Pieaugušo pašpieredzes veidošanās mācīšanās procesā - rpiva

Līdz ar brīvu rīcību cilvēkiem bija jāapgūst arī jauna pilsoniskā un sociāla pieredze.Brīvības apziņa rīcībā izpaudās tā sauktās dziesmotās revolūcijas laikā 20. gs. 80. gadu beigāsun 90. gadu sākumā, savukārt ar atbildības uzņemšanos par privāto dzīvi un līdzatbildībusabiedriskās dzīves procesos bija daudz sarežģītāk. Dabiski veidojās cilvēku privātā atbildība,bet zināmas grūtības bija ar līdzatbildību publiskās sfērās.Sabiedrisko zinātņu pētnieki publiskās atbildības veidošanās procesā izdala „četrusbremzējošus faktorus:1) pārlieku liels individuālisms un nerēķināšanās ar sabiedrības kopīgajām interesēm;2) peļņas privatizācija un zaudējumu nacionalizācija;3) kolektīvās atbildības mehānismu vājums;4) klusēšana un vienaldzība.”(Rozenvalds, Ijabs, 2009, 18)Pedagoģiskajā aspektā nozīmīgākais ir pārlieku liels individuālisms un nerēķināšanāsar sabiedrības kopīgajām interesēm. Cilvēki brīvības apstākļos sākotnēji nerūpējās vis parkopējo labumu, bet gan galvenokārt par sevi – privatizēja valstij, kolhozam vai rūpnīcaipiederošu īpašumu. Sabiedrībā strauji veidojās savtīgas rīcības paradumi, zuda kopīgāsvērtības un ideāli. Tas bremzēja sabiedrības ilgtermiņa attīstību, negatīvi ietekmēja cilvēkusavstarpējās attiecības. Daļa no Latvijas politiskās elites bija pašlabuma meklētāji, kas grāvasabiedrības morāli. Līdz ar to cilvēki zaudēja ticību nākotnei un atbildību par valsti. Valstsvadītāji nekļuva par līderiem, kas gūst tautas uzticību ilgtermiņā.Ikvienas valsts līderis kļūst par daudzu teorētiķu pētījumu priekšmetu. Latvijasneatkarības tapšanā un attīstībā ir aktuāla līderu problēma. Džeimsa Makgregora Bērnsadefinīcija atklāj līderisma būtību. Līderība ir „vairāk vai mazāk saskatāms sabiedrībasietekmēšanas process, kas tiek mantots, konstruēts un uztverts kā cilvēku mijiedarbībahumānos (un nehumānos) nevienlīdzības apstākļos – mijiedarbība, kuras atskaites punkts irētiskās un morālās vērtības un prognozējamu, plašu un ilgstošu pārmaiņu realizācijas pakāpe.”(Burns, 2003) Pēc Dž.M. Bērnsa uzskata, līderību nosaka līderi un to ietekme, cilvēkumijiedarbība nevienlīdzīgos apstākļos, turklāt līderību var klasificēt pēc vērtībām unparedzēto pārmaiņu realizācijas. Vispārējās līderības teorijas pamatā ir vara, motivācija unlīderis, kas ir saistīts ar attiecībām un vērtībām.Spriežot pēc Aleksandra Diaņina-Havarda (2008) izstrādātās līdera tikumības teorijas,Latvijā sabiedrības attīstību bremzēja izteiktu līderu trūkums. Līderi sabiedrībā rīkojastikumiski „visur un vienmēr: darbā, ģimenē, draugu vidē, brīvā laikā un pat vienatnē. Tas irtādēļ, ka viņi dzīvo ar tikumības ētiku, kura vieno veselumā viņu personīgo un ikdienasdarbību, ... nepieļaujot dubultdzīvi” (Дианин-Хавард, 2008, 158). Viņš arī atzīst, ka nekad34