Pieaugušo pašpieredzes veidošanās mācīšanās procesā - rpiva

Humānpedagoģijas ideju aizsākums rodams jau apgaismības laikmeta kultūrā. Frančuapgaismotājs, filozofs Mišels de Monteņs (1533–1592) savus uzskatus paudis darbā „Esejas”(1580–1588). Viņa uzmanības centrā ir „zinātne par cilvēku”. M.d. Monteņs uzskata, kavispirms katram cilvēkam ir jāizzina pašam sevi. „Kas sevi pazīst, tas vairs neuzskata svešudarāmo par savu. Viņš vairāk par visu mīl un attīsta sevi, atsakās no liekām nodarbībām unnederīgām pārdomām.” (Monteņs, 1981, 25) M.d. Monteņs uzskata, ka jāmācās neviskonkrētas atziņas, bet gan lietu būtības izpratne. „Lai skolotājs prasa no skolēniem nevisstundā teikto vārdu atcerēšanos, bet to jēgu un būtību.” (Monteņs, 1981, 123) Saskaņā arfilozofa uzskatiem, ir nepieciešams, lai iemācītais kļūtu par skolēna „īpašumu”. Galvenaisaudzināšanas mērķis – personības veidošanās. „Mēs nopūlamies, lai noslogotu atmiņu, betprātu un sirdsapziņu atstājam tukšu.” (Monteņs, 1981, 107)Humānpedagoģijā cilvēku mijiedarbība dažādos darbības veidos ir cilvēka vērtību unpieredzes savstarpēji respektējoša (Kūle, 1998).Personības motivācija, jēgpilnā mācīšanās, paškontrole un pašnovērtējums – šie irhumānpedagoģijas jēdzieni, kas izsaka cieņu pret cilvēka autonomiju mācību procesā.Humānpedagoģija balstīta uz procesuālo darbību: problēmu risināšanu, refleksīvo, kritisko,radošo domāšanu, personīgās jēgas meklēšanu, apgūtās jaunās pieredzes lietošanu. Šīs atziņastika īpaši izmantotas pieaugušo mācīšanās satura, formu izvēles un procesa organizēšanaspētījumā.Uz humānpedagoģijas bāzes pedagoģijā veidojusies konstruktīvisma pieeja, kas kļuvaaktuāla 20. gadsimtā. Tā balstīta uz atziņu, ka „cilvēki ir darbīgi un īsteno sevi darbībā,mērķtiecīgi meklē jaunas zināšanas, veidojot jaunu pieredzi dzīvesdarbībā.” (Glasersfeld,1990, 84) Arī konstruktīvisma pieejā tiek atzīta cilvēka patstāvība pasaules apguvē, un, tāpatkā tas ir humānpedagoģijā, tiek cienīts cilvēks, kurš mācās (Kilpatrick, 1987).Konstruktīvisms atbalsta mērķtiecīgas un racionālas darbības veicināšanu mācīšanās procesā.Šīs pedagoģiskās pieejas īstenotāji pauž uzskatu, ka cilvēku zināšanas konstruē pasauli, nevistās ir zināšanas par pasauli. Mācībās svarīga ir valodas, diskursa, semiozes nozīme pasauleskonstruēšanā (Savery, 2006).Konstruktīvisma filozofisko pamatu veidošanā ir vairākas ietekmīgas personības –austriešu-amerikāņu filozofs un komunikāciju zinātnieks Ernsts fon ssfelds (Glasersfeld,1984, 1990, 1996), kurš dibināja radikālo konstruktīvismu, austriešu fiziķis un biofizikasprofesors Heincs Fersters (Foerster, 2002), čīliešu biologs, filozofs un neirozinātnieksUmberto Maturana (Maturana, 1992) un čīliešu biologs, filozofs un neirozinātnieks FransiskoVarela (Varela, 1992). Tomēr lielāko ieguldījumu konstruktīvisma attīstībā deva vācu biologsun smadzeņu pētnieks Gerhards Rots (Roth, 1971, 1992, 1997, 2001), komunikāciju18