kiberkambaris - Jura ŽagariÅa mÄjas lapas
kiberkambaris - Jura ŽagariÅa mÄjas lapas
kiberkambaris - Jura ŽagariÅa mÄjas lapas
Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
un purpina: „Ko tad es tur varu ziņot? Nav<br />
taču nekā, ko ziņot“! Bet viņam tā bija gribējies<br />
atbraukt uz Latviju! Pēc brauciena stāstīja,<br />
kā izdzīvojies pa Rakstnieku savienības<br />
mājokli Jūrmalā, ko redzējis Latvijā. 5<br />
Taču Olafa Stumbra metode komunikācijai<br />
ar KKS pat izpelnījusies atzinīgus vārdus no<br />
Anšlava Eglīša puses: Es nezinu, vai saskarties<br />
ar turienes delegātiem ir vispār interesanti,<br />
kā dažkārt ar ļaudīm, kas iežņaugti<br />
priekšrakstos. Kaut cik vērtējama saskare<br />
varētu būt tikai kā Stumbrim, kam izdevās<br />
pārliecināt kompartiju par to, ka viņš nav<br />
ļaundabīgs un tad „saskarties“ privātākā veidā.<br />
Bet arī viņš stāsta, ka tikai reti palicis ar<br />
kādu no dzejniekiem divatā. 6<br />
Ārzemju tautiešiem KKS piedāvāja daļēji segt<br />
ceļa izdevumus, arī uzturēšanās viesnīcā<br />
tika apmaksāta. To apliecina gan Stumbra<br />
epizode, gan fragmentā no Jāņa Anerauda<br />
vēstules novadniekam, trimdas rakstniekam<br />
Valentīnam Pelēcim lasāmais: Mēs jau no<br />
Kultūras sakaru komitejas puses gribējām<br />
Tev palīdzēt tīri materiāli, bet, kā redzu, Tu<br />
šo mūsu piedāvājumu neņem „par pilnu“.<br />
Varbūt es nepratu Tev pareizi uzrakstīt, vai<br />
arī Tu negribi ar mums par „materiālām“ lietām<br />
runāt. Es jau neesmu dusmīgs – katrs var<br />
darīt tā, kā viņam šķiet pareizāk, labāk vai<br />
izdevīgāk. Vienu gan Tev gribēju sacīt – piedāvājums<br />
bija no skaidras sirds – vari man kā<br />
malēnietim ticēt. 7<br />
Vēl viena liecība mēģinājumam Valentīnu<br />
Pelēci iedrošināt apciemot Latviju un laipnas<br />
uzņemšanas apsolījumam ir Ojāra Vācieša<br />
vēstule. Vācietis ir viens no tiem, kas mēģina<br />
iedrošināt Pelēci apciemot Latviju: Vārdu sakot,<br />
manā dumjajā galvā izveidojās tāds konstatējums,<br />
ka es būtu ļoti priecīgs, redzot Jūs<br />
ilgi stāvot pie Malienas priedes vai smilgas,<br />
un mazāk priecīgs, ja satiktu Jūs Ņujorkā<br />
(kaut arī manos tuvākos braukšanas plānos<br />
tas neietilpst). Galu galā, ja arī Maliena<br />
Jums neliksies tāda, kā esat iedomājies (tā<br />
tas acīmredzot būs), Jūs paskatīsities uz visu<br />
savām acīm, aptaustīsit savām rokām un nebūs<br />
jāpārtiek no tagadējās informācijas, kas<br />
ir, maigi izsakoties, bada maize. 8<br />
5. Mūrniece I. „Dzīves drumstaliņas pacietīgi šķirojot.<br />
Saruna ar Andri Ritmani.” Latvijas Avīze<br />
2004.12.VI, 13.lpp.<br />
6. Eglītis, Anšlavs vēstulē Gunāram Saliņam 1969.29.<br />
VI RTMM 482261<br />
7. Jānis Anerauds vēstulē Valentīnam Pelēcim<br />
1970.7.IV RTMM 554547<br />
8. Ojāra Vācieša vēstule Valentīnam Pelēcim<br />
(1966.18.III) OVMM inv.nr. K:61<br />
