DABABeiguši ieskāties, tie pievēršas viens otram un nostiprinasavas pozīcijas mītnes «rangu tabulā». Bieži vien tas notiek,savstarpēji konfliktējot. Āpši viens otru dzenā, grūstaun kožas. Riesta laikā šāda uzvedība novērojama biežāk.Āpšu dzīvē dažādām smaržām ir īpaša nozīme. Āpšiem ir ļoti lielszemastes dziedzeris. Berzējoties viens pret otru ar pakaļgalu, tieiegūst klana kopējo aromātu. Vislielākās tiesības sasmaržināt citusir rangā augstākajam dzīvniekam.Āpšu atejas bedrītes mežā liecina par to, ka tuvumā ir šo dzīvnieku mītne. Šādā paskatā savu mēsliņu deponē tikai āpši.VIDES VĒSTIS 23VASARA/02/<strong>2013</strong>
VIDRŪPEDAUGAVAVIENO UN ŠĶIRRolands Arturs Bebris,VARAM vecākais ekspertsBija laiki, kad bites bija lielākas un medus saldāks. Mūsu ērassākumā senie balti apdzīvoja daudz lielāku Daugavas satecesbaseina daļu, ieskaitot arī tās pašu augšteci, ko apliecinasenie vietvārdi; arī Daugavas augšteces posma pietekas Mežasnosaukums varētu būt baltu izcelsmes vārds. Iespējams, katajos tālajos laikos kāds baltu labietis iecirta savu zobenu upeskrasta zemē un teica: te sākas tā varenā un krāčainā upe, pakuru daļa mūsu cilts jau ir uzsākusi ceļu rietošās saules virzienātuvāk lielajai jūrai! Bet par šiem laikiem mežonīgajos austrumostālu aiz Romas kultūras robežām ir maz rakstisku un vēl mazākneapstrīdamu liecību, tāpēc nekad nerimsies vēsturnieku strīdipar to, kurā brīdī slāvi pamazām sāka izspiest somugru tautasun baltus no Valdaja augstienes. Nav skaidrs, vai seno slāvuDveina un Dvina ir tīri slāviski vārdi vai vikingu Daugavai dotānosaukuma Tūna vēlāks slāviskojums.Šoreiz koncentrēšos uz dabas un ekonomikas mijiedarbībuDaugavas izmantošanas vēsturē, lai, līdzīgi kā lūkojotiesfotogrāfijās ar Staburagu un Liepavotu, nākotnē nenāktosslaucīt acis, skatoties fotogrāfijās ar applūdinātiemDaugavas lokiem. Sabiedrības niecīgās zināšanas parvēsturi diemžēl ļauj dažādiem apšaubāmu projektuattīstītājiem manipulēt tikai ar ieceres pozitīvā pienesumakomponentēm, aizmirstot par riskiem, kādēļ šādi projektitikuši noraidīti agrāk, kaut zināms, ka agrāk par videinodarītajiem zaudējumiem vispār nedomāja.«Upes ir lielākās no mūsu ielām...»Jau sengrieķu dzejnieki apjūsmoja upi Eridānu, ko dažipētnieki asociē ar Daugavu un uzskata, ka argonauti zeltaaunādu uz seno Grieķiju veduši tieši pa Daugavu apkārtvisai Eiropai, nevis pa Po upi uz Vidusjūru. Lai nu kā, jau2. gadsimtā Klaudija Ptolemaja sastādītajā kartē attēlotsRīgas līcis ar tajā ietekošo upi Rubonu, bet attiecībā uzmūsu ēras 98. gadā sarakstītajā romiešu vēsturnieka Tacitadarbā «Germānija» pieminēto dzintara ceļu – tā eksistencenav apstrīdama, strīdēties var tikai par to, vai tajāpieminētie aisti ir mūsu senči vai nav. Līdz ar to varamapgalvot, ka Daugava ir vienojusi un vieno ne tikai tautas,bet pat veselus reģionus. Pastāv uzskats, ka līdz 9.gadsimtam Daugavai ir bijusi pat lielāka nozīme nekāDņepras ūdensceļam. Tomēr dzīve pie Daugavas – svarīgaģeopolitiska un ekonomiska ūdensceļa – bez tirdzniecībasun kultūras bagātināšanas iespējām tās krastos mītošāstautas pakļāva arī aplaupīšanas un iznīcības riskiem, kā arīslimību izplatībai, jo īpaši mēra laikos.No pirmajām rakstiskajām liecībām – skandināvurūnakmeņiem un 12. gadsimtā sarakstītās Nestorahronikas – diezgan droši var secināt, ka vikingu laikosValdaja augstienei bija milzīga ģeopolitiska nozīme –VIDES VĒSTIS24 VASARA/02/<strong>2013</strong>
Change language