Pieaugušo pašpieredzes veidošanās mācīšanās procesā - rpiva

iju precīzi atzīmējis to sakarību, tikai pēc tam, kad varēju izskaidrot vienu, izejot no otras, unjau iepriekš aplēst sekas – tikai tad es nomierinājos.” (Fihte, 1991, 36) Tā filozofs J.G. Fihtenorāda uz pastāvīgas pieredzes nozīmi zinātniskajā pētniecībā. J.G. Fihtes filozofija ir ne tikaidarbības un brīvības filozofija, bet arī zinātnes mācība. J.G. Fihte zinātniskās pieejas principuattīsta uz cilvēka iekšējās pasaules izziņu.„Mūsu iekšējā pasaulē ienāk visdažādākās zīmes, lietas, simboli, atziņas, mēs tveramapkārt esošo kultūru tās priekšmetiskumā un jēgpilnā eksistencē un izjūtam, ka Es radītaisatšķiras no ne-Es”, raksta Maija Kūle (Kūle, 1998). Tā ir ļoti būtiska atziņa pašpieredzesapguves procesā. Pašrefleksija ir pašpieredzes veidošanās komponents. J.G. Fithemfilozofiskās sistēmās pasaule tiek sadalīta divās daļās: iekšējā – subjektīvā dzīve un ārpus tāsesošā ārējā pasaule – objektīvā.Es un ne-Es satikšanās notiek apziņā. J.G. Fihti interesē pasaules apjēgšanas process unviņa zinātnes mācības ietvaros ne-Es princips lielā mērā ir abstrakts. Viņš piedāvā lietubūtību, lietu uztveri un realitāti skatīt caur sevi. Ja Es nedarbojas, nav aktivitātes, tad pazūdarī pretī stāvošā pasivitāte – objekts. Cilvēks ir iespējams tikai darbībā, sevis apliecināšanā.Darbība J.G. Fihtem ir mērķa–līdzekļa attiecībās. Cilvēka iecere brīvi darboties ir mērķis –pārējais kalpo par līdzekli. Tātad J.G. Fihte, ieviešot darbības piepūles, intelektuālās intuīcijasun nemitīgas rosības principu, spriež par izzināt gribošu prātu (Fihte, 1991).Empīrisma filozofijas un pedagoģijas skolas pārstāvji vienmēr uzsvēruši pieredzi kāizziņas un pārdzīvojuma pamatu. I. Kants 18. gs. beigās savā darbā „Tīrā prāta kritika” atklājpieredzes un sapratnes sakarību, uzsvērdams, ka sapratne bez pieredzes ir tukša, savukārtpieredze bez sapratnes ir akla. Viņš pieredzi definē kā empīrisku pasaules izziņu (Kants,1931, 234., 277), uztveres sintētisku pieredzi (Kants, 1931, 226). Pēc I. Kanta, pieredzeskomponenti ir parādību uztvere, apjēgšana, asociāciju veidošanās un atpazīšana. Viņšpieredzē iekļauj arī laika un telpas priekšstatus, kuros ietilpst paša cilvēka pieredzētinotikumi. I. Kants pieredzētā nosaukšanu jēdzienos vai kategorijās sauc par sapratni (Kants,1931, 241). Tātad cilvēka sapratnes kategorijas esamības pamatā ir pieredzes priekšnoteikumsun pašapziņa.Pašapziņas norisē Es apgūst pats sevi. Pašapziņa nozīmē strādāt ar galvu, turklāt processun rezultāts nav atrauti.Šī procesa un rezultātu vienotība ir pamatā pieredzes ieguvei, bet tā vēl nav pieredze.Par pieredzi kļūst darbības izraisītās pārmaiņas, kuru sekas cilvēki pārdzīvo.I. Kanta darbiem raksturīgs praktiskā prāta motīvs, J.G. Fihtes – domājoši rosīga būtne.J.G. Fihtes filozofijā cilvēka iekšējā dzīve un personības vērtība pieaug. Šajā situācijā loģiskair „Es” filozofijas rašanās. Es pats rada sevi garīgajā rosībā un vēro to. Pēc J.G. Fihtes, tas ir14