Ojārs Vācietis iedrošina, ka Rakstnieku savienība<br />
rūpēsies par Valentīnu Pelēci, solot arī<br />
finansiālu palīdzību ceļa izdevumu segšanai.<br />
Vācietis arī mudina neņemt vērā uzskatu<br />
dažādību, kas varētu parādīties apciemojuma<br />
laikā: Tas, ka Jūs neesat mūsējais, man<br />
ir saprotams, un kas no tā? Neviens taču<br />
nedomā, ka „mūsējo“ un „jūsējo“ dēļ planēta<br />
būtu jāsadala vairākās mazās bumbiņās<br />
– katram savu. Diemžēl to nevar izdarīt un<br />
jādzīvo vien būs. (..) Galu galā domu par to,<br />
ka Jums derētu apskatīt dzimteni, izteicu es.<br />
Būtu gan interesanti, ja saimnieks, ciemiņu<br />
sagaidot, noprasītu: – Vai tu ko ēst paņēmi,<br />
un kā tu varēsi tikt mājās? Paldies dievam,<br />
līdz tik interesantai sarunai mēs neiesim. 9<br />
Valentīns Pelēcis 1970. gadā atbrauca uz<br />
Latviju, tomēr par saviem līdzekļiem. Šī īpašā<br />
labvēlība, piedāvājums daļējai brauciena<br />
apmaksai bija viens no KKS taktikas soļiem,<br />
cenšoties iegūt pilnīgu trimdas latviešu uzticību,<br />
taču tas netika izteikts jebkuram trimdas<br />
latvietim, kurš vēlētos ciemoties dzimtenē.<br />
Aplūkojot literātu vidi, piedāvājums<br />
ticis izteikts tiem, kuru nostājā vai rakstītajā<br />
jūtams mēģinājums izprast, iepazīt un simpatizēt<br />
Latvijas kultūras procesiem vai arī<br />
dažbrīd sajūtama ironiska attieksme pret<br />
trimdas problemātiku un sabiedrību, tāpat<br />
svarīga ir arī konkrētā trimdas literāta emocionālā<br />
stabilitāte, tās ievainojamības pakāpe.<br />
Tādi rakstnieki kā Velta Toma, Valentīns<br />
Pelēcis, Valdis Krāslavietis, Olafs Stumbrs,<br />
Guntis un Monika Zariņi lielākoties atbilda<br />
KKS kritērijiem un atsaucīgi pieņēma viņiem<br />
piešķirtās privilēģijas, atrodoties Latvijā (kaut<br />
arī ar zināmu piesardzību un/vai lepnumu kā<br />
Valentīns Pelēcis).<br />
Šī saskare varēja atstāt dažādas sekas. Daļai<br />
trimdas literātu Latvijas apciemojums un personīga<br />
iepazīšanās ar turienes dzejniekiem<br />
pēcāk rada nepārejošu nostalģiju, pat slimīgu<br />
tieksmi nemitīgi gremdēties vienā notikumā,<br />
atkal un atkal sevī uzjundot atmiņas, sāpes,<br />
pašnožēlu. Šādas emocijas lasāmas vēstulēs,<br />
ko trimdinieki raksta uz Latviju. Rakstnieks<br />
Valentīns Pelēcis ilgus gadus (vairāk nekā 20)<br />
ik pa laikam rakstījis Mārim Čaklajam, ik vēstulē<br />
atgādinot tikšanos Rīgā 1970. gada jūnijā.<br />
1980. gadā, tātad desmit gadus pēc šīs<br />
tikšanās, Pelēcis raksta: Jau desmit gadi būs<br />
aizrikšojuši Nebūtībā, bet redzu Tevi tikpat<br />
jaunu un patiesu, kā 1970. gada jūnijā. Jūs<br />
visus. Un lai jauno paaudžu mūži tā nesaplīst,<br />
kā manējais. Ja satiec Ojāru, Imantu, Jāni u.c.<br />
gaišos – pasveicini. Manā svešumā maz man<br />
draugu. Nemāku pielūgt nevienu kungu. Un<br />
9. Turpat.<br />
30
Change language