VV_2013_143

VĀRDStam, kā darbojas rezervāti, nedrīkstējām izslēgt cilvēkuklātbūtni tajā. Valsts rezervātos bija vienkāršāk – padzencilvēku tālāk un sargā tikai dabu. Tas ir daudz vieglākizdarāms. Bet vienlaikus veikt gan dabas aizsardzību,gan veicināt rekreāciju ir ļoti grūti. Te bija jāmeklēceļi, kā to izdarīt, lai visi ir apmierināti. Mēs nolēmāmvisvērtīgākajai nacionālā parka daļai noteikt rezervāta statusu,kur tiešām cilvēku klātbūtne ir izslēgta. Bet, lai tautanesūdzētos, ka nelaižam nacionālajā parkā, mēs radījāmarvien interesantākas tā sauktās aktīvās atpūtas zonas –vietas, kur cilvēku masas atpūtās un, braucot mājās, bijaapmierināti, ka parkā bijuši. Un mēs bijām apmierināti, kaviņi ar to apmierinājušies un nav līduši iekšā tajās tiešāmpasakainajās vietās.Ko tad nacionālais parks deva – vai tikai darbucilvēkiem?Talkojot Turaidas kalnā 1983. gadā (vācot ārā nokaltušos kokus, kurusslimība pievārējusi).nākt tos skatīties. Tā mums radās doma izveidot Līgatnēapskates objektu, kaut plānos kā aktīvās atpūtas zona bijaiezīmēta vien Sigulda un Ērgļu klinšu apkārtne.Kā jūs vērtējat to, kas pašlaik notiek Līgatnes dabastakās?Jāatzīstas, ka es pat lāgā nezinu, kas tur notiek, tāpēc mangrūti atbildēt. Zinu tikai to, ka grūtības ir lielas. Agrākjau naudas netrūka, to deva no valsts budžeta, un tadvarēja saimniekot citādi. Pieraduši jau bija tur ļoti lepnidzīvot, tagad tā vairs nav. Un, visbeidzot, nacionālā parkauzdevums nav uzturēt zooloģisko dārzu. Man pašam ganliekas, ka tādas dabas takas ir vajadzīgas, jo cilvēkiemir jāpazīst vietējās faunas dzīvnieki, jāredz tie plašumāpuslīdz dabīgos apstākļos un jāsaprot, ka tos nedrīkstnest no meža uz mājām.Jūs desmit gadus vadījāt Gaujas nacionālo parku. Koizdevās paveikt?Kaut neziņā taustīdamies, mēs tomēr virzījāmies uzpriekšu pareizi. Mums bija jāsargā daba, bet pretstatāManuprāt, lielākais un paliekošākais devums ir tas, kaizveidojām vairākus rezervātus, kā arī pasargājām Gaujassenleju no dārziņu kooperatīviem un vasarnīcām. Janebūtu nodibināts nacionālais parks, nebūtu radīti četriunikāli dabas rezervāti – Nurmižu gravu rezervāts, Ročulielais rezervāts, Sudas purva un Krimuldas rezervāts. Tieir unikāli dabas kompleksi, kas jau 40 gadu ir paši par sevi,tur daba pati sevi veido, līdzīgi kā Slīteres rezervāts, kamnu jau 90 gadu. Ar katru gadu mūsu rezervāti kļūs tikaivērtīgāki. Nacionālā parka nopelns ir arī tas, ka rezervātusizdevās saglabāt tad, kad atjaunoja privātīpašumus. Mūsurezervāti aizņem 4–5% nacionālā parka teritorijas, bet arīte trešā daļa bija privātīpašumi. Ja privātīpašnieki atgūtuatpakaļ šos mežus un purva daļas, stingro aizsardzībasrežīmu nodrošināt nebūtu iespējams. Mēs devām pretīzemi citur, un rezervāti tika saglabāti. Ja nenāks kādibrīnumi, tad šīm vietām uz mūžīgiem laikiem nodrošinātaaizsardzība.Visvērtīgākie, manuprāt, ir Nurmižu rezervāts un Sudaspurvs. Domāju, ka pēc 100, 200 vai 300 gadiem Latvijā visipurvi būs norakti un kūdra sabāzta puķu podiņos, bet Sudaspurvs ir rezervāts, un tā tas arī paliks. Šī zeme piedervalstij, un es domāju, ka valsts nebūs tik vieglprātīga, laikaut ko mainītu. Daudzi gan noteikti vēl atceras padomjulaiku pēdējos desmit gadus, kad trūka pārtikas produktu,un tad visās upju ielejiņās un meža pļaviņās laida iekšācilvēkus, līdz tās pārvērtās par pilsētiņām. Uz Gaujas ielokiemkā mušas līda virsū… Ja nebūtu nodibināts Gaujasnacionālais parks, visos Gaujas ielokos tagad būtu vienasvienīgas sādžām līdzīgas pilsētiņas, asfaltētas ielas un netuvu tāds dabiskums kā tagad. Tikai pateicoties nacionālāparka statusam, izdevās nosargāt Gaujas senleju. Tolaik pieĒrgļu klintīm jau bija nosprausti pamati, aizvilkts ūdens pievads,lai celtu milzīgu tūrisma bāzi. To arī izdevās nobloķēt.Ungura ezera viens krasts tajā laikā jau bija apbūvēts armājiņām – izskatījās kā krievu sādža. Tomēr tās mājiņasizdevās nojaukt un saglabāt ezera dabiskumu.VIDES VĒSTIS16 VASARA/02/2013