VV_2013_143

VIDRŪPEvas ūdensceļš gadsimtiem nav ticis izmantots un tikai vācutirgotāju iniciatīva to atgriezusi tirdznieciskajā apritē? Tamgan grūti noticēt, jo jau 1228. gadā Smoļenskas kņazs noslēdzar krustnešiem tirdzniecības līgumu, kas nosaka Daugavasūdensceļa izmantošanas turpmākos noteikumus. Žēl, ka mēsno tā nevaram izdibināt, ko no tā pazaudēja letgaļi un Daugavaslībieši, toties uzskaite par kuģiem un to pārvietotajāmkravām ievērojami uzlabojās.Tūkstošiem strūguNākamais stereotips, kuru jau sen būtu laiks parevidēt, irtā sauktā vācu krustnešu agresija uz austrumiem savas tāsauktās Drang nach Osten politikas pirmsākumā. Starp šiemkrustnešiem dāņi un zviedri bija jo kuplā skaitā, iespējams,ka viņi izpirka senču vikingu laiku grēkus, bet, visticamāk,ka atjaunoja senos tirdzniecības ceļus. Šādai versijaiapstiprinājums ir gan dāņu dibinātā Tallina un pārvaldītāSāmsala, gan arī atsevišķi periodiski dāņu valdījumiKurzemē. Visu tautību krustnešus vienoja zobeni un krustiuz apmetņiem, alkatība un lejasvācu dialekts kā tolaikpiemērotākais starptautiskās saprašanās līdzeklis.Neskatoties uz krusta kariem un vēlākajiem kariempar iegūtā laupījuma pārdalīšanu, Daugava ekonomiskivienoja dažādas pretrunīgas politikas, reliģijasun kultūras. Gan rietumu Krievijas kņazistēm, gan Lietuvaitajā laikā trūka kā ostu, tā labu ceļu, tāpēc Daugavasūdensceļš, neskatoties uz daudzajām krācēm,nodrošināja kažokādu, medus, darvas, potaša, arīlabības, bet jo īpaši kokmateriālu nogādāšanu uzRīgas ostu. Labākajos gados pa Daugavas ūdensceļuRīgā nonāca vairāk nekā 1500 strūgu, galvenokārt notagadējās Baltkrievijas teritorijas. Strūgas Rīgā izjaucaun izmantoja par būvmateriālu. Apmaiņā pret pavasarīlejup novestajām precēm vasarā ar zirgiem gar Daugavaskrastiem uz augšu veda audumus un ieročus, siļķesun vīnus, garšvielas un luksusa preces. Tomēr vairāknekā 10 tūkstošu strūdzinieku un laivinieku mājupceļuveica pārsvarā kājām. Tas ilga vairākas nedēļas, ungarajā ceļā daudz biežāk gadījās apmeklēt krogus nekābaznīcas. Lai šo ceļu atvieglotu, daudzās Livonijaspilsētās tolaik bija arī krievu sētas un krievu baznīcas,kas uzņēmās rūpes par tirgotājiem un strūdziniekiem;radās arī krievu kapi.Dzelzceļš izkonkurē ūdensceļuPēc Latvijas teritorijas iekļaušanas cariskajā KrievijāDaugavas kā ūdensceļa nozīme sasniedza maksimumu,aizvien lielāku nozīmi ieguva koku pludināšanaplostu veidā, tādēļ liela uzmanība tika pievērsta upesgultnes padziļināšanai un bīstamo krāču likvidēšanai.Daugavas gultnes padziļināšanas darbi vairāku gadsimtugarumā sākās ar lielāku akmeņu izcelšanu nogultnes, tad sekoja krāču spridzināšana, bet 1910.gadā daudzu caru ieceres par Daugavas savienošanuar Dņepru un pat ar Volgu jau tika ietvertas Rīgas ostasinženiera A. Pabsta projektā par Rīgas–Hersonasūdensceļu, kurš joprojām rādās sapņos dažiem en-Strūgas Daugavā. (J. K. Broces zīmējums)VIDES VĒSTIS26 VASARA/02/2013