VV_2013_143

VĀRDSAnitra Tooma;Viļņa Skujas un GNP arhīva bildesLatvijas vēsturē mežzinātņu doktorsun staltbriežu pētnieks GunārsSkriba ir īpašs cilvēks – viņš ir pirmaisGaujas nacionālā parka direktors.Ciemos pie viņa braucāmpa maziem Līgatnes lauku ceļiemuz bākai līdzīgu mājokli. Kādreizšeit bija staltbriežu dārzs 600ha platībā, un arī tagad no otrāstāva augstumiem mežmalā redzpavīdam kādu rudu brieža muguru,bet mājas ceļa galā ganās baltasgovis. 2011. gadā Valsts prezidentsAndris Bērziņš Gunāram Skribampasniedza sen pelnīto TrijuZvaigžņu ordeni – par staltbriežuizplatības areāla paplašināšanuun ieguldījumu dabas aizsardzībā,medību saimniecības attīstībāun mežzinātnē. Patlaban GunārsSkriba dzīvo samērā noslēgti,sazvanīt viņu nav viegli, tikai arMāra Mitrevica ieteikumu tiekulīdz šai sarunai. Viņš ir reālists,svešus nopelnus sev piedēvētneļauj un arī to, ko paveicis, vērtēpieticīgi.PIRMAIS PIRMĀ NACIONĀLĀ PARKA DIREKTORSKā jūs kļuvāt par pirmo Gaujas nacionālā parka direktoru?Man bieži vien nepelnīti piedēvē to, ka nacionālo parku esmu izveidojises, bet patiesībā manu nopelnu tur maz, vienkārši liktenistā iegrozīja. Es pēc būtības esmu mežkopis un Siguldā nonācunejauši, pat negribot. Runas par to, ka Latvijā vajadzētu veidotnacionālo parku, sākās 70. gadu sākumā. Tolaik es biju Jaunjelgavasmežrūpniecības saimniecības direktora vietnieks. 1973.gada rudenī pēc Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrijasikmēneša sanāksmes ministrs Jānis Vanags mani paaicināja savākabinetā un piedāvāja man kaut ko pavisam nesaprotamu: «Vai tunegribi nākt strādāt uz nacionālo parku?» Toreiz mēs, padomjupilsoņi, par tādu nacionālo parku vispār neko nezinājām, tikaipa ausu galam dzirdējuši bijām. Padomju Savienībā bija daudzrezervātu, no Belovežas rezervāta briežus uz Latviju vedām. Betto, kas ir nacionālais parks, neviens tā īsti nezināja. Jāteic, ka patsministrs jau arī diez ko nezināja, sak, pavēlēts dibināt, un viss.Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrijai bija uzdots kaut kodarīt, un viņi meklēja kadrus. Es toreiz neko neatbildēju, pārbraucumājās, parunāju ar sievu, un mēs nolēmām, ka nekur projāmno Jaunjelgavas, kur mums ir labs darbs un dzīvoklis, stabilsMRS, neiesim. Tā noklusa visa tā lieta. Kāds pusgadsbija pagājis, kad pēkšņi pie manis uz Jaunjelgavu atbraucagandrīz vai delegācija ar toreizējo Dabas aizsardzībasdaļas vadītāju Aivaru Siliņu priekšgalā un sāka atkal par toparku runāt. Es arī šoreiz vēl neko konkrēti neatbildēju,sak, jābrauc skatīties, kas tur ir. Aizbraucu toreiz uz Siguldu,kad ievas ziedēja, nekā vairāk jau ko redzēt nebija –tikai tas skaistums. Vārdu sakot, pēc otrā piegājiena viņimani pielauza.Kas jūs pievilināja – labāki dzīves apstākļi, lielāka alga,gods?Es nezinu… Gods? Man tagad jāsāk domāt, kas mani varējapievilināt… Vēlāk uzzināju, ka daudziem bija piedāvātsvadīt nacionālo parku, bet nevienu nebija piedabūjuši.Toreiz jau bezdarba nebija, visiem bija sava darbavie-VIDES VĒSTIS14 VASARA/02/2013