krievu laukstrādnieces. Vācieši staigā
apkārt nesmaidīgām sejām. Tēvs stāsta, ka viņam
sākuši sieties klāt poļi, jo kājās bijušas aizsargu galifē
bikses, bet viņu paglābusi krievu valoda. Uz ielas satieku
arī Hermani, kas iznācis no ielenkuma ar viena
francūža nāvi uz sirdsapziņas, ja viņam vispār tāda ir.
Paejam viens otram garām. Mums abiem ir kaut kas
no sabiedrotajiem slēpjams. Es parādu savu SS cedeli
jaunajam Polmanam. Viņš domā, ka labāk būtu to
saplēst. Tā arī izdaru. Tagad man žēl.
Pienāk diena, kad bēgļiem ciems jāatstāj, arī latviešiem.
Mūs salādē smagajās mašīnās un ved uz bēgļu
savākšanas punktu. Šoferi, pa lielākai daļai nēģeri,
nekaunīgi lūr uz sievietēm. Velosipēdus neļauj ņemt
līdzi, kas gan uz polietēm neattiecas. Braucam garām
koncentrācijas nometnes ieslodzītajiem, kuri tikko
spēj kustēties. Viņus baro ar šokolādes tumi. Kad
mašīna apstājas, arī mūs ar to paēdina. Atkal apstājamies.
Priekšā amerikāņu militārais personāls un viens
vīrietis privātā, kurš, kā liekas, pavēl mūs nogādāt pie
krieviem. Toreiz Staļins amīšiem vēl ir „labais onkulis
Džo“, un viņi nespēj saprast, kāpēc mēs negribam
braukt atpakaļ uz savu zemi. Daži no mašīnā salādētajiem
atskārš, ka mūs ved austrumu virzienā – un
krievi ir tikai dažu minūšu attālumā. Sākas bļaušana.
Šoferis, kam seržanta pakāpe, aptur mašīnu. Daži
vīrieši jau sviež savas mantas pār malu un lec ārā.
Tēvs skaidro seržantam vāciski, kāpēc mēs negribam
braukt. Vai jūs domājat, ka es nemīlu savu zemi? –
viņš prasa. Nezinu, vai amerikānis kaut ko saprata,
bet viņam kļūst skaidrs, ka tiekam vesti pret savu gribu.
Viņš apgriež mašīnu un mēs dodamies atpakaļ
– no amerikāņu apgabala pie angļiem uz Lineburgu,
uz lielām kazarmām, kas ir izejas punkts visādu tautību
bēgļiem un piespieddarbu strādniekiem – holandiešiem,
itāļiem, grieķiem, dienvidslāviem, francūžiem,
baltiešiem, poļiem. Mazajai saujiņai latviešu
ierāda vietu holandiešu novietnes bēniņos. Apakšā
holandiešu kantoris un holandiešu policisti ar lentu
uz rokas. Viņu uzdevums ir ķert holandiešu SS vīrus,
kas varētu būt paslēpušies bēgļu barā un uzdodas
par privātpersonām. Satiekam grieķu sieviešu grupiņu,
kas gaida transportu atpakaļ uz Grieķiju. Kad
viņas uzzina, ka esam latvieši, kāda pajauna grieķiete
saka, ka bijusi Rīgā, kur viņas onkulis ir pazīstamais
tabakas lieltirgotājs Maikapars. Ievēroju, ka viņām
uz rokas dilba uztetovēts numurs. Tātad Grieķijas žīdietes,
koncentrācijas nometnes iemītnieces, kurām
laimējies palikt dzīvām.
Starplaikā amerikāņi ir atdevuši savu okupēto apgabalu
viņpus Elbas krieviem. Mūsu ciemats ar Frau
Pohlman arī palicis krievu zonā, kamēr Lineburga iekļauta
angļu zonā. Pienāk laiks arī mums doties uz
kādu pastāvīgāku apmešanās vietu. Pirms tam latviešu
kora koncerts. Dzied Brusubārdas koris, ar ko
būsim vienā nometnē Alt Gargē. Alt Garge? Kur tā ir?
Tieši pie krievu zonas? – Ak, tu Dievs! o
